Dāvis Sīmanis jr. ir kinorežisors un operators. Pavisam nesen (2016. gadā) viņš piedzīvojis savu debiju kā pilnmetrāžas spēlfilmas režisors (“Pelnu sanatorija”). Savukārt šogad kinoteātros tiks izrādīta viņa otrā filma “Tēva nakts”.Sarunā ar Dāvi lasiet, kāda bija viņa piedzīvotā debija, un, kas jādara, lai līdz tādai nonāktu.
Kādēļ Jūsu izvēle par savas dzīves aizraušanos krita tieši uz kino? Kādēļ, piemēram, ne rokmūzika vai gleznošana?
Es domāju, ka kino varētu būt visvienkāršākā un vis nemākslinieciskā izvēle, jo atšķirībā no citām mākslām kino veidošana neprasa kādu vienu konkrētu amatniecisku spēju, jo sevišķi – režija. Režisoriem jābūt vispārīgiem, nevis tādiem kā virspusējiem, bet tādā nozīmē, ka zināšanām jābūt plašām – ar izpratni par dažādām mākslām un darbībai, ko tas veic. Tādēļ iesaiste kino, tieši kļūšana par kino režisoru kļūst par vienu no dabiskākajām izvēlēm vai tādām, kas ļauj cilvēkam šķietami realizēt visplašāk. Kino patiesībā visu laiku rekonstruē kaut kāda veida realitāti, un šī iespēja kaut ko darīt maksimāli realistiskā veidā ir kaut kas tāds, kas nāk no cilvēka ontoloģiskas izpratnes par sevi. Tas nozīmē, ka kino nav kaut kāda veida abstrakcija par pasauli apkārt, bet īstenībā ir ļoti ciešā saiknē ar to pasauli, kurā atkarībā no veida: dokumentālajā kino tā ir pasaule, kurā dzīvojam, savukārt mākslas kino ir iespēja radīt absolūti jaunu pasauli, kas vienalga nestu esošās pasaules atveidu. Lielākoties izvēle ir ļoti triviāla.
Kāda nozīme Jūsu karjeras izaugsmē bijusi izglītībai?
Es kino sfērā strādāju jau no ļoti agra vecuma – strādājot par operatora asistentu un montāžas režisoru. Savukārt, kad pēc vidusskolas man bija jāizvēlas profesionālais virziens, tad es īstenībā tieši pretēji centos izvairīties no šīs kino ietekmes, un studēju vēsturi un filozofiju. Tikai vēlāk – doktorantūras studijās grādu ieguvu tieši ar kino saistītā sfērā – kino teorijā. Es nemāku teikt, vai tā bija dabiska vai nedabiska izvēle, tā vienkārši bija likumsakarīga iepriekšēju parādību turpināšana.
Un kādi varētu būt svarīgākie nosacījumi, kuriem jāizpildās, lai cilvēks spētu kļūt par režisoru?
Jābūt patiesai interesei par kino, tomēr jauniem režisoriem, nereti gadās tā, ka interese ir nevis pats kino, bet gan kaut kāda veida atzinība, kā arī sociāla klātbūtne, un tā ir pamata kļūda, no kuras vajadzētu tikt vaļā, ja patiesi vēlies veidot kino. Nepieciešamas ir arī ļoti, ļoti dziļas zināšanas kino vēsturē, tāpat jāskatās filmas ikdienas režīmā, jāskatās jau no pirmajām filmām, kas uzņemtas un jāiziet apmēram cauri visam, kas ticis uzņemts.
Tomēr ir skaidrs, ka tas 100% apmērā nekad nebūs iespējams, bet tā būtu ideālā forma, kad tu iepazīsti kino vēsturi pēc iespējas plašāk, un tad esi gatavs veidot pats.
Vēl viena no galvenajām lietām: tev ir jābūt interesei stāstīt par kaut kāda veida problemātiku, kas satrauc tevi un kaut kādā veidā var satraukt arī citus apkārt tev, tās ir tēmas, kurām ir kaut kāda veida funkcija, vienalga, vai tā būtu izglītot cilvēkus vai smīdināt cilvēkus – vienalga. Galvenais, lai būtu interese par šīm tēmām stāstīt un tu tās pārzinātu. Problēma mūsdienās ir tā, ka bieži vien jauni cilvēki cenšas imitēt kādus citus cilvēkus, tas nozīmē atdarināt kādu citu cilvēku problēm
as, cenšas lietot citu režisoru stilu, filmēšanas veidu utt. Un tas vienmēr būs otršķirīgs risinājums, kur nebūs tā pirmreizējā radīšana, kas kino ir tik ļoti svarīga, ir svarīgi, lai kaut kāda veida autora vai režisora rokraksts ir manāms.
Kā Jūs pēc iespējas īsāk raksturotu jēdzienu kino režisors? Un ko tas nozīmē būt kino režisoram?
