Intervē: Paula Sonita Deruma
Artūrs Lapiņš ir Rīgas Angļu ģimnāzijas 12. klases skolnieks, kurš ikdienā daudz nodarbojas ar sportu. Artūrs vienmēr prot sev uzstādīt pareizo mērķi, uz kuru tiekties. Centīgais darbs ikdienā viņam jau ir rezultējies ar panākumiem ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas mērogā.
Kā nolēmi sākt nodarboties ar vieglatlētiku?
Pirms 5 gadiem sāku nodarboties ar vieglatlētiku, precīzāk, ar skriešanu, jo vēlējos uzlabot savu veselību. Pirms tam trenējos basketbolā, taču komandas darbs mani nepiesaistīja. Mani basketbola komandas biedri nebija pietiekami atsaucīgi, kā arī bija daudz strīdu komandas dalībnieku starpā, kā jau tas parasti gadās 12 – 14 gadu vecumā. Tādēļ meklēju tādu sporta veidu, kurā jāpaļaujas vienīgi uz sevi.
Kāds ir Tavs dienas režīms?
Mana dienas kārtība ir atkarīga no tā, kāda ir sezona. Rudens sezonā (no septembra līdz oktobra beigām, reizēm līdz pat decembrim), kad jāgatavojas svarīgām sacensībām, ceļos jau 5.30, lai dotos paskriet. Pēc tam sagatavojos skolai un dodos uz skolu. Mācību stundas skolā man parasti beidzas ap 14.30. Dienās, kad ir koris, skolā jāpaliek līdz pat 16.00. Pēc skolas dodos uz treniņu, kurš sākas jau ap 16.00 vai 17.00. Ziemā, kad treniņi norisinās manēžā, otrā Rīgas galā, mājās parasti esmu tikai ap 20.00 vai 21.00, retos gadījumos – ap 19.00. Pēc atgriešanās mājās vispirms paēdu, tad izdaru mājas lietas un pildu mājasdarbus. Kad esmu pabeidzis mācīties, pulkstenis ir jau 00.00, un jādodas gulēt.
Kā norisinās Tavi treniņi?
Kad nav sezona, man ir 5-6 treniņi nedēļā, bet sezonas laikā to skaits var palielināties līdz pat 2 treniņiem dienā, izņemot svētdienas, kas man vienmēr ir brīvas. Arī ceturtdienas man ir daļēji brīvas – šajās dienās treniņa vietā skrienu krosu savai labsajūtai. Skolas laikā katrs treniņš parasti notiek 2-3 stundas – reizēm manēžā, citreiz Biķernieku mežā. Biķernieku mežā vairāk varu izpausties, jo tur ir daudz kalnu un pauguru. Katra treniņa lielākā sastāvdaļa ir skriešana, taču, tā kā mana disciplīna ir kavēkļu skrējiens, strādāju arī pie tehniskās daļas. Protams, ir arī dažādi fiziskie treniņi, kas uzlabo skriešanas tehniku – gan vingrinājumi uz paklājiņa, gan svaru zālē.
Kā trenējies ārkārtas situācijas laikā, kad treniņi nedrīkstēja notikt?
Pavasarī, kad sporta treniņi nedrīkstēja notikt, devos uz Baldoni, prom no Rīgas. Tā kā tad man bija mikrotrauma, īpaši neiespringu ar treniņiem – vairāk ļāvu savam ķermenim atpūsties un atjaunojoties. Kad biju atjaunojies pēc traumas, viens pats trenējos 3 reizes dienā, lai kārtīgi sagatavotos vasaras sezonai. Parasti Baldonē skrēju pa zemes ceļiem, taču man bija pieejams arī stadions.
Kā sevi motivēji trenēties, kad Covid-19 pandēmijas dēļ nenotika ne treniņi, ne sacensības?
