Autors: Krišs Krišjānis Millers
Latvijā dažādas politiskās partijas pārstāv aktuāli pieci politiskie virzieni, kurus pārstāv dažādas politiskās partijas. Ņemot vērā, ka lielai daļai jauniešu notikumi Saeimas namā ir neizprotami, viņiem nav intereses par tiem. Esot vienam no retajiem jauniešiem, kuru fascinē politika, jaunajā rakstu sērijā vēlos sniegt ieskatu katrā no Latvijā aktuālajām politiskajām ideoloģijām. Kā otro apskatīsim sociāldemokrātisko partiju ideoloģiju un meklēsim atbildi uz jautājumu: “Kas ir sociāldemokrātija?”
Sociāldemokrātija ir ideja par vienlīdzību visā valsts sabiedrībā, nenodalot nevienu no tās grupām vai indivīdiem. Sociāldemokrātiju raksturo konkurence par materiālo labklājību, ierobežošana sabiedrībā un sabiedrības materiālo resursu pārdalīšana par labu vājākajām sabiedrības grupām un indivīdiem. Sociāldemokrātija ir viena no senākajām mūsu valsts ideoloģijām, tādēļ, lai kvalitatīvi to izprastu, ir jāaplūko arī tās vēsture.
Sociāldemokrātija ir internacionāla, uz ekonomiskiem aspektiem balstīta ideoloģija un politiskā filozofija. Tai nav svarīga indivīda vai sabiedrības grupas tautiskā piederība, kultūra vai sociālās vērtības. Pati ideoloģija oriģināli ir radusies kā sociālisma paveids (apakšgrupa). Lai labāk izprastu manu turpmāko domu gājienu, es īsi nodefinēšu sociālismu. Sociālisms ir ideja, ka visi sabiedrības resursi (ēkas, iekārtas, darbaspēks, kapitāls) pieder visai sabiedrībai kopumā, nevis kādam indivīdam vai sabiedrības grupai. Resursu sadali un darba organizēšanu šādā sistēmā nodrošina valsts. Sociālisms pats par sevi ir nedemokrātisks un imperiālistisks, jo aizliedz jebkādu citu sabiedrības organizācijas un pārvaldes sistēmu un uzspiež svešām tautām un valstīm savu filozofiju un likumus. Mūsdienās sociālisms Latvijā un daudzās citās Eiropas valstīs ir aizliegts ar likumu.
Agrīnais sociālisms Latvijā iedalījās divās grupās: revolucionārais sociālisms (lielinieki) un reformistu sociālisms (mazinieki). Revolucionārie sociālisti uzskatīja, ka sociālismu var ieviest tikai revolūcijas ceļā, gāžot pastāvošo valsts varu. Kā piemēru varu minēt Padomju Krieviju, kuru revolucionārie sociālisti izveidoja, gāžot Krievijas pagaidu valdību un iesākot pilsoņu karu. Reformisti uzskatīja, ka sociālisms ir sabiedrības dabiskās attīstības nākamais posms. Šī iemesla dēļ reformisti iestājās pret revolūcijām un straujām valsts varas un sabiedrības organizācijas pārmaiņām, tā vietā rekomendējot pakāpenisku sociālisma elementu ieviešanu valsts ekonomiskajās struktūrās.
Brīvības cīņu laikā reformisti pievienojās nacionālistiem cīņā pret revolucionārajiem sociālistiem (komunistiem) par Latvijas valsts neatkarību. Cīņas iezīmēja pagrieziena punktu reformistiskā sociālisma attīstībā. Pirmkārt, cīņu pret komunistiem rezultātā latviešu tauta bija ļoti naidīgi noskaņota pret jebkāda veida sociālismu un nevēlējās veidot valdību ar sociālistiem tajā. Otrkārt, šajā brīdī pasaules un arī Latvijas reformistiskie sociālisti saprata, ka ideja par sociālismu kā sabiedrības dabiskās attīstības nākamo posmu ir izgāzusies un izrādījusies aplama. Rezultātā, lai saglabātu savas pozīcijas un leģitimitāti Latvijas valdībā, reformistiskie sociālisti atmeta idejas par sociālismu un kļuva par sociāldemokrātiem. Latvijas vēsturē sociāldemokrāti nekad nav veidojuši valdību un palikuši mūžīgajā opozīcijā. Tas skaidrojams ar to, ka sociāldemokrātiem ir saglabājusies slikta slava ideoloģijas sociālistiskās pagātnes dēļ.
Mūsdienu sociāldemokrāti iestājas par augstākām nodokļu likmēm sabiedrības produktīvākajiem un konkurētspējīgākajiem dalībniekiem, pamatojot to ar sabiedrības solidaritāti pret neproduktīvākajiem un nekonkurētspējīgākajiem dalībniekiem, kas gan īsti nav korekti, jo solidaritāte pēc definīcijas ir brīvprātīga, taču šajā gadījumā tā ir valsts uzspiesta. Sociāldemokrātu ieskatā sabiedrības materiālās labklājības mazāks, toties daudz vienlīdzīgāk sadalīts pieaugums, ir labāks par lielāku. Izaugsme, lai gan ir vēlama, nav absolūti nepieciešama un vajadzīga. Lielāks uzsvars tiek likts uz vienlīdzību.
Šajā brīdī vēlos piemetināt, ka vārds “progresīvs” tiek ļoti bieži nepareizi izmantots nepareizas angļu vārda “progressive” latviskošanas rezultātā. Latviešu valodā tas nozīmē uz priekšu, uz augšu, uz izaugsmi vērsts, kas absolūti neatbilst sociāldemokrātu politikai, kas atdod izaugsmi vienlīdzības vārdā. Latviski korektāk šīs ideoloģijas paskaidrošanai būtu izmantojams vārds “regresīvs”.
Sociāldemokrātiem ir arī ļoti zīmīga nostādne attiecībā uz indivīda personisko un sabiedrības atbildību. Sliktu personisko izvēļu gadījumā lielu daļu no sekām uzņemas sabiedrība un valsts kopumā. Šī paša ideja darbojas arī otrādi – labu un augļus nesošu izvēļu gadījumā lielu daļu darba augļu patur valsts. Šāda sistēma ievērojami samazina iniciatīvu pieņemt gudrus lēmumus un smagāk strādāt, taču nodrošina aizsardzību dažādu neveiksmju un nelaimju gadījumā. Līdzīga domāšana attiecas arī uz valsts uzņēmējdarbību. Sociāldemokrāti iestājas pret nacionālas nozīmes valsts uzņēmumu privatizāciju un par jaunu valsts kapitālsabiedrību radīšanu. Šāda pieeja samazina šo uzņēmumu un nozaru produktivitāti, taču rada lielāku stabilitāti šo uzņēmumu darbiniekiem.
Sociāldemokrātijai Latvijā ir slikta slava un daudz dažādu izaicinājumu, taču, par spīti visam, tā ir spējusi izdzīvot, kas norāda uz to, ka šī ideja ir dziļi iesēdusies latviešu tautas apziņā un ka tai ir nākotne Latvijas politikā.