Cilvēks, kurš ir atbildīgs par filmu kā kopīgu, savienotu mākslas darbu.
Filmas režisors neatbild tikai un vienīgi par savu lauciņu, viņš atbild, lai visu kopējai darbs veidotu kopsakarības un visu kopējais darbs un lai tajā iekšā būtu kopēja vienotība. Režisors īstenībā ir mediators vai moderators starp dažādiem citiem profesionāļiem.
Kā debiju šeit, Latvijā, salīdzināt ar debiju “Lielajā Eiropas kino”?
Katrā valstī tas ir citādāk – atsevišķos gadījumos par debiju uzskata tās filmas, ar kurām cilvēki beidz kino augstskolas un tad veido savus debijas darbus. Citos gadījumos par debijas darbiem tiek uzskatīti pirmie pilnmetrāžas darbi, tā kā tas ir atšķirīgi. Ja mēs domājam par to, cik viegli ir debitēt, tad Latvijā tas ir salīdzinoši vienkāršāk, jo kopējā konkurence ir stipri mazāka, jo cilvēku skaits, kas strādā nozarē ir mazāk, tāpēc salīdzinoši daudziem jauniem cilvēkiem šī iespēja tiek pavērta. Debitēt ar pilnmetrāžas filmu var būt grūti, jo ir skaidrs, ka tās izmaksas, kas ir lielas, varētu būt kā siets, kas atsijā ir ievērojami daudz. Tomēr, ja kopumā jāsaka, tad, manuprāt, mēs esam diezgan labā situācijā no jauniešu iespējas debitēt viedokļa. Kā debijas atbalsts pagaidām darbojas tikai Valsts kultūrkapitāla fonds, un tur pieejamie atbalsta instrumenti arī ir. Jautājums par to, cik cilvēki debitē un cik ne tomēr ir vairāk saistīts ar kaut kādu enerģiju, kura jauniem cilvēkiem piemīt vai nepiemīt. Un man jāsaka godīgi – par nožēlu vairāki jauni, talantīgi cilvēki, kuriem vajadzētu beidzot taisīt savu debijas filmu, tomēr to nedara. Visticamāk, iemesli ir tādi, ka viņi ieiet savā ikdienas rutīnā, darot darbus, lai nopelnītu sev iztiku un rezultātā viņiem nav laika šo debijas filmu izstrādei, scenāriju rakstīšanai un beigās arī izrādīšanai.
Vai, Jūsuprāt, Latvijas kino ir iespējama attīstība arī ārpus savas valsts robežām? Vai mazai valstij tas lielā mērogā maz ir iespējams?
Protams, ka mazai valstij tas ir daudz sarežģītāk, jo problēma ir tajā, ka Latvijas kino nozare tādā līmenī, kādā tā atrodas šobrīd ir vien pāris gadus – filmu skaits ir palielinājies, izveidojusies jauna režisoru paaudze, kas aktīvāk strādā. Es domāju, ka tie arī ir galvenie priekšnosacījumi, lai kaut kādā brīdī tas varētu notikt.
Tas svarīgais jau nav gaidīt svarīgu festivālu atzinības, svarīgāk būtu veidot tādas filmas, kas sasniedz pēc iespējas plašāku auditoriju. Un mums šobrīd ir piemēri ar tādām filmām, kas tikušas gan relatīvi daudz skatītas, gan ieguvušas atzinīgas balvas. Tā kā perfektā situācija, ka visas latviešu filmas tiks izrādītas Kannu kinofestivālā, protams, tā ir tāda utopiska un nereāla situācija, bet tas, ka jau šobrīd Latvijas kino ir pārstāvēts dažāda ranga festivālos, kas gan varbūt uz spēlfilmām attiecas mazliet mazāk, vairāk uz dokumentālo un animācijas kino.
Galvenais skaidrojums, kāpēc spēlfilmās tas nav tik attīstīti: liela daļa filmas tomēr top ar diezgan lielu lokālo kontekstu – saistītas ar lokālo vidi, ar tēmām, kas svarīgas tieši Latvijai, nevis ārpus tās. Protams, ir iespējams pieņemt stratēģisku lēmumu mainīt šo tematiku (atbalstīt tikai noteiktas filmas).
Aptuveni, cik ilgs laiks jāvelta pilnmetrāžas filmas tapšanai?
Apmēram 2 gadi. Tas, protams, var atšķirties, bet, ņemot vērā, ka Latvijas apstākļos lielākā daļa iesaistīto cilvēku paralēli kino veidošanai nodarbojas ar ko citu, tas process tiek paildzināts. Pirmais gads būs saistīts ar sagatavošanos filmēšanas procesam, filmēšana, montāžas procesa uzsākšana, 2. gadā būs jāveic montāžas turpināšana, skaņas montāