Medus maize, kas nepāriet

Ir pagājušas jau vairāk kā divas nedēļas kopš pēdējā mūziķu apvienības “Nepāriet” koncerta, bet domas par to vēl arvien šaustās man caur prātu un tā arī nepāriet. Es nemēdzu pieķerties koncertiem, es tos noklausos, priecājos un tad turpinu savu ikdienas ritmu. Taču šoreiz sajūtas ir citādākas. Viss ir mazliet citādāk, jo es esmu bijusi uz trīs “Nepāriet” koncertiem. Tieši tā – trīs. Nekad mūžā es neesmu bijusi trīs reizes uz vienas programmas koncertiem.

Raksta: Agnese Pētersone

Taču tur es biju, Hanzas peronā, cerēdama, ka man pēkšņi piemitīs spēja apstādināt laiku. Ja tas būtu noticis, es kādu minūti, vai divas pastāvētu un paraudzītos apkārt uz tiem ļautiņiem, kas sanākuši. Tieši šī pati doma mani piemeklēja 25.oktobra koncertā Talsos. Tas bija laikam mājīgākais kultūras nams, kurā esmu bijusi. Visi skatītāji sēdēja savās vietās un vēroja koncertu. Man priekšā sēdēja burvīgs pāris, abiem bija ap gadiem 27 un viņi dziedāja līdzi gandrīz katrai dziesmai, ik pa laikam saskatīdamies. Tad pienāca brīdis, kad Lorete Medne izpildīja dziesmu “Es šodien jūku prātā” un es attapos dziesmas izskaņā, kad visa zāle piecēlās kājās un dejoja. Viņi spēja piecelt kājās zāli, kas pilna ar mums, ieturētajiem savā uzvedībā un lakoniskiem savā runā jeb latviešiem. Es nesaku, ka tas ir latviešu raksturojums, tas tikai ir tas, ko novēroju, pirms koncerta sēžot un gaidot sākumu. Tas latvietis, kas nelabprāt dzied līdzi dziesmai, kuru zina no galvas, jo negrib, lai blakussēdētājs dzird, tagad griežas dejas virpulī. Latvieši ir tik skaista tauta! Es mīlu to, kas no mums sanāk, kad mēs mazliet pārkapjam pāri savai ieturētajai dabai. Tā sirsnība, kas tovakar virmoja gaisā, lika man aizturēt to mazo asaras lāsi, kas gribēja pamest acs kaktiņu. Labāk ir raudāt aiz sirsnības, bet notecējusi skropstu tuša tomēr nav tas daiļums, ar kuru vēlos izcelties.  Atgriežoties pie Talsiem, kad visa zāle dejoja – es vēlos to brīdi nekad neaizmirst. Ja spētu, es to ieliktu kādā kapsulā, un, kad vien vēlētos, atkal atgriezties un izdzīvot to vēlreiz.

Es novēlu katram piedzīvot to sajūtu, kad zālē, kas pilna ar svešiem cilvēkiem, tu jūties kā tādā lielā radu un draugu ballē. Laikam tas ir vislabākais, kā varu aprakstīt sajūtas, kas mani pārņem šais koncertos. Es tikai eju satikties ar sen nesatiktiem draugiem.

Tas vakars Talsos man paliks atmiņā vienmēr. Laikam liels iemesls tam arī ir tas, ka pierunāju savu mammu arī doties uz šo koncertu. Redzot to prieku viņas acīs, kad izskan viņai tik mīļas dziesmas, gandarījums bija bezgalīgi liels. Tovakar arī viņa pievienojās tiem cilvēkiem, kuriem mīlestība pret šo mūziku nepāriet. Pat šodien, braucot mašīnā, man tika dots uzdevums uzlikt “Nepāriet” albumu.

“Nepāriet” mūziķi ir tie cilvēki, kas, manuprāt, spētu izglābt pasauli. No viņiem virmo tāds sirdssiltums, kas spēs uzsildīt katru tikpat daudz, cik karsta tēja no termosa rudens ekskursijās. Tā, kā tad, kad velc jau siltās zeķes un apavus pirms iziešanas un mamma aši somā ieliek termosu, kas pilns ar piparmētru tēju. Tad pienāk brīdis, kad esi jau nosalis, jūs ar draugiem sēžat pie tā lielā koka galda, kas laikam ir katrā atpūtas vietā pie dabas, un tu atceries par tēju. Paliek silti, mierīgi un šķiet, ka pasaule ir kļuvusi mazliet skaistāka. Tas ir “Nepāriet”.

Katrs no viņiem ir īpašs, taču pa šo laiku man radās visspilgtākais iespaids tieši par Eviju Vēberi un Miķeli Putniņu. Šie cilvēki laikam ir tie, no kuriem ir, ko mācīties. Ne tikai talantīgi, bet arī tie, par kuriem mēdz teikt “zelts, ne cilvēks”. Es vēlos īpaši izcelt Miķeļa izpildīto dziesmu “Kad” un Evijas “Buramdziesmiņu”, tie ir brīnišķīgi darbi. Tas prieks, sirdssiltums un draudzība, kas staro no viņiem, laikam nav aprakstāms. Ja katrs no mums kļūtu kaut uz pusi tik gaišs dvēselē, mēs spīdētu tik spoži, ka mūs redzētu no kosmosa. Es mēdzu izvairīties runāt salkani, jo bīstos, ka citi to uztvers kā liekuļošanu, taču par šiem mūziķiem man ir tikai labi vārdi.

 Albums “Par lietām, kuras ta ar nekad nepāriet” tika publicēts pirms manas dzimšanas, taču atceros kā to klausījās vecāki un arī pati dziedāju līdzi. Bērnudārza laikā pat reiz saņēmu jautājumu no audzinātājas par to, ko es tur dziedot pie sevis. Toreiz es esot staigājusi cauri mūsu grupiņas telpai un pie sevis dungojusi dziesmu “Tā”. Manis jau iepriekš minētajā Talsu koncertā pie šīs dziesmas tomēr ļāvu mazajai asaras lāsītei izlausties.

“Tā, lai lidot ir vieglāk, kā elpot un dzīvot, vienkārši tā”

Es nezinu, vai šis raksts sasniegs kādu no mūziķu apvienības, bet ja tas notiek, tad ziniet, ka jūs esat paveikuši lielu un svētīgu darbu. Man ir grūti visas savas domas aptvert vienā rakstā, jo tā stīga, kas tika iekustināta kaut kur manā sirsniņā, rezonē vēl tagad. Alise Joste, Kārlis Josts, Evija Vēbere, Miķelis Putniņš, Jānis Šipkēvics, Vladislavs Nastavševs, Matīss Čudars, Lorete Medne, Zelma Jēgere un Rūdolfs Dankfelds ir tie cilvēki, kas ir pelnījuši visskaistākos ziedus, siltākos smaidus, visgaršīgakās kafijas un mandarīnus bez kauliņiem! Pirms “Nepāriet” daži no tiem vārdiem man vēl bija sveši, taču tagad jau esmu paplašinājusi savu zināšanu loku. Ja man būtu jādod balva ar nosaukumu “Lielākais atklājums”, es to sadalītu divās daļās un iedotu Alisei Jostei un Matīsam Čudaram.

Dārgie “Nepāriet”, jūs esiet tik daudziem cilvēkiem devuši to, ko par naudu laikam īsti nenopirksi – sirdssiltumu un laimi. Ļoti priecēja sajūta, ka katrs koncerta apmeklētājs ir laipni gaidīts. Paldies katram no jums par to!

Meklē “Nepāriet” Facebook  un Spotify

Lai nepāriet!