Slēpotājs bez sniega. Intervija ar Skilluminati filmas “Oda” veidotājiem.

Ja pilsētu ielās redzami ekstrēmie slēpotāji, kas ar slēpēm šļūc pa margām, izpildot bīstamus trikus, tad tā, visticamāk, ir bezbailīgā Skilluminati apvienība, kuri, ļoti iespējams, strādā pie jaunas filmas par urbāno slēpošanu. Paspējot žonglēt starp ikdienas pienākumiem arhitektūrā un mākslā, bet vēl brīvajos brīžos filmas uzņemšanu par ielu slēpotājiem laikā, kad Latvijas ziemās nemaz nav sniega. Kā saka paši filmas veidotāji: “Ārkārtīgi neērti ir paskaidrot filmu, jo, par to runājot, tas neizklausās tā kā tas izskatās”. 

Monta Kaiva Konovalova tikās ar filmas veidotājiem, lai parunātu par slēpošanu, filmēšanas grūtībām, veidotāju turpmākajām iecerēm un ziemu bez sniega.

Šī jau ir Skilluminati trešā filma, ar ko skatītājiem tā  atšķiras no iepriekšējām daļām?

Einārs: Tā galvenokārt atsķirsies ar to stāstu, kas, cerams, liks aizdomāties un padomāt par savu ikdienu un savām dzīves izvēlēm. Šajā filmā stāstu izdzīvojam caur slēpošanu, taču, atnākot uz filmu, katrs skatītājs slēpošanu var aizvietot ar to lietu, ar ko viņš nodarbojas. Tas ir stāsts par visiem tiem hobijiem, kas lielākajai sabiedrības daļai šķiet nesaprotama. Spiediens no  ģimenes un sabiedrības: “Kāpēc tu nodarbojies ar ekstrēmajiem sporta veidiem – slēpošanu, skeitbordu vai BMX? Tas taču ir bērnišķīgi!” Tomēr tā absolūti nav! Ja tas cilvēkam patīk un padodas un tajā var gūt dziļāku piepildījumu, tad varbūt tas ir tieši tas, kas notur dzīvotgribu un rada prieku.

Filmas galvenais varonis Pauls Iklāvs attēlo sportistu, kurš sapņo par sniegu un garām ietvēm, radot sajūtu, ka viņš  atrodas nepiemērotā vietā un laiktelpā, kur visa tā nav.  Filmas kadros arī redzamas pavisam amizanti draudīgas ainas ar cilvēkiem, kuri nepatikā tēmē pret free style sportisitem ar šautenēm, tādēļ rodas jautājums: “Kas šim galvenajam varonim un Jums ir tas dzinulis, kas liek neapstāties un  nodarboties ar to?”

Einārs: Mūsu gadījumā šis galvenais motivātors noteikti bija filma, kuru mēs nododam skatītājiem. Ekstrēmajos sporta veidos, izpildot trikus, kas citiem liekas neaptverami bīstami vai skaisti, papildus motivātors ir iemūžināšanas process ko pēc tam nodot skatītājiem – vienalga vai to nodod caur sociālajiem tīkliem, video kanāliem.

Tomēr, ja mēs neskatāmies tieši filmas kontekstā, tad galvenā motivācija slēpojot ir tās sajūtas, kuras nevar nekādā citādā veidā iegūt, jo uz slēpēm ir tāda brīvība ko nespēj dot neviens cits sporta veids. Tā ir tāda laimes sajūta un piepildījums reizē par to, ka esi pārvarējis bailes un uzdrošinājies to izdarīt. Slēpošana dod neaprakstāmas emocijas un izjūtas, tāpēc tā arī ir tā motivācija turpināt atkal un atkal.

Ar kādām grūtībām Jums nācās saskarties filmēšanas procesā?

Einārs: Filmēšanas process ir ļoti sarežģīts, un mūsu filmēšanas stils ir tā saucamais ‘partizānu’ stils, kur mēs vienkārši improvizēti ejam un darām. Mums nav speciāli norobežota filmēšanas lokācija ar milzīgu komandu – visu darām paši, tāpēc, protams, ka grūtības saistās pat sākot ar inventāra iegādi. It sevišķi projekta sākumā mums bija ļoti ierobežoti līdzekļi. Piemēram, kameras, kuras izmanto, lai nofilmētu lielbudžeta filmas, maksā sākot no 10 000, bet mums bija kameras vērtībā līdz tūkstotim. Tomēr mēs lēnām augām, parādījās labas iespējas  attīstīties un tikt arī pie labāka inventāra.

