Kino kritikas spēks ir veidot prasīgāku publiku.

Raksta autore: Martina Vaivode

Agnese Logina – Rīgas kino muzeja kuratore, veido izstādes un filmu programmas, kā arī strādā Rīgas Starptautiskajā kino festivālā – Riga IFF. Kā pati atzīst, par kritiķi sevi saukt vairās un skaidro, ka raksta no kino kuratora skata punkta: atlasa saturu un ieliek to plašākā kontekstā jeb palīdz izsvērt svarīgāko.

“Veidot un rakstīt par filmām ir privilēģija, un kritiķis ir, ja ne gluži morālā bākuguns, tad cilvēks, kurš ļauj redzēt vairākas puses vienlaikus un sekot līdzi, kādā virzienā mēs ejam. Un, ja mēs ejam kaut kādā satraucošā virzienā, ir jāzvana trauksmes zvans!”

Sarunā par kino kritiku Agnese palīdz rast atbildes uz jautājumu – kāpēc ir svarīgi kino ne tikai skatīties, bet arī runāt par to.

Kas sastāda kino žurnālista kvalifikāciju?

Kādreiz viss bija vienkāršāk, respektīvi – vai ir izglītība, vai tās nav. Vēl joprojām ir mediji, kas pieturas pie stipri specifiskām tēmām un skaidri nodefinētiem kritērijiem, bet principā šobrīd tas, kas, manuprāt, ir vissvarīgākais kino žurnālistikā un kino kritikā, ir viedoklis un spēja redzēt plašu lauku. Neitrālas filmu sinopses var uzrakstīt jebkurš. Bet kritika primāri ir viedoklis. Protams, žurnālistika jau sadalās smalkāk, piemēram, rakstot reportāžu no kādas filmas uzņemšanas laukuma, tur, iespējams, viedokli nevajag. Bet, rakstot par filmām, par pabeigtiem darbiem, tam viennozīmīgi ir jābūt.

Kāda loma kino kritiķa kvalifikācijā ir izglītībai un kāda tai ir bijusi tavā karjerā?

Man pašai izglītība ir kultūras teorijā, un tas man ir palīdzējis ļoti daudz, tas palīdz ieraudzīt kontekstu. Kultūras teorija iemāca skatīties uz pasauli no dažādiem skatpunktiem, tā ietver dažādas teorijas, kā, piemēram, marksisms, feminisms, strukturālisms vai psihoanalīze. Zināšanas ļauj piemērot šos skatpunktus kā brilles, kas uz notiekošo liek paskatīties citādāk. Līdz ar to kultūras teorija ir brīnišķīgs studiju virziens, kurš iemāca domāt kompleksi un nemeklēt vienkāršāko risinājumu. Attiecinot to uz filmām, tās vairs netiek skatītas kategorijās laba vai slikta, manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Bakalaura grādu es ieguvu Amsterdamā. Galvenais virziens bija kultūras teorija, taču pamatā es specializējos kino un literatūras teorijā. Es esmu ļoti daudz mācījusies par to, kā mēs varam stāstīt stāstus, kā mēs kā civilizācija tos uztveram, ko ar tiem darām tālāk un kāpēc vispār stāstam stāstus. Līdz ar to tas ir tas, kā es skatos uz kino un citiem audiovizuāliem darbiem. Kino kritika ir tā lieta, kur, manuprāt, formālai izglītībai nav tik liels svars. Jebkurš internetā var iepazīties ar elementāriem pamatlikumiem, kā tiek veidota filma un kas ir tie elementi, no kā filma sastāv. Pirmajā gadā, kad mēs taisījām Critics Meeting Riga IFF ietvaros, mūsu viesis Olafs Millers (Olaf Möller), brīnišķīgs kurators un kritiķis no Vācijas, teica, ka nav iespējams rakstīt interesantu kritiku, ja esi garlaicīgs cilvēks. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem kritiķiem Nīls Jangs (Neil Young), kurš raksta The Hollywood Reporter, līdz divtūkstošajam gadam rakstīja par sportu un zirgu skriešanas sacensībām un vienā brīdī sāka rakstīt par kino, tagad viņš ir viena no vadošajām nozares balsīm. Līdz ar to, protams, ir jāzina pamatprincipi, formāli aspekti, kas padara filmu par filmu – kā tā atšķiras no teātra, filmas stāstījums no literatūras, kā strādā montāža un visi filmas tapšanas posmi no idejas līdz tam, ko mēs redzam. Taču tā ir informācija, ko var iegūt arī mūžizglītības procesā.

