Intervē: Guna Elīte
Šoreiz IZvēlies rubrikas par interesantām un neparastām profesijām ietvaros man bija iespēja aprunāties ar Kristianu Heltu, kurš šobrīd ir Vācijas vēstnieks Latvijā.
Kā var kļūt par vēstnieku? Vai šim darbam ir kāda specifiska atlase, Jūs tiekat ievēlēts? Kā tas notiek?
Tas ir atkarīgs no valsts un valdības, kurai tu strādā, jo ir dažādas sistēmas. Piemēram, ASV ir cilvēki, kas ir karjeras diplomāti, kā arī ļoti daudz personību, kuras tiek nominētas politiskā līmenī. Tādi cilvēki, kas nav profesionāli karjeras diplomāti, bet, ja viņi ir tuvi prezidentālajai administrācijai, viņi jebkurā brīdī var saņemt zvanu ar jautājumu, vai viņi vēlētos kļūt par vēstnieku kādā konkrēta vietā. Mūsu sistēmā ļoti reti iekļūst cilvēki no “ārpuses”, jo mēs Berlīnē esam vairāk klasiski formēts dienests, kur gandrīz pilnīgi visi mūsu vēstnieki ir karjeras diplomāti, tādi, kas pirms tam ir strādājuši par diplomātiem diezgan ilgu laiku, lai nokļūtu šajā amatā. Arī es! Es esmu biju vairākos norīkojumos ārzemēs, pirms es kļuvu par misijas vadītāja vietnieku Romā un tad par vēstnieku Kosovā, kas bija mans iepriekšējais darbs, un tikai tagad es nokļuvu šeit – Latvijā. Jāņem vērā tas, ka, lai tu tiešām noorientētos sistēmā, tev tajā vajadzētu pavadīt pāris gadus un kāpt augšā pa karjeras kāpnēm līdz sasniedz virsotni tāpat kā jebkurā citā profesijā.
Kāpēc, Jūsuprāt, vēstnieka darbs ir svarīgs? Kāpēc ir svarīgi veidot vēstniecības citās valstīs?
Pāris gadus iepriekš cilvēki ļoti daudz diskutēja par to, vai šādas klasiskas vēstniecības vēl ir vajadzīgas un vai tas nav nedaudz vecmodīgi. Mūsdienās ir ļoti daudz tehnoloģiju, kas sniedz iespēju sazvanīties ar cilvēkiem jebkur pasaulē. Mēs visi Eiropas Savienībā gan esam ļoti tuvi, ir dažādi sociālie mediji, tomēr atbildīgie darbinieki saprata, ka tas nebūtu pareizais ceļš. Kāpēc tā – šobrīd, COVID-19 laikā, varam izjust mēs visi! Mums ir iespējas sazvanīties, mēs varam veidot vebinārus, taču tās sajūtas tomēr nav tādas pašas kā tad, kad satiecies ar cilvēkiem dzīvē. Tas apgrūtinātu arī manu darbu. Piemēram, ja es savu darbu šobrīd veiktu no Berlīnes, es, piemēram, nekad nezinātu, kāda sajūta ir atrasties Rīgā šajā laikā, kas no cilvēka prasa tika daudz, kad ir jāievēro mājsēde, cilvēki apkārt pārvietojas ar maskām, kad visapkārt valda nedrošības sajūta. Cilvēki Berlīnē jūtas tieši tāpat, bet mans darbs ir informēt savus kolēģus Berlīnē, kā cilvēki jūtas te, kādi ir izaicinājumi un problēmas, ar kurām cilvēki saskaras. To es varu izdarīt tikai tad, ja es fiziski atrodos Latvijā, jo tad es varu nepastarpināti uzzināt, kā šeit dzīvo cilvēki.
Jūs kā Vācijas vēstnieks Latvijā strādājat tikai 2 mēnešus. Kā Jums patīk šis darbs Latvijā?
Ļaujiet man uz šo jautājumu atbildēt no mazliet cita skata punkta. Es domāju, ka man šeit patiks vēl daudz vairāk tad, kad koronavīrusa laiks būs beidzies un saulīte būs atpakaļ. Ļaujiet paskaidrot – es ierados šeit novembrī, kad ārkārtas stāvoklis jau bija tikko atkārtoti izsludināts, līdz ar to es nevarēju pilnvērtīgi uzsākt savas darba gaitas. Es nevaru satikt cilvēkus vai rīkot pasākumus savā rezidencē, jo ierobežojumu dēļ patlaban praktiski nekas nav iespējams. Mana darba būtiskākā sastāvdaļa ir komunicēt un tikties ar cilvēkiem, bet šobrīd diemžēl es to īsti nevaru darīt.
Kādi ir šī darba lielākie plusi un lielākie mīnusi?
Lielākais pluss ir tas, ka, manuprāt, ir ļoti maz tādu profesiju, kurās tu iegūsti tik bagātīgu pieredzi un iespēju iepazīt tik daudz dažādu cilvēku un kultūru. Šādas iespējas es uzskatu par ļoti vērtīgām. Taču cena, ko tu samaksā par šo iespēju, ir tāda, ka, katru reizi pārceļoties, tu emocionāli kaut ko atstāj aiz sevis, jo tev ir jāpamet cilvēki, kuri tev ir kļuvuši ļoti tuvi, un jāpārceļas citu vietu, kur tu nevienu nepazīsti. Tas ne vienmēr ir viegli.
Jūs esat bijis Vācijas vēstnieks arī citās valstīs! Vai vēstnieki visās valstīs dara vienu un to pašu, vai arī katrā valstī darbs atšķiras?
Es teiktu, ka tas ir ļoti atkarīgs no valsts, uz kuru tu dodies! Protams, ir kaut kādi pamatuzdevumi, kas visur ir vienādi, kā piemēram, uzturēt labu kontaktu ar otras valsts amatpersonām. Tev ir jādodas uz kādu valsti, jāiepazīst tās valsts institūcijas, kā arī sabiedrībā zināmi cilvēki. Šie ir tie darbi, kurus darām mēs visi, taču katrā valstī tas notiek savādāk, jo cilvēki dažādās valstīs atšķiras. Piemēram, dažās valstīs dzimumu vienlīdzības un klimata jautājumi politisko problēmu sarakstā ir augstāk nekā citās. Un tad, kad es kopā ar savu komandu daru savu darbu un cenšos parādīt Vāciju, mūsu uzdevums ir arī popularizēt jautājumus, kas ir svarīgi mums Vācijas skatījumā. Un, protams, katram vēstniekam ir sava misija no savas valdības, no savas valsts.
Kāda ir jūsu misija kā Vācijas vēstniekam tieši Latvijā?
Mana misija ir vēl vairāk popularizēt savu valsti un cilvēkus Latvijā, popularizēt mūsu kopējos mērķus, un es turpinu teikt nacionālajā līmenī, kas ir politiski svarīgi, taču ne tikai. Tas ir svarīgi arī kultūras, ekonomikas, zinātnes un daudzu citu nozaru līmenī. Tu vari izdarīt daudz politiskajā līmenī, bet, ja sabiedrības nav ieinteresētas viena otrā, tad man jāsaprot, ka kaut kas noteikti nav kārtībā. Mans darbs ir arī tuvināt mūsu valstu sabiedrības, jo, ja mēs mūsu kontinentā vai vismaz Eiropas Savienībā nesaprotam un neatbalstām viens otru, tas nepārprotami ir pilnīgi nepieņemami. To mēs esam redzējuši mūsu iepriekšējajās krīzēs, cik sašķelta reizēm mēdz būt Eiropa. Ja mums nav sajūtas, ka mēs visi šajā esam kopā, problēmas pārvarēt ir daudz grūtāk.
Vai Jūs varētu īsi aprakstīt savu darba dienu?
Šobrīd viss notiek ļoti netipiskā veidā. Šonedēļ es strādāju pašā vēstniecībā, šobrīd man ir intervija Zoom, un vēlāk man ir paredzēta vēl viena tiešsaistes sanāksme. Paralēli tam es strādāju pie tā, lai sniegtu atbildes saviem kolēģiem Berlīnē, piemēram, par to kāda ir Covid-19 situācija šeit, Latvijā, un tamlīdzīgām lietām. Tad es atkal aizbraucu uz rezidenci, kur es šobrīd nevaru organizēt sarīkojumus. Vienmēr cenšos būt informēts par to, kas notiek medijos un valdībā šeit – Latvijā, es aktīvi sekoju arī notikumiem sociālajos tīklos. Bet parasti, pirms pandēmijas laika, mana diena sāktos 7 ar Vācijas un citu valstu ziņām, pirms es dodos uz vēstniecību.. Man būtu pilnībā saplānota diena, kuras laikā būtu 5 – 6 tikšanās klātienē, pa vidu vēl parastie uzdevumi un pēc tam vakarā viens vai divi pasākumi. Arī šie pasākumi nozīmē darbu, jo to laikā notiek lietišķās sarunas vai tiek pieņemti lēmumi par darba jautājumiem.
Kas ir interesantākais, atmiņā paliekošākais atgadījums, kas ar Jums ir noticis, veicot šo darbu?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums. Daudzi man ir prasījuši, kurš no visiem maniem norīkojumiem ir bijis vislabākais, bet uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt! Tie visi kopīgi veido vienu lielu, krāsainu mozaīku, un tu nevari salīdzināt divas dažādas krāsas un izvēlēties, kura ir labākā. Tā ir tiesa, ka darba dēļ man ir bijusi iespēja satikt ļoti daudz ievērības cienīgu cilvēku, un ar mani ir notikuši arī daudzi amizanti atgadījumi. Tomēr man lielākā daļa labāko atmiņu saistās ar reizēm, kad ierodos kādā vietā vai aizeju uz kādu tikšanos, un nemaz negaidu, ka kaut kas labs varētu notikt, bet tad attopos šādā situācijā, un pēkšņi mani pārņem neviltojams prieks par to, ka esmu izvēlējies tieši šo profesiju.
Kādām īpašībām, Jūsuprāt, ir jāpiemīt labam vēstniekam? Vai par vēstnieku var kļūt jebkurš, kas to vēlas?
Atvērtība un ziņkārība! Tu nevari tā vienkārši izdomāt un kļūt par vēstnieku. Ir jāpadomā arī par savu privāto dzīvi, jo, ja tu esi kopā ar kādu, vai arī tad, ja tev ir ģimene, tas ne vienmēr ir tik vienkārši. Ik pēc pāris gadiem tev ir jāpārceļas , un tavai ģimenei tas ir jādara kopā ar tevi. Ja tu vēlies to darīt un izlem, ka tā tev būs piemērota profesija, tad vajadzētu pieteikties diplomāta darbam. Tomēr ceļš uz to ir vissvarīgākais, jo mūsu sistēmā par vēstnieku kļūt ir diezgan sarežģīti, un, ja tu šo darbu izvēlies tikai tāpēc, ka kaut kad nākotnē vēlies kļūt par vēstnieku, tas ir diezgan riskants ceļš. Tev vajadzētu izšķirties par šo darbu, tāpēc ka vēlies būt diplomāts, tāpēc, ka gribi strādāt savas valsts labā ārpus tās robežām un jūti, ka iekšēji bagātinies, veicot šo darbu, tas ir cits stāsts. Tad pat ir iespējams, kādu dienu tu kļūsi par vēstnieku!