Nostādīju sev ilgtermiņa mērķi – iztēlojos, kas būtu tad, kā es dzīvotu, ja šo mērķi sasniegtu. Sapratu, ka mana dzīve kļūs labāka, kad šo mērķi sasniegšu. Ir jāuzstāda arī īstermiņa mērķi, piemēram, sagatavoties vasaras sezonai, tad vienmēr ir motivācija, vēlme būt labākam nekā iepriekš un pierādīt sev, ka es to varu.
Kurā vieglatlētikas disciplīnā Tev ir vislabākie sasniegumi?
Vislabākie sasniegumi pēc punktu skalas man ir, skrienot 2000m kavēkļu skrējienu – šajā disciplīnā katrā aplī ir ne tikai barjeras, bet arī viena bedre, kurai jālec pāri. Otra labākā disciplīna man ir 3000m kavēkļu skrējiens, kas pēc punktu skalas daudz neatpaliek no 2000m kavēkļu skrējiena. Protams, neiebilstu skriet arī 3km gludo skrējienu pa stadionu. Ļoti reti piedalos šosejas skrējienos. Reizēm skrienu arī “Cross country” skrējienus, kur jāskrien pa zāli, pa granti, kā arī ir daudz līkumu. Reizēm arī skrienu 1500m, 1000m un ļoti reti arī 800m garas distances pa stadionu.
Kuras ir Tavas iemīļotākās vieglatlētikas disciplīnas?
Noteikti kavēkļu skrējiens, kurā man arī ir vislabākie sasniegumi. Šī, manuprāt, ir otrā interesantākā disciplīna, jo distances laikā var notikt jebkas – var paslīdēt kāja, varu aizķerties, varu nejauši kopā ar saviem sāncenšiem lēciena brīdī fiziski sadurties. Līdz ar to šo sacensību laikā ir vairāk adrenalīna un drāmas.
Kāds ir Tavs augstākais sasniegums vai sasniegums, ar kuru lepojies visvairāk?
Manuprāt, vēl neko tādu neesmu sasniedzis. Noteikti visvairāk lepojos gan ar 2019., gan ar 2020. gada Baltijas čempionātu. Pirmo reizi piedalījos U-18 Baltijas čempionātā 2018. gadā, toreiz ieguvu 4.vietu. Gan 2019. gada (U18), gan 2020. gada (U-20) Baltijas čempionātā ieguvu 1. vietu. Gan 2019., gan 2020. gadā biju kvalificējies uz Eiropas čempionātu krosā. Diemžēl 2019. gadā tajā nevarēju piedalīties iegūtās traumas dēļ, taču 2020. gadā čempionāts nenotika Covid-19 izraisītās pandēmijas dēļ.
Kādas ir Tavas sajūtas, ja kādās sacensībās viss nav izdevies tā, kā iecerēts?
Nav bijis tā, ka pēc starta ļoti bēdājos, jo nekad nav gadījies, ka nebūtu gandarīts pēc startēšanas kādās sacensībās. Ja nenoskrienu ātrāk nekā iepriekš, par to nebēdājos. Ja saprotu, kādēļ esmu noskrējis lēnāk nekā iepriekš, esmu tikai ieguvējs, jo zinu, pie kā strādāt un kas ir jāuzlabo gan taktiskajā, gan skriešanas ziņā, lai nākamreiz veiktos labāk.
Kā Tu sevi motivē sportot brīžos, kad ir slinkums vai esi ļoti aizņemts?
Protams, ir tādas dienas, kad tiešām ir nenormāls slinkums un tiešām nevēlos iet ārā sportot, tomēr kaut kā piespiežu sevi to darīt. Iedomājos to progressu, kāds mani gaida, kad tomēr aiziešu paskriet. Pēc tam pateikšu sev “Paldies!”, ka izgāju ārā un izkustējos.
Ko Tu dari ikdienā, lai sacensību un treniņu laikā varētu izturēt lielo fizisko slodzi?