Lūdzu paskaidro – kāda ir atšķirība starp kino apskatnieku un kino kritiķi? Kurā brīdī teksts kļūst par kritisku?

Viedoklis. Apskatnieks – apraksta. Jebkura kritika sastāv no trīs līmeņiem – vispirms kaut kas tiek saskatīts, ir pirmie iespaidi; redzētais tiek aprakstīts un analizēts; un tam ir jānonāk līdz viedoklim. Reizēm gadās, ka tiek izdarīti kaut kādi novērojumi, taču tie netiek novesti līdz secinājumiem jeb viedoklim. Atšķirība ir tāda, ka apskatos nav analīzes, kritikā – ir.

Tu minēji, ka pati sevi nesauktu par kino kritiķi, un tomēr Tu mēdz recenzēt filmas. Nereti šķiet, ka kritiķa zināšanām nav robežu, jo tās nebeidzās vien ar filmu teoriju, bet filma ir jāspēj ielikt arī plašākā kontekstā, vai ir nācies rakstīt par filmu, kuras tēmas ir svešas un tādā gadījumā, kā notiek izpētes process?

Iespējams, es to daru ne tādā tradicionālā izpratnē, bet, jā, es rakstu par kino. Protams, reizēm sanāk censties uzlekt augstāk par savu pēcpusi. Vistrakākais gadījums bija 2015. gadā, kad “Kino raksti” bija kļuvuši par interneta mediju. Es un mana kolēģe sākām rakstīt par latviešu īsfilmām. Ar īsfilmām ir tā, ka par tām tiek rakstīts nedaudz īpatnēji, tajās ir daudzi pavedieni, kas ir atšķirīgi, jo īsfilmas bieži redz krietni mazāka auditorija. Līdz ar to bieži vien nākas vairāk tieši aprakstīt un aprakstā iekļaut arī savu viedokli. Lai informācija par filmu un tās kodols tiktu nodots arī tālāk. Un toreiz tā bija viena no pirmajām reizēm, kad es rakstīju par kino, un tie nav raksti, par kuriem es būtu vislepnākā… Sagatavošanās process ir vienkāršs – sēdi, skaties, domā, pieraksti un centies kaut ko uzrakstīt, pārvērst to sakarīgā domu virknē, kas vienlaikus palīdz arī dzen citiem. Toreiz mēs rakstījām par studentu filmām un tad pieķer sevi pie domas, ka šis teksta gabals, ko pabeigsi, būs arī vienīgā liecība par to filmu, jo tās parasti netiek izrādītas nekur tālāk. Te nostrādā saglabāšanas funkcija. Viens no svarīgiem kino kritikas aspektiem ir tas, ka tā saglabā informāciju nākotnei. No 20. un 30. gadiem mums ir saglabājušās ļoti maz filmu, taču ir saglabājušās recenzijas laikrakstos. Piemēram, latviešu aktrise Marija Leiko ir filmējusies 38 filmās laika posmā no 1917. līdz 1928. gadam, bet saglabājušās ir tikai divas. Kaut gan arī tagad ir ne mazāk smaga situācija, pats materiāls gan nekur nepazūd, bet tā ir daudz par daudz. Tāpēc kaut kādā mērā kritikas uzdevums ir arī saglabāt informāciju par svarīgiem pieturpunktiem nākotnei. Nākamajai paaudzei būs sarežģīti tikt galā ar informāciju, kas tiek atstāta, galu galā jauns saturs tiek veidots visu laiku.

Runājot par šo satura pārbagātību, šodien publicēt savu viedokli ir vieglāk nekā jebkad agrāk, un par kino kritiķi var kļūt teju jebkurš, kā nošķirt kino entuziasta viedokli no kritiskas analīzes?

