Ipstens Kūns

Ar iedegtu ziņkāri bākugunī – Ipstens Kūns

Ipstens Kūns jeb Artūrs Jenots (23) savus talantus izmēģina daudzās jomās, darbojas kā repa mūziķis, raksta dziesmu tekstus, ir aktieris un mediju cilvēks, strādājis Imanta Ziedoņa muzejā, kā arī gājis 900 km garā svētceļojumā. Viņš atzīst, ka ir daudzpusīgs cilvēks un lai neapniktu ikdiena, viņš grib izmēģināt visu, kas pa spēkam.

Inese Krakopa: Tu esi tik daudzpusīgs, ka īsti nezinu, kā tevi pieteikt. Kā pats definētu, kas esi?

Ipstens Kūns: Nekad nevienu titulu sev neesmu piešķīris, labāk pastāstu, ko daru, lai cilvēki paši lemj, kas esmu. Ja saku, ka esmu mediju cilvēks, tad uzreiz netop skaidrs, ko tad īsti daru, jo tā ir tik plaša nozare. Bet, ja precizējam, ka filmēju un montēju, uzreiz top skaidrs, kurā jomā darbojos. Jā, esmu daudzpusīgs: rakstu, filmēju, fotografēju, montēju, izpildu savus uzrakstītos darbus.

FOTO: RITVARS STANKEVIČS

IK: Kā tev pietiek enerģijas būt visur?

Ipstens Kūns:Neesmu domājis. Ir tāds reperis ansis, viņa pēdējā albumā “Balzams” bija dziesma “Kas deg tavā bākā?”. Viņš tajā iztirzā, kas deg viņa bākā. Šie vārdi lika aizdomāties arī par manu bāku. Ir ļoti daudz lietu, kas mani interesē. Man vienmēr ir paticis atklāt jaunas teritorijas. Šķiet, tā ir ziņkāre, kas deg manā bākā un dzen mani uz priekšu.

Būt tik daudzpusīgam ir gan dāvana, gan lāsts. Uz vienu lietu koncentrēties varu, bet ne uz neilgu laiku. Kad tā paveikta, man gribas mesties jau nākamajā. Ceļš katram ir savs, ja kāds izvēlas darīt vienu lietu un ir laimīgs, man prieks par viņu. Lai kas tu būtu – grāmatvedis vai mākslinieks –, ja tev tas patīk un tas tevi piepilda, tad esi īstajā vietā!

IK: Tu strādā Imanta Ziedoņa muzejā. Vai neesi par jaunu, lai izprastu Ziedoņa daiļradi?

Ipstens Kūns:Ziedonis nav tikai pieaugušu prātu dzejnieks, viņu var lasīt visi. Patīkamākais ir tas, ka mēs visu dzīvi varam baudīt Ziedoņa darbus – gan piecpadsmit, sešpadsmit gadu vecumā, kad dvēsele kļūst jūtīgāka, un arī tad, kad turpinām augt. Pārlasot jau zināmās rindas, vienmēr var ieraudzīt kaut ko jaunu.

Kad tev ir septiņdesmit, arī tad Ziedonis pārsteidz, liek aizdomāties un ir populārs. Ziedonis ir ģēnijs. Un ģēnijs var uzrunāt teju visus. Man vistuvākie Ziedoņa darbi ir “Epifānijas”, neesmu dzejas fans. Skaidrības labad gribu atklāt, ka no 21. decembra esmu beidzis darba attiecības ar muzeju.

IK: Kāpēc?

Ipstens Kūns:Imanta Ziedoņa muzejā un fondā “Viegli” strādā cilvēki, kam nav normēts darba laiks. Viņi ir īsti Ziedoņa fani, viņi tic visam, kam ticēja Ziedonis, – latviskumam, sevis un pasaules izzināšanai, jaunradei. Tā ir izcila darba vieta, taču tu nevari būt tur tikai darba laikā no 10.00 līdz 18.00, tas ir dzīvesveids, kas ienāk arī tavā privātajā telpā. Un es sapratu – ja vēlos īstenot savus privātos mērķus, man kaut kas ir jāmaina.

IK: Esi iesaistījies jaunā projektā, sācis sadarbību ar Arstarulsmirus jeb Gustavo. Kā jūsu ceļi krustojās?

Ipstens Kūns:Rakstu dziesmām tekstus, izmantojot pseidonīmu Ipstens Kūns. Pirms pāris gadiem izdevu repa albumu privātam cilvēku lokam. Bet 2017. gada maijā startēju ar debijas albumu “Atmoda”. Kāpēc debijas? Jo par mani zināja ļoti šaurs ļaužu loks, tā bija kā mana iziešana no pagrīdes.