Ir ļoti svarīgi labi izgulēties, kas man ne vienmēr izdodas, jo cenšos arī labi mācīties. Otrs svarīgākais priekšnoteikums ir dzert daudz ūdens. Protams, uzņemu visas nepieciešamās uzturvielas. Tāpat reizēm ir nogurums, kas parasti rodas tad, kad ārā ir tumšs laiks.
Ko Tu iesaki ievērot, lai sportojot negūtu traumas?
Visvarīgākais ir labi izgulēties. Sevišķi svarīgi ir ilgi gulēt pēc smaga treniņa, lai ķermenis atjaunotos. Ļoti svarīgi ir treniņa laikā dzert daudz ūdens, jo 70-75% no muskuļu sastāva ir ūdens. Ļoti svarīgi iesildīties pirms skriešanas. Pirms skriešanas ir jāiesilda ne tikai kājas, bet arī ķermeņa augšdaļa. Nevajag uzreiz skriet ātri. Lai negūtu liekas traumas, ļoti svarīgi ir ieklausīties savā ķermenī. Tie, kas vēl nekad nav guvuši traumas, bieži vien neieklausās savā ķermenī, neieklausās, ka viņiem kaut kas sāp, kņud vai ir sastiepts, un turpina trenēties. Ja ieklausīsies savā ķermenī, viss būs kārtībā.
Kāpēc, Tavuprāt, daudzi sākumskolas vecuma bērni sāk trenēties kādā sporta veidā, bet vēlāk šos treniņus pamet?
Jaunā vecumā parasti vecāki visu izlemj mūsu vietā. Vecāki bērnus ved uz treniņiem, lai viņi daļu dienas pavadītu sportojot, nevis tikai skaitītos animācijas filmas un ēstu. Kad bērns ir izaudzis, viņš saprot, ka to vairs negrib, saprot, ka tas nav domāts viņam, tāpēc pārstāj trenēties. Ja bērns saprot, ka viņam šie treniņi patīk, viņš turpina tos apmeklēt. Iespējams, ka bērnam, kurš pārstāj trenēties, vispār nav motivācijas, nav atsaucīgs treneris vai arī ir slikts kontingents.
Kā Tu iesaki rīkoties tiem vienaudžiem, kuri regulāri apmeklē treniņus, bet kuri sacensībās negūst labus panākumus?
Runājot tieši par skriešanu, reizēm sportisti pārcenšas treniņos – pēc smagiem treniņiem var rasties pārslodze. Pirms sacensībām sportists nav pietiekami atjaunojies un sacensībās nav “svaigs”, un nepietiek spēka, lai labi izskrietu. Dažiem jaunajiem sportistiem sacensībās ir bailes un uztraukums, kā dēļ reizēm pat nav iespējams paelpot pirms starta. Parasti ar laiku šis uztraukums pazūd.
Galvenais ir atcerēties, ka tas ir tikai pagaidām – ja kaut kas tagad nesanāk sacensībās, ar laiku tas izdosies. Tev vienkārši ir jābūt pacietīgam – esi pacietīgs, un ar laiku viss aizies!
Iemācoties savaldīt uztraukumu, tas var pārvērtīsies par adrenalīnu, kas Tev tikai palīdzēs. Protams, ir arī ļoti reti gadījumi, kad tiešām cilvēkam ģenētiski galīgi nav paveicies.
Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai nodarbotos ar vieglatlētiku un gūtu labus rezultātus sacensībās?
Vissvarīgākais ir ticēt sev un ticēt trenerim. Trenerim ir jāuzticas, jo treneris būtībā ir otrā, trešā vai ceturtā ģimene – viņš ir ļoti svarīga sastāvdaļa no tā, ko Tu dari. Ir jābūt ļoti pacietīgam – ja neesi pacietīgs un visu ļoti sasteidz, tas var novest pie traumām, sliktiem rezultātiem un spēku izsīkšanas. Nozīmīgas ir arī zināšanas un pieredze.