Es neuzskatu, ka tas vienmēr ir vajadzīgs. Filma var nozīmēt dažādas lietas dažādiem cilvēkiem, un kāds filmā saskata vienu, kāds kaut ko pavisam citu. Saliekot šīs perspektīvas kopā, tiek iegūts daudz niansētāks skatpunkts. Tāpēc es esmu ļoti pateicīga, ka studējot kino teoriju, man neviens neaizliedza par avotiem izmantot arī blogus. Savulaik es pētīju un rakstīju par Vesu Andersonu, un daudzas brīnišķīgas idejas es atradu tieši entuziastu blogos, kuri saskata lietas, kas akadēmiskā teorijā tiek aplūkotas tikai pēc kāda laika, jo tā uz notiekošo reaģē ar krietnu laika nobīdi. Blogi, tviteris, podkāsti daudz ko saskata daudz ātrāk. Tā kā cilvēki nereti paļaujas uz to, ka kritika ir viena cilvēka viedoklis, nav svarīgi vai raksta žurnālā vai blogā. Arī Latvijā ir kustības, kuras ir sākušās tieši no kino entuziastu blogiem, kā piemēru var minēt “Kino blogerus”, kur vairāki cilvēki atsevišķi rakstīja blogus, taču vēlāk sanāca kopā un veidoja savu organizāciju. Līdz ar to nošķīrums īstā kritika un neīstā ir drusku elitārs. Ir skaidrs, ka ir cilvēki, kuri uzticēsies tikai viedokļiem, kas ir publicēti laikrakstos, jo tas uzliek sava veida kvalitātes kontroli. Tas, kas to latiņu uzliek augstāk, ir redaktors – cilvēks, kurš tekstu padara mazliet kvalitatīvāku – gan valodas ziņā, gan arī faktuāli. Līdz ar to, protams, oficiāli medijos publicēta kritika visbiežāk ir krietni kvalitatīvāka par blogiem un entuziastu veidotajiem rakstiem. Bet es personīgi tikpat labi uzticos arī kādam tviterkontam, kas raksta par kino, gan kinokritikai, kas tiek publicēta elitāros žurnālos, gan arī dzen kino rakstiem dažādos blogos. Jāteic, es gan vēl neesmu atkodusi podkāstus, man nepatīk podkāsti. Bet, iespējams, tas mainīsies ar laiku.

Tu jau minēji šo apzīmējumu – viena cilvēka viedoklis. Hipotētiski varētu uzskatīt, ka tas sakņojas amatieriskos un nepamatotos viedokļu izteikumos, savukārt, lai izvērtētu, kas ir un kas nav objektīva kritika, tas pieprasa zināmu kritisko domāšanu. Kā, Tavuprāt, varētu sekmēt kinopratību jauniešu vidū?

Viens ir tas, ka nākotnes projekta Skola 2030 plānos ir paredzēts, ka iespējams beidzot būs kino izglītība, kuras līdz šim nav bijis. Bet pagaidām tas ir ļoti smags darbs, jo nav viena vienkārša risinājuma. Šo visu situāciju es redzu sevišķi kompleksu no Latvijas kino mantojuma puses. Tā kā mans pamatdarbs ir Rīgas Kino muzejā, es redzu, ka ir uzaugusi vismaz viena paaudze, kura nezina latviešu kino mantojumu. Tam ir ļoti objektīvi iemesli, kas ir saistīti ar to, ka šīs filmas aptuveni 20 gadus nebija pieejamas. Arī šobrīd situācija ir tāda, ka ir lētāk rādīt ārzemju filmas, nevis latviešu. Kultūrpolitiskā līmenī mēs esam krīzes līmenī, joprojām nevienam nav resursu. Taču tas materiāls patiesībā ir fascinējošs, un es uzskatu, ka mūsu kino vēsture varētu palīdzēt jauniešiem saprast arī padomju periodu, kas nav mazsvarīgi. Mēs visu laiku atsvešināmies no tā perioda, veidojas plaisa starp cilvēkiem, kas ir dzīvojoši pamatā brīvā valstī, Eiropas Savienībā, un tiem, kuri ir dzīvojuši Padomju Savienības laikā. Tā rezultātā vecvecākiem un mazbērniem ir grūtāk saprasties. Kino ir elements, kas var palīdzēt rast kopsaucēju. Tāpēc ir ļoti pozitīvi, ka mums pašlaik notiek filmu restaurācijas darbs, kas filmas atgriež to sākotnējā spožumā, un daudzas no šīm filmām tiek padarītas maksimāli brīvi pieejamas. Bet viss atduras pret likumdošanas jautājumiem, jo autortiesības ir ļoti juceklīgas. Kā citas valstis to risina, piemēram, Krievija – oficiāli daudzas savas vecās filmas liek YouTube kontos. Diemžēl mēs to legāli nevaram darīt. Taču šis ir ārkārtīgi svarīgs aspekts, kas ir jāatrisina, lai būtu pieejams šis materiāls, jo tā, manuprāt, ir viena no svarīgākajām problēmām, ka Latvijas kino vēsture tiek aizmirsta vai padarīta nepieejama un savā ziņā ļoti elitāra. Tāpēc, lai uzlabotu kinopratību, pirmkārt, ir nepieciešams apzināties, ka kino ir mākslas forma un to, ka latviešu kino mantojumam ir ļoti liela nozīme, jo tas var palīdzēt izprast vēsturi un šī brīža situāciju. Jārisina arī likumiskie ierobežojumi. Taču jo vairāk tiks rādīts kino, jo vairāk par to tiks runāts, jo vairāk arī cilvēki to uztvers, kā mākslas formu. Tas arī ir tas, ar ko mēs nodarbojamies Riga IFF un Critics Meeting, taču tas ir tikai viens pasākumu komplekss reizi gadā…

