Rokas stiepiena attālumā līdz Lattelecom Rīgas maratonam sarunājamies ar tā galveno organizatoru Aigaru Nordu – par to, kā no zēna, kurš sportoja tikai fizkultūras stundās, viņš kļuva par aizrautīgu maratonistu.
“Esmu tik ļoti saaudzis ar skriešanu, ka ikdienā tas šķiet tikpat normāli kā tīrīt zobus,” salīdzina Aigars Nords. Skolas laikā viņš sportam sevišķi lielu uzmanību neveltīja, bet pēc skolas beigšanas nāca cits dzīves posms. Studijas Amerikā var dēvēt par lūzuma punktu, kad Aigars sāka aktīvi nodarboties ar sportu. Par savu studiju laiku viņš saka: “Sports man bija viss!” Skriešana ir kļuvusi par Aigara dzīves pašsaprotamu sastāvdaļu: “Ja kādu laiku nav bijusi izdevība sportot, kļūstu nīgrs, iekšā kņudina. Cilvēkam ir jākustas! Taču pa īstam saproti, ko tev sports nozīmē, tikai tad, kad ar to vairs nevari nodarboties. Tāpat kā ar tev tuvajiem un dārgajiem cilvēkiem – tu viņus uzskati par pašsaprotamiem, bet pa īstam saproti, ka tev šo cilvēku pietrūkst tikai tad, kad viņu vairs nav.”
Tā nav vienīgā līdzība, ko attiecībā uz skriešanu var saskatīt: “Tas ir kā ar mīļoto cilvēku – tu nemēģini analizēt viņa priekšrocības un trūkumus, bet sadzīvo ar tiem. Skriešanai gan īsti trūkumu nav – tas ir tīrs kaifs!” Taču Aigars uzsver, ka pārāk ambiciozi mērķi, piemēram, vēlme sevi sagatavot maratonam mēneša laikā, var radīt pat ļoti smagas sekas: ”Jāatceras, ka visi panākumi nāk lēnām.”
Pilnībā nododoties hobijam, “audzējot” distances un redzot izaugsmi, arī pēc cilvēka aktivitātes sociālajos tīklos var redzēt, kādā attiecību stadijā ar sportu viņš ir. Kāds ieliek, ka noskrējis piecus kilometrus, cits – desmit. Es to vairs neuzskatu par daļu no skriešanas procesa, jo katru dienu taču neatskaitos Facebook, ka esmu izmazgājis zobus.”
Aigars ar prieku stāsta, ka visas foršās domas esot radušās skrienot. Lai gan nereti skriešanu uzskata par veidu, kā “atslēgties” no darba, domām un iespēju pievērsties sev, Aigaram skriešana ir laiks, kurā padomāt, apdomāt un izdomāt. ”Prāts strādā asāk, ja esi formā. Mērķtiecīgi skrējēji mēdz būt mērķtiecīgi arī lietās, ko viņi dara.”
“
Ir ļoti svarīgi, lai katram no mums būtu tāds punkts, mērķis, kuru mēs redzam un skaidri zinām, ka vēlamies tur nokļūt: vai tas būtu iesaistīties kādā projektā, vai studēt ārzemēs, vai sapņot par to, lai radītu kaut ko savu, paliekošu.” Lattelecom Rīgas maratonā katru gadu piesakās arī ap 500 brīvprātīgo. Un arī tā ir iespēja gūt izpratni par dažādām dzīves jomām – ļauj iemācīties sastrādāties ar citiem, iekļauties kolektīvā, ļauj izrauties no ikdienas – skola, māja, ģimene.
Viss, kas jaunam cilvēkam ir vajadzīgs, ir ziņkāre. Sākot organizēt maratonu, brīvprātīgo piesaiste bija krietni vien sarežģītāka. Cilvēki līdz galam nesaprata brīvprātīgā darba principu. Taču tagad cilvēki ir daudz atvērtāki un aktīvi iesaistās. “Brīvprātīgo darbam ir arī kāda interesanta nianse – tu vai nu tur esi, vai neesi, tas ir tāds darbs… pa īstam!”
Arī šogad iespējams pieteikties par brīvprātīgo palīgu. Visi darbi ir ļoti atbildīgi, sākot ar ūdens un medaļu pasniegšanu līdz pat kārtības uzturēšanai pasākuma teritorijā. Darbojoties kā brīvprātīgajam tiek dota iespēja iepazīt cilvēkus, izpētīt nozari – vai tā būtu, vai nebūtu tā, ar kuru vēlies saistīt savu dzīvi. “Būtībā tā ir arī dzīves skola, jo nevienā lekcijā tev neko tādu neiemācīs, neviens cits nedos tev to, ko noķer pats.”