Netīšām iepazinos ar grupas “Franco Franco” solisti Elizabeti Vētru, kura, pretēji ierastajai angļu mēlei, gribēja ierakstīt dziesmu latviešu valodā. Tekstu palūdza uzrakstīt man, bet melodija nāca no viņiem. Iedziedāja Elizabete, es ierepoju. Demo ierakstu aizsūtījām Arstarulsmirum ar lūgumu kļūt par dziesmas producentu. Viņš piekrita. Tā sākās sadarbība. 13. decembrī iznāca dziesma “Vaduguns”.

FOTO: ELVIS LĀCIS

 

IK: Kā uzstādīt mērķi?

Ipstens Kūns: Viennozīmīgi, ja uzstādīsim augstākus mērķus, sasniegsim vairāk nekā vēloties kaut ko mazāku. Iespējams, tie paši augstākie mērķi netiks piepildīti, tomēr gala rezultāts tik un tā būs vērtīgāks. Bailes šajā gadījumā nav labs draugs – ar tām tālu netiksim. Jāsapņo un jānotic neiespējamām lietām.

IK: Kāpēc tieši reps un šāds izteiksmes veids?

Ipstens Kūns: Jāatzīst, ka nevaru ar pārliecību apgalvot, ka esmu iemācījies repot. Daudziem tas šķiet vienkārši, bet viņi ir tālu no patiesības. Ir vokālie pedagogi, kas apgalvo, ka repošana ir ļoti grūta, jo jāmak strādāt ar elpu. 2009. gadā pirmo reizi dzirdēju repu latviski, un mani tas uzrunāja. Gribējās arī pašam to pamēģināt. Sapratu, cik gan skaista ir mūsu valoda, ar to var pamatīgi rotaļāties. Ar daļējiem pārtraukumiem rakstu tekstus un repu izpildu joprojām.

Reps ir tāds izteiksmes veids, kas prasa augstu pašapziņu, noticēšanu saviem spēkiem. Reps ir tik tiešs, ka tiešāk izteikties vairs nevar. Hiphopā var runāt par ļoti daudzām tēmām, var izpausties uz skatuves. Labs komplektiņš!

IK: Ar mūziku vari nopelnīt vai tas ir tikai vaļasprieks?

Ipstens Kūns: Pagaidām tas nav mans pašmērķis, bet esmu pārliecināts, ka nopelnīt var. Šobrīd vairāk ieguldu nekā nopelnu, bet esmu arī saņēmis honorāru par uzstāšanos, tā ka pilnīgi bešā neesmu.

IK: Viena no tavām avantūrām bija 900 km garš svētceļojums. Bija laiks padomāt, kaut ko saprast?

Ipstens Kūns: Bija ļoti interesanti. Tas notika Spānijā. Šī vieta saucas Santjago ceļš, kur ir vairāku ceļu sistēma, bet visi ceļi ved uz Santjago katedrāli. Ja vēlies iet tālāk, tas ved uz pasaules malu jeb okeāna krastu, kontinenta beigām. Kopā gājām trīsdesmit četras dienas. Lielos vilcienos Santjago ceļš ir dzīves simulācija. Tad, kad tu esi ceļā, tu pieredzi visādas lietas, ar ko sastopies ikdienā. Šeit tā problēma ir jārisina uzreiz, bet tur tu vari nogaidīt, apdomāt, kā rīkoties. Kaut gan nebiju gatavojies, fiziski ceļš man nešķita grūts, izņemot divas dienas, kad sāpēja kāja.

Santjago ceļā cilvēki vienmēr gūst lielas mācības, atklājumus, jo ir tik daudz laika būt ar sevi vienatnē, domātpar dzīvē būtiskām lietām. Kaut gan tu esi ar kādu kopā, šajā ceļā tu ej viens pats. Lielākais ieguvums, ko sapratu, ka katram cilvēkam ir savs dzīves ceļš un nav ko skatīties, apskaust vai vērtēt otru. Proti, tiklīdz sāc vadīties pēc kaut kādām sabiedrības normām, tava dvēsele kļūst nelaimīga jeb tu aizej pilnīgi svešu ceļu. Mēdzu uztraukties par mācībām, darbu, kā es to daru vai nedaru, jo citiem iet citādi. Santjago ceļā nāk apgaismība, ka šis ir mans ceļš, es gūstu tās mācības un pieredzi, kas ir vajadzīgas tieši man.

IK: Parunāsim par medijiem. Kur tu esi darbojies?

Kad mācījos vidusskolā, mans draugs jaunais režisors Dāvis Dreimanis bija tikko iestājies Kultūras akadēmijā, un man iešāvās prātā ideja intervēt populārus cilvēkus. Radās projekts “Revolucionārs”, kad es intervēju un rakstīju, bet Dāvis filmēja un montēja. Bijām izveidojuši mājaslapu, kur publicējām savu veikumu. Man tā bija pirmā iepazīšanas ar mediju pasauli. Pēc vidusskolas beigšanas tiku uz “Young Media Sharks” nometni, kur tik tiešām redzēju mediju darbību visā tās burvībā. Pēc tam filmēju un montēju projektam “Tinteszobs”, kā arī veidoju publikācijas, analizējot dažādas aktualitātes Latvijas hiphopā. “Tinteszobs” bija analītiska rakstura blogs par hiphopu Latvijā un ārzemēs. Paralēli arī rakstīju rakstus par repu.

IK: Kāpēc tev ir tik daudz pseidonīmu? Kāds ir tavs īstais uzvārds?

Ipstens Kūns: Neredzu nekādu nepieciešamību atklāt savu īsto uzvārdu, tas lai paliek intrigai. Pasē, ID kartē, bankas dokumentos ir īstais uzvārds, bet jau kopš 6. klases pieņemu pseidonīmus. Artūrs Jenots ir pirmais publiskais pseidonīms, tad uzradās Ipstens Kūns, jūtu, ka drīz būs vēl viens…

Ar pseidonīmiem mēģinu iejusties dažādos tēlos, ko jau daru no bērnības. Parasts koka sprungulis man rokās varēja kļūt par zobenu vai loku, ar ko viens pats mēdzu izspēlēt dažādas ainiņas.

IK: Ar interneta starpniecību mēģini sazināties ar pasauli, izmantojot to kā publicitātes un saziņas veidu?

Ipstens Kūns: Man patīk interneta vide. Ir daži tabu, ko un kā publicēt, bet visumā tā ir laba vieta, kur izplatīt informāciju. To daru apzināti un pārdomāti, ar mērķi, lai tas nonāk un uzrunā īstos cilvēkus. Sociālie tīkli mums apzināti vai neapzināti liek kļūt atklātākiem, kas, manuprāt, nekādi nemaitā cilvēku.

IK: Kādi ir tavi lielie dzīves mērķi?

Ipstens Kūns: Gribētos iegūt finansiālo neatkarību, dzīvot Limbažos, turpināt rakstīt un palīdzēt draugiem, māksliniekiem, kuriem ir vērtīgas idejas.

IK: Tu komunicē ar ļoti daudziem cilvēkiem. Kā tu atrodi kopēju valodu, kā atbrīvojies?

Ipstens Kūns: Cilvēki ir ļoti dažādi, ar vieniem ir vieglāk, ar citiem ne tik viegli. Mana mamma ir ļoti komunikabla, kaut kādu daļu no tā esmu mantojis no viņas. Darbojos Improvizācijas teātrī “Tea Tree”, kur man iemācīti dažādi paņēmieni, kas cilvēkam noņem blokus, padara brīvāku, liek uz lietām skatīties citādi, liek pielāgoties un nebaidīties kaut ko pateikt. Protams, ir tādas reizes, kad noriju vārdus – ko gan par mani padomās? Bet to darīt nevajag, kāds esi, tāds esi.

Bērnībā biju kūtrāks, bet, tā kā man bija lieli sapņi un mērķi, vajadzēja kautrīgumu mest pie malas. Ar laiku tas izdodas un kļūst par ikdienu.

IK: No kā tev ir bail?

Ipstens Kūns: Tīri cilvēcīgi man kādreiz bija bail no tumsas. Vēl joprojām nejūtos ērti, ja esmu uzkāpis ļoti augstu. Jā, reizēm sirds arī salecas – ja nu neizdodas? Tās ir manas bailes no neziņas.

IK: Tas taču būtu aplami – domāt, ka tev viss vienmēr izdosies!

Ipstens Kūns: Improvizācijas mākslā viena no mācībām bija, ka kļūdīties ir forši. Neizdošanās patiesībā ir labāka par izdošanos. Veiksmes gadījumā cilvēki ļoti reti mācās no padarītā, dominē prieks. Taču neveiksmes gadījumā tu iztirzā visus sīkumus, izanalizē katru soli, lai saprastu, kur bija kļūda.

FOTO: ALEKSANDRS MUIŽNIEKS

IK: Kas būs tavs nākamais izaicinājums?

Ipstens Kūns: Nākamais gads būs viens liels izaicinājums! Esmu aizgājis no darba, ne velti spēru šādu soli. Gribu strādāt pie kaut kā sava.

Mans izaicinājums ir nopelnīt miljonu. Un ne jau man gribas to miljonu, man gribas to nopelnīt un kļūt par cilvēku, kas ir NOPELNĪJIS MILJONU! Ir daudz piemēru, ka miljonu var nopelnīt arī ar godīgu darbu, un tas ir mans mērķis. Apzinos, lai tiktu pie miljona, man daudz kas jāmaina – pirmkārt, ieradumi, otrkārt, pašam jākļūst labākam.

IK: Kā tu visu spēj savienot, diennaktī taču ir tikai divdesmit četras stundas?

Ipstens Kūns: Laiks ir jāplāno. Kādreiz skrēju kā traks, šogad jau lēnāk, mēģināju atvēlēt laiku arī atpūtai, lai gan ne vienmēr izdevās. Laiks kļūst par sabiedroto, ja tu sāc plānot. Tas ir noslēpums.

IK: Lai darbotos publiskā vidē un paspētu būt tik daudzās vietās kā tu, ir sevi arī jāierobežo, bieži vien no kaut kā nākas atteikties…

Tusiņi nav manā prioritāšu saraksta augšgalā, tāpēc neizjūtu nekādu diskomfortu. Jāuzmanās tiem cilvēkiem, kas jūt, ka paliek no kaut kā atkarīgi.

Ipstens Kūns: Kad esmu noguris un vēlos atslēgties, man gribas būt mājās, labi izgulēties un noskatīties kādu filmu vai seriālu, uzspēlēt videospēli. Alkohols man nepalīdz, tā nešķiet nekāda izklaide.

IK: Kā tu sevi motivē celties no gultas, darīt, iet?

Ipstens Kūns: Tā kā man patīk tas, ko daru, un tas mani piepilda, padara laimīgu, man nav nekādu aizķeršanos celties, iet un darīt. Tā arī ir motivācija. Pēc dienas pavadītas pie TV tu nekad nejutīsi tādu gandarījumu, kā pēc dienas, kas ir darba un notikumu pilna.

IK: Kas ir tavas autoritātes?

Ipstens Kūns: Mani iedvesmo reperi Edavārdi, ansis un Artūrs Skutelis, aktieri Vils Smits un Hjū Lorijs, komiķis Gabriels Iglesiass. Apgrozos sabiedrībā, kur ir ļoti daudz mākslinieku, turklāt vēl mani draugi, arī viņi ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa.

M an tīk, ka esmu latvietis, man patīk te dzīvot, bet galīgi neesmu nacionālists.

FOTO: KRISTS LUHAERS

IK: Kas ir tavas autoritātes?

Ipstens Kūns: Mani iedvesmo reperi Edavārdi, ansis un Artūrs Skutelis, aktieri Vils Smits un Hjū Lorijs, komiķis Gabriels Iglesiass. Apgrozos sabiedrībā, kur ir ļoti daudz mākslinieku, turklāt vēl mani draugi, arī viņi ir svarīga manas dzīves sastāvdaļa.

IK: Esi Latvijas patriots?

Ipstens Kūns: Man tīk, ka esmu latvietis, man patīk te dzīvot, bet galīgi neesmu nacionālists. Mani nevelk uz kašķi, nedalu tautas, orientācijas, tāpat kā neesmu rasists un neskatos uz ādas krāsu. Man ir divu veidu cilvēki, tie, kas ir okey, un tie otri, ko saucu par lohiem. Un šādus cilvēkus var atrast visās nācijās.

IK: Daudzi jaunieši saka, ka Latvijā jau neko nevar sasniegt. Ko tu šiem skeptiķiem teiktu?

Ipstens Kūns: Draugiem.lv GRUPA runasvīrs Jānis Palkavnieks nesen teica, ka Latvija ir kā liela paplāte, no kuras vari paņemt jebko, ko vēlies. Tas tiešām tā ir, jo jebko, ko tu vēlies darīt, Latvijā tu vari izdarīt. Piemēram, salīdzinām Latvijas mūzikas zvaigzni Donu ar ASV spīdekli Jay-Z, tas, ka tu satiksi Donu un pat parunāsi ar viņu, ir pilnīgi reāli iespējams, bet, ja vien tu neesi augstāka slāņa cilvēks vai miljardieris, Jay-Z tu nesatiksi nekad, kur nu vēl pārmīsi kādu vārdu.

Jānis Palkavnieks minēja piemēru par kādu sievieti, kas dzīvoja Kanādā un strādāja kādā mārketinga ofisā, bet tomēr atgriezās Latvijā. Viņai daudzi jautāja, kāpēc atgriezies. Uz ko saņēma atbildi – Kanādā es varbūt pienestu kafiju tam, kas pienes kafiju kaut kādam mārketinga speciālistam, bet šeit Latvijā varu būt šīs piramīdas augšgalā. Tā arī ir, viņa mājās vada starptautisku mārketinga komandu. Te ir mazāka konkurence, te tu vari būt jebkas. Un es te nesaucu iedvesmojošus saukļus, tā ir tīra patiesība. Es pats esmu dzīvs pierādījums, ka var!

Meklē vairāk informācijas sociālajos tīklos:

www.facebook.com/ipstenskuns

www.instagram.com/arthurraccoon

www.ipstenskuns.lv