Vēl filmēšanas procesā ļoti svarīgs faktors ir klimatiskie apstākļi, jo, kā Jūs, iespējams, redzējāt filmas ainās – cirka daļā arī nebija sniegs. Par cik mēs dzīvojam Berģos, mēs savācām sniegu no Berģiem, sametām maisos un speciāli vedām uz to vietu, lai varētu izklāt un tur slēpot. Treškārt, grūtības sagādā tā sabiedrības daļa, kas nevēlas mūsu nodarbošanos saprast, izsaucot policiju. Bija viens kadrs, kur sieviete skaļā balsī sauca: “Es te visu dienu kā zirgs strādāju un Jūs šeit atnākat…” Kadrs ar vīrieti un ieroci bija atsauce uz mūsu iepriekšējo filmu. (Tas vispār ir amizants stāsts – vīrietis ar ieroci bija apsargs un domāja, ka mēs veicam zādzību. Viņš neredzēja, ka esam ar slēpēm un kamerām). Tā ir daļa par to pārdomu procesu, vaicājot sev: “Ar ko es vispār nodarbojos?”

Ernests: Faktiski jau mēs bijām svešā īpašumā, un to neviens nekad neļaus darīt…

Einārs: Jā, bet nevajag jau piedraudēt ar ieroci!

Vai šie cilvēki ir informēti par to, ka ir redzami filmā?

Einārs: Mēs esam sūtījuši ziņas, bet neesam saņēmuši atbildes.

Ernests: Tas ir diezgan sarežgīti, jo cilvēkam tomēr ir jānāk pretī vai jābūt ieinteresētam sadarboties.

Einārs: Bet jā, protams, vispār filmēšana varbūt  arī fiziski traumatiska, un, ja gadās kāda trauma, tad arī ar pašu filmēšanas procesu nevar nodarboties, taču, par laimi, mums ir ļoti daudz draugu video biznesā. Iespējams, iedvesmojoties no mums, daži no mūsu draugiem ir devušies šajā karjeras ceļā.

Cik saprotu, neviens no Jums nav studējis režiju. Vai tas kaut kādi ir traucējis filmas veidošanā?

Ernests: Es esmu studējis režiju apmaiņas programmā Parīzē, starpdisciplinārā skolā. Es mācījos arhitektūru, bet kā savu pamatpriekšmetu izvēlējos scenogrāfiju, un es arī taisīju filmu par vienu franču arhitektu Depardu Dizjē, un izvēlējos būtībā visus savus priekšmetus. Mani kursabiedri nebija arhitekti, bet gan režisori un mākslinieki, kuri brauca studēt uz turieni, jo tur bija cilvēki, kas paši strādā uz setiem.

Mēs dzīvojam fantastiskā komunikāciju laikmetā, kurā, saprotot un runājot ar cilvēkiem ļoti daudz ko var iemācīties.

Tas, par ko daudzi cilvēki nerunā vai negrib runāt ir aprobežošanās tikai ar vienu lietu. Domāju, ka tāda ideja par to, ka es tikai māku tēst baļķi, un es arī tikai tēsīšu baļķi, ir jāastāj vēsturē, jo ir jāsaprot, ka cilvēki vēlas būt “multi” un pārvietoties pa dažādām sfērām. Tā ir arī mūzikā, mākslā un performancēs – šobrīd ir daudz starpžanru un improvizāciju.

Arī mēs paši nākam no dažādām vidēm – Edgars, piemēram, ir beidzis Mākslas akadēmiju kā metālmākslinieks, Pauls ir aktieris, kaut arī mēs satikāmies uz kalna, un tad, kad mēs iepazināmies, viņš mācījās pavārskolā un vēl tolaik nebija nosliecies par labu teātrim. Es, savukārt, izvēlējos arhitektūras ceļu, bet tas vienojošais ir tas, ka tā visa ir vizuālā māksla – paņēmieni ir visi tie paši, jo arī filmā mēs izmantojam 3D modelēšanu, kadrēšanu, fotogrāfijas pamatus.

Einārs: Jā, mūs vienkārši neiegrožoja, jo domāju, ka, ja kāds no mums būtu gājis speciāli mācīties režiju kādā augstskolā, iespējams, tas būtu atstājis sliktāku iespaidu, un mūs kaut kādā veidā iegrožojis, jo tas augstskolas ceļš Latvijā un Rīgā.. Dažas augstskolas spēj transformēties un pieņemt tos izaicinājumus un risināt, bet ir ļoti daudzas augstskolas, kas aizvien vēl vadās pēc vecās sistēmas…

Ernests: Jā, bet augstskola jau nav noteicošais faktors! Kāds pabeidz Kultūras akadēmiju un kļūst par izcilu režisoru, bet kāds cits pabeidz to pašu kursu un to pašu nodaļu un nav nekas – tā reālā vide jau  ir tā, kas veido tos izcilos cilvēkus. Īstā vide jau neatrodas augstskolas telpās, bet gan bāros, ballītēs savā starpā runājot par jaunām idejām – tā arī rodas mums tās filmas. Man ir tuvs paziņa,  režisors, kurš ir kritizējis mūsu filmas, un man tas ļoti palika atmiņā. Būtībā varu teikt, ka scenāriju rakstīju tikai viņa dēļ. Tas nav joks!

Ja draugi saka, ka ir forši, tas ir patīkami, bet, ja draugi kļūst atklāti un saka, ka Jūs varat vēl, tad tas ir ļoti vērtīgi, tāpēc jau vajag kritizēt savus draugus un cilvēkus mums apkārt, jo citādi viņi nekad nekļūs labāki un visu laiku darīs vienu un to pašu, un būs baigi priecīgie.

Ernests: Bet, par kritiku runājot, es ceru, ka būs vismaz kāds, kurš uzrakstīts par mums recenziju par šo filmu, jo mēs vēl neesam dabūjuši kritiku.

Einārs: Es aizpagājušajā nedēļā biju Nacionālajā kino centrā, un sākumā nesapratu, kādēļ mēs neesam nekur pieminēti. Nav neviena teikuma par mums Nacionālajā kino centrā. Aprunājoties ar cilvēkiem, kas tur strādā, sapratu, ka tas ir tā tieši tāpēc, ka, lai tās filmas, kurām ir finansējums no Latvijas valsts un Kultūras ministrijas, tiktu atspoguļotas un tieši par tām tiktu rakstītas recenzijas,  tas ir loģiski, bet tomēr…

Ernests: Jā, mēs cenšamies būt ļoti atklāti pret mūsu skatītāju un  nekad nediedelējam: “Nopērc mūsu T – kreklu un tiksi par puscenu uz mūsu filmu vai “Atbalsti mūsu filmu – pēcapstrādei jāsavāc tikai 10 000”. Mēs vairāk skatāmies uz to, vai mūsu skatītājiem šī filma patiks. Es nedomāju, ka cilvēkiem ir pienākums atbalstīt savu draugu kino projektu tapšanu, bet, kad tas ir uztaisīts, tad gan ir jāatnāk, parādot attieksmi.

Jūsu galvenā motivācija, tātad, bija popularizēt šo sporta veidu?

Ernests: Jā, un mūsu biedrības mērķis bija arī runāt par stereotipiem…

Piemēram, kā situācija ir mainījusies – vai cilvēki, kas absolūtā neizpratnē nāca pie Jums pirms 5 gadiem filmēšanas procesā bija vairāk toreiz nekā pēdējās daļas uzņemšanā?