Iesākot runāt par problēmjautājumiem… kādi trūkumi šobrīd ir kino kritikas vidē un kādi prognozējami nākotnē? Vai vispār ir iespējams kino kritiķa profesijai būt kā pamatdarbam?

Nav, tas nav iespējams. Ir mainījušās nodarbinātības formas, ir mainījusies mediju vide, un tikai ar rakstīšanu vairs praktiski nav iespējams nopelnīt. Svarīgs aspekts ir tas, ka agrāk bija ļoti ierobežota mediju vide – vēl joprojām ļoti daudziem cilvēkiem galvenie kino kritiķi Latvijā ir Dita Rietuma un Normunds Naumanis, jo viņi kopš deviņdesmitajiem publicējās “Dienā”. Bet šobrīd vairs nav tāda viena medija, kas noklāj visas sabiedrības vajadzības, un tas nemaz arī nav iespējams, jo sabiedrība ir pārstrukturizējusies. Attiecīgi ir cilvēki, kuri lasa tikai “Latvijas Avīzi”, cilvēki, kuri lasa tikai “Ir” un cilvēki, kuri lasa tikai “Satori”… Tāpēc dzīvot tikai uz kritiku nav iespējams, tie cilvēki parasti dara arī daudz ko citu, man, piemēram, tā ir viena no trīs lietām, ko es daru.

Manuprāt, pats smagākais ir tas, ka mēs dzīvojam laikā, kad nav laika viedoklim. Tādā ziņā festivālu apraksti ir tīrā elle, jo uzreiz pēc filmas noskatīšanās momentāli ir jāuzraksta viedoklis. Pēdējā filma, par ko es rakstīju, bija “Kaza kāpa debesīs”, un man bija apmēram pusotra nedēļa laika uzrakstīt, kas ir salīdzinoši labi. Jebkurai kvalitatīvai domai ir vajadzīgs laiks, un nedrīkst sasteigt idejiskos procesus. Tā kā pārsvarā tiek rakstīts interneta medijos, ir jāreaģē uzreiz, kas reizēm rezultējas tajā, ka tiek publicētas puspabeigtas domas. Lai neizkristu no aprites, ir jāražo raksti, kļūstot par rakstu ražošanas mašīnu. Tā ir tā smagā realitāte.

Kāds būtu ideālais laiks, ko atvēlēt filmas recenzēšanai?

Kritika ir kaut kas tik plašs, kam ir nepieciešams laiks, lai izkristalizējas svarīgākais, kopsakarības un konteksts. Recenzijām, manuprāt, ar nedēļu vai divām ir tīri labi, taču man ir kolēģi, kuri pat dienas laikā var uzrakstīt un citi, kuri raksta mēnesi. Interesants lēnās kino kritikas praktizēšanas piemērs ir nesen “Kino rakstos” publicētais Elīnas Reiteres raksts par Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatoriju”, kuru viņa rakstīja 3 gadus. Jo ir idejas, kurām vajag laiku, sevišķi runājot par jaunu kino valodu, kas izsit no līdzsvara, ir kaut kas pārsteidzošs. Vajag laiku, lai nosēžas pirmais iespaids, un spētu saprast, kas ir tas, ko redzēji. Lailas Pakalniņas filmas ir labs piemērs. Laila Pakalniņa ir režisore, kura izmanto kino kā mediju, visas tā priekšrocības. Viņa nemēģina stāstīt stāstus. Bieži vien kino tiek reducēts tikai uz stāstu, bet ir iemesls, kāpēc kaut kas tiek radīts kino formā. Kino kā medijam ir tik daudz priekšrocību, kas izpaužas gan montāžā, gan kameras darbā, tur ir daudz aspektu, kuros ir nepieciešams laiks, lai iedziļinātos.

Kas no šiem aspektiem ir tas, kam Tu visvairāk pievērs uzmanību skatoties kino?

Grūti pateikt… – visiem! Taču man šķiet, ka vismazāk es pievēršu uzmanību aktieriem. Iespējams, es jau tik daudz esmu strādājusi ar kino vēsturi, ka ir skaidrs, ka katrā periodā ir cits aktiermākslas veids. Tas iet roku rokā ar kameras darbu un tehnoloģijām, tagad aktieru darbs vairs nav tik ekspresīvs, jo kameras ir attīstījušās un kļuvušas daudz jutīgākas. Sejas emocijas ir iespējams uzņemt daudz smalkākā līmenī, atšķirībā no divdesmitajiem gadiem, kad kameras nevarēja īsti izšķirt gaismu pietiekami skaidri un nevarēja uzņemt ļoti tuvu. Tomēr, tāpēc, ka esmu no kultūras teorijas konteksta, es visvairāk pievēršu uzmanību kino kā konkrēta laika un telpas rakstura lielumam.

Vai kino kritika, Tavuprāt, var ietekmēt filmu veidotāju darbu un kino attīstību?

Es uzskatu, ka kritika spēj ietekmēt kino attīstību tajā līmenī, ka mēs runājam par filmām. Ir stāsts par to, kā Vess Andersons (Wes Anderson) dievināja Paulīnes Keilas (Pauline Kael) kritiku un to, kā viņš veda viņai rādīt savu pirmo filmu. Bet es gan nezinu, vai tas kā ietekmēja viņa darbus. Iespējams, tā ietekme ir ne tik tieša, bet vairāk saistīta ar to, ka ar kvalitatīvu kino kritiku, kas ir regulāra un paliekoša, lasīta un cienīta, ir iespējams veidot prasīgu publiku. Caur to tiek veidota publika, kura nepieņem nekvalitatīvus darbus. Tas ir tas, kā mēs varam ietekmēt kino attīstību.

Savelkot visu kopā – kāpēc, Tavuprāt, ir svarīgi par kino runāt kritiski un saglabāt mākslinieciski augstvērtīgas kino kritikas tradīcijas?

Tāpēc, ka bez refleksijas mēs esam pamirusi sabiedrība. Kino kritika ir ļoti svarīga, jo tā palīdz veidot un dzīvot pasaulē, kura ir prasīga pret to, kas ietekmē mūsu smadzenes. Tās uzdevums ir arī izgaismot stereotipus, problēmas. Pēc MeToo kustības kino kritiķi ir kļuvuši daudz prasīgāki pret to, kā tiek attēlotas varas attiecības un seksuālas situācijas uz ekrāniem. Nesen bija ziņa, ka viena no Kannu kino festivālā izrādītās filmas seksuālām ainām ir tapusi ne pārāk ētiskos apstākļos, proti, aktieri tika apreibināti ar alkoholu. Ir skaidrs, ka kritiķi par to raksta un viņu pienākums ir skatīties plašāk, zinot, ka ir daudzi režisori, kas ir problemātiski ētiskos apsvērumos. Kritiķu atbildība ir nedot viņiem vaļu.

Nepieciešamība pēc kritikas arī paredz kontekstualizēt to, kas notiek, jo katrs mākslas darbs ir sabiedrības un laikmeta spogulis. Tā ir iespēja paskatīties no malas un notvert sabiedrību pārmaiņās. Tas ir iemesls, kāpēc Jura Podnieka filma “Vai viegli būt jaunam?” joprojām ir tik iespaidīga – tā ir notvērusi pārmaiņu procesu. Kritikas uzdevums ir sekot līdzi tam, kur ir sabiedrība un ko filmas par to pasaka. Veidot un rakstīt par filmām ir privilēģija un kritiķis ir, ja ne gluži morālā bākuguns, tad cilvēks, kurš ļauj redzēt vairākas puses vienlaikus un sekot līdzi, kādā virzienā mēs ejam. Un, ja mēs ejam kaut kādā satraucošā virzienā, ir jāzvana trauksmes zvans!