Teksts: Martina Vaivode
Režisora Mariusa Markevičiusa lietuviešu spēlfilmas “Pelni sniegā” pamatā ir lietuviešu izcelsmes amerikānietes Rūtas Šepetis grāmata “Starp pelēkiem toņiem” – stāsts par spēku izdzīvot, nesalaužamu garu un ciešanu pilnajiem cilvēku likteņiem Baltijā, kuriem 1941. gada vasarā Staļina represijas atņēma visu. Filma savu pirmizrādi Latvijā piedzīvoja 21. martā kinoteātrī “Splendid Palace” un vēl joprojām ir skatāma arī uz citiem kino ekrāniem.
Līna (Bel Powley) ir sešpadsmitgadīga, apdāvināta māksliniece, kura dienā, kad viņa saņem vēstuli no prestižas mākslas skolas, ar jaunāko brāli Jonasu (Tom Sweet) un māti Elēnu (Lisa Loven Kongsli) tiek deportēta uz Sibīriju. Viņa zīmē to, ko redz un iemūžina tūkstošiem citu izsūtīto pārdzīvojumus, pārciesto nežēlību un pazemojumu. Līna vairāk par visu vēlas atvērt uzņemšanas vēstuli kopā ar savu tē vu, kurš tika nošķirts no ģimenes bez iespējas atvadīties. Nonākot darba nometnē un skarbajos Sibīrijas apstākļos sākas cīņa par izdzīvošanu, sagādājot jaunus šķēršļus un nosūtot ģimeni aiz Polārā loka pie Laptevu jūras.
Ir neskaitāmi daudz ekranizētu stāstu par Otro pasaules karu un simtiem par šo laiku vēl nepastāstītu, taču lielākoties tie, kuri ir pietuvināti mūsu platuma grādiem visbiežāk tomēr vēsta par nacistisko Vāciju un Holokaustu, kamēr Staļina terora šausmas vien paliek vēstures grāmatām. Iespējams meinstrīma blokbāsteri, komerciālu apsvērumu dēļ, tīri vienkārši vairāk koncentrējas uz nacistiem, iespējams dzelzs priekškars vēl joprojām spēlē neapzinātu lomu mūsu kolektīvajā apziņā… Jebkurā gadījumā, Baltijas valstu vēsture ir ne mazāk svarīga un liktenis nesis ne mazāk ciešanu (lai gan ir amorāli salīdzināt), un tomēr pasaule par šo ir dzirdējusi maz vai nav dzirdējusi vispār, to intervijā arī atzīst pati galvenās lomas atveidotāja. “Pelni sniegā” ir solis, lai aktualizētu izsūtīšanas tematiku plašāk pasaulē, tā kā filma ir internacionāls projekts (ASV un Lietuvas kopražojums), gan filmas grupa, gan aktieri ir ar starptautisku atpazīstamību un tajā dominē angļu un krievu valodas.
Cik daudz var atņemt no cilvēka pirms mēs zaudējam identitāti?
Lai arī Līnas gara plašums pieaug, viņas mātes spēkiem izsīkstot, viņas kopā iemieso neizmērojamu sievietes spēku un izturību, kas arī tiek pozicionēts filmas priekšplānā, un tomēr nevar nepieķert sevi pie domas, ka tas bija laiks vēsturē, kad cieta visi bez izņēmuma. Arī esot otrā frontē šī terora ciešanas nebija mazākas, līdz ar to manu lielāko līdzpārdzīvojumu izpelnījās ar sevi pretrunas nonākušais, NKVD karavīrs Nikolajs Kreckis (Martin Wallström) – viennozīmīgi visinteresantākais un dziļākais tēls filmā. Te nu var vilkt paralēles ar Stenlija Kubrika filmu “Pilns bruņojums”, kura zīmīgi atklāj galvenā varoņa dualitāti, to, kā caur diskrimināciju karavīros tiek iznīcināts humānisms nāves mašīnas izveides vārdā un armijas iespaidu uz cilvēku un tā apziņas radīto realitāti saprāta robežās. Arī “Pelni sniegā” pieskaras šīm tēmām un parāda, ka ne katrs kareivis alkst spīdzināt, izvarot un nogalināt. Kreckī rit uz pusi ukraiņu un krievu asinis, viņš visu dzīvi meklē apliecinājumu, taču nekur līdz galam netiek pieņemts, arī armijā nekas nemainās, par viņu ņirgājas un tiek apšaubīts viņa gara spēks. Brīdī, kad viņam nākas arestēt Elēnu un viņas ģimeni, Kreckis saprot, ka ienaidnieks ir nevainīgi cilvēki un parastas ģimenes – kaut kas, ko kāds ir izdomājis (savā ziņā filma arī atspoguļo šī terora bezjēdzīgumu.) Ar laiku viņš ar vien vairāk apzinās šīs nežēlības apmērus un, gribot negribot, viņam nākas lauzt sevi un savas morālās vērtības… Taču, lai arī cik interesanti nebūtu sekot līdzi Krecka dualitātes un saprāta cīņai, iznākums ir visai paredzams (arī filma kopumā).
Vizuāli filma ir baudāma un varbūt pat pārāk skaista kaut kam tik neglītam un sadistiskam. Nereti mulsina kara pārdzīvojumu atspoguļojums tik relatīvi drosmīgās un dzīvās krāsās, ar dubļu un melnzemes nosmērētām sejām, kuras tik un tā izskatās daiļas… (varbūt vienkārši atmiņā iespiedusies Stīvena Spīlberga nostāja par to kāpēc “Šindlera sarakstu” viņš tik pārliecinoši vēlējās uzņemt melnbaltu). Un tomēr neskatoties uz Altajas dabas skarbo un nepielūdzamo ainavu skaistumu, un uz to, cik filma ir prasmīgi izstrādāta, kara noziegumus pret nevainīgiem cilvēkiem tik un tā ir grūti skatīties, lai vai cik estētiski patīkamā formā tie nebūtu ietērpti. Jāmin gan pirms pāris gadiem veidotā “Melānijas hronika”, filma, kura droši vien nāk prātā pirmā, kā pilnībā šiem notikumiem veltītais kino ekranizējums no mūsu skatapunkta. Teju tas pats stāsts ar tiem pašiem kodiem – kravu vilciena vagoniem un grūtu ceļu, himnas dziedāšanu un mātes prāta zudumu (kurai vienā versijā nomirst zīdainis, otrā viņa nogalina savus bērnus pati), sūrs darbs un nāves sods par visnejēdzīgāko pārkāpumu. Pa lielam atšķirīga ir tikai forma, “Melānijas hronikā” nav centienu to romantizēt un vizuāli izskaistināt, izvēle uzņemt to melnbaltu piešķir īstumu.
Staļina represiju skartās publikas telpā atsauksmes ir visnotaļ atzinīgas (ko nevarētu teikt par kopēju, no nacionālās traumas iespaida abstrahētu un konteksta izrautu, kritiku). “Pelni sniegā” ietver baltiešiem jau kopš bērnības iekodētus faktus par izsūtīšanu, dzīvošanas apstākļiem, nebeidzamu izsalkumu, nāvēm un slimībām, mēs esam lasījuši grāmatas un dzirdējuši izdzīvotāju stāstus tāpēc lielai daļai skatītāju šī nav tikai mākslas filma un redzēt uz ekrāna, šķietami, jau zināmu stāstu ir vienlīdz grūti un vienojoši. Empātiskākam skatītājam varu ieteikt paņemt kabatas lakatiņu, jo jau pēc aptuveni septītās minūtes var ļaut vaļu emocijām un atlikušo filmu skatīties ar slapjām acīm.
Foto: Ekrānšāviņi no filmas.