Ernests: Mūsu filmas auditorija, viennozīmīgi, ir izaugusi. Tie, kuriem šobrīd ir 30, vairs noteikti negribas skatīties to pašu, ko 20 gadu vecumā. Vismaz man tā gribētos domāt, ka skatītāji vēlas bagātināt arī savu filmu skatīšanās pieredzi, tāpēc arī centāmies būvēt filmu ar tādu domu – ar cerībām, ka mēs gribam iet dziļāk, iemācīties kaut ko vairāk un uzzināt. No tās slēpošanas industrijas, kur mēs nākam ir tieši pretēji, jo, līdz ko esi iesaistīts dažādos sponsoru darījumos, tiec pakļauts lielam spiedienam un ir jāražo saturs uz pasūtījuma, un neko tur vairs nevar padarīt, zinot, ka pēc gada ir jānosūta filma festivālam vai pasākumam – jābūt redzamām visām drēbēm, slēpēm, zābakiem, un, izvēloties soli paspert mākslinieciskā virzienā, visticamāk, filma netaps un tas prasīs vairāk resursu. Tā kā mēs varam darīt to kā biedrība, mēs tieši  to ņēmām kā galveno vadlīniju, lai varētu atbildēt – “Ko mēs vēlamies uztaisīt pasaulē tādu, lai varam mierīgi atvilkt elpu, apzinoties mūsu filmu atstāto iespaidu?” Man šķiet, ka, skatoties tālākā nākotnē, par šo filmu būs pavisam citāda sajūta. “Jā, tas ir tā, ka mums nav uz ko balstīties. Jā, mums ir zināma pieredze, bet…””

Jūs Baltijā bijāt pirmie šajā žanrā…

Einārs: Jā, igauņi uztaisīja lielāku filmas projektu pirms sešiem vai septiņiem gadiem, bet pirms mūsu filmas SKILUMINATI neviens vēl nebija sapulcinājis 750-vietīgā kino zālē filmu seansu uz pirmizrādi.

Einārs: Lielākoties freestyle filmu veidotāju komandas transformējās un aiziet komerciālākā reklāmas filmēšanā. Mūsu elki, uzņemot pirmās 2 filmas, bija urbānās freestyle slēpošanas atspoguļotāji Stept production no Bostonas. Mēs ļoti iespaidojāmies no viņiem – lieliski triki, stils, tā attieksme, kas mums patika. Viņiem ir fons klasiskiem amerikāņu skatiem, bet mums postpadomju. Pēc tam viņi tieši iedvesmojās no mums un sāka braukt uz Krieviju, konkrētāk, Maskavu, izmantojot postpadomju vidi.

Lai izdotos laba filma ir jāievēro būtiski nosacījumi. Kas, Jūsuprāt, ir tā veiksmes atslēga Jūsu filmas pamatā?

Ernests: Es uzskatu, ka cilvēki ir mūsu panākumu atslēga, jo tās pareizās cilvēku īpašības parādās tikai pie ļoti ekstremāliem apstākļiem, un tā kā mums ir tikai eskstremāli gadījumi – mums ir tikai īstas īpašības. Tajos notikumos, neesot līdz galam iekšā, visticamāk, būs diskomforts. Ir jāmāk uzņemties līdzatbildību un būt spējīgam nofilmēt labu kadru, atrodoties augsta riska apstākļos, un tādas īpašības ir tikai īstiem cilvēkiem. Šobrīd var redzēt arī sabiedrībā, ka popularizējas ekstremālās izjūtas, piemēram, cilvēki ir gatavi sekot Vimhofa metodei un rūdīties ziemā, lekt āliņģos vai skriet ultra maratonus. Tas ir kaut kas ļoti līdzīgs, jo cilvēkiem šī mūsdienu vide ir tik komfortabla un sterila, ka daudzi paši sevi izaicina. Mēs to dabūjam ar slēpošanu, un tur arī ir tas kaifs, ko var iegūt, atgriežoties no tā brauciena atpakaļ, esot pavisam cits cilvēks. Mums ir cilvēki, kas pat nemaz nefilmē neko, bet viņiem vienkārši patīk uzturēties ar mums šajā procesā.

Kopumā Jums bija vairāk nekā 50 lokācijas…

Ernests: Jā, un katrā no šīm lokācijām mēs atbraucam, notestējam, tur jau paiet kādas 2 stundas. Daudz kas netiek iekļauts filmēšanā, piemēram, daudzie kritieni,

Einārs: Vidēji vienā lokācijā mēs pavadām ne mazāk par četrām vai piecām stundām. Ir bijis, ka mēs gatavojamies divas vai trīs stundas, un mūs aizdzen no tās lokācijas. Tā ir ikdiena ar ko saskaras visi, kas nodarbojas ar urbānajiem sporta veidiem, kur ir iesaistīta filmēšana, tāpat arī tas ir skeitbordā un citos sporta veidos, vienīgais, kas mums atšķiras ir tas, ka jāizveido leciens un uzsēdiens…

Ernests: Sniegs ir pavisam maģisks materiāls – te viņš ir un te nav. Es par to esmu domājis pat tādā savādā un maģiskā skatu punktā, jo, paskatoties uz kādu vietu, bieži vien, ja tur nav sniega, tad tas vairs vispār neko nenozīmē.

Vai ir aptuveni zināms, cik Latvijā ir tādu cilvēku, kas nodarbojas ar urbāno slēpošanu?

Einārs: Mums ir freestyle slēpošanas skola, kur ir 50 biedri, kas ne vienmēr visi vienlaicīgi trenējas, bet ir tādi, kas varbūt vairs nenodarbojas tik nopietni, bet ir kādreiz pamēģinājuši uz ielām slēpot, taču tādi, kas patiesi ir, esam mēs. Mēs visam uzskatām, ka, ja neesi nofilmējis nevienu video, bet es atnācis tikai vienreiz pamēģināt, tad īsti nevar teikt, ka esi pamēģinājis slēpot ielās. Jā, varbūt ir kāds trakais, kurš noslaido un aiziet mājās, bet neviens viņu nav nofilmējis. Droši vien tie, kas ir pamēģinājuši ielās slēpot, varbūt ir kādi 10 cilvēki Latvijā.

Ko Jūs ieteiktu tiem cilvēkiem, kas baidās pamēģināt freestyle slēpošanu?

Ernests: Nedariet to nekad dzīvē! Filmas sākumā pat ir brīdinājums: “Lūdzu neatkārtot minētās darbības – tās var novest pie likumpārkāpumiem vai traumām”.

Tātad, Jūs nevēlaties iedvesmot skatītājus pamēģināt šo?

Nē, es domāju, ka šī iedvesma ir citā veidā un citā dimensijā. Citādi atrastos vecāki, kas teiktu, ka mēs esam pie tā vainīgi. Tad droši vien atrastos kāds, kurš teiktu: “Mans dēls ieraudzīja šo filmu, un…”

Bet Jūs jau arī sākāt kaut kā…

Ernests: Jā, bet to jau nevar tā uzreiz – paņemt slēpes un iet slēpot pa ielu. Es domāju, ka cilvēkiem pirms viņi sāk kaut ko tādu darīt ir jāattīsta savā fiziskā forma, ejot uz sporta zāli, slēpojot, un tikai tad, kad cilvēks jūtas komfortā ar savu fizisko ķermeni, var pievērsties garīgajam ķermenim, un tad, kad  cilvēks jūtas komfortā arī ar savu garīgo ķermeni – tad var iet free style, bet daudzi līdz tam nenonāk un daudzi nemaz nevēlas tur nonākt. Man ir bail, Eināram ir bail, Emīlam ir bail, bet ideja ir tajā, ka tu pārvari bailes apzinoties, ka to vari pilnībā uzticoties savām spējām. Filmā tas ir ļoti grafiski secīgi izskaidrots. Vai to tu pamanīji? 5 iezīmes – atmiņa, izpēte, atgūšanās, iztēle, darbība. Šī ir secība, caur kuru iziet visi notikumi, un, ja kāda no šīm sadaļām smadzenēs nestrādā, tad, visticamāk, cietīsi neveiksmi. Kādi ir stereotipi? Tas ir dulli un traki! Cik Jūs salauzāt kaulus? Kāpēc Jūs nebraucat ar snovbordu? Un tas ir tas līmenis, kurā gribas runāt, bet tālāk pamēģināt cilvēki nevēlas, jo tas izskatās bīstami. Man patīk, ka tas izskatās bīstami, jo tas attur cilvēkus to mēģināt darīt…

Einārs: Līdz tam pakāpeniski nonāk.

Paldies!

Vairāk par filmu meklē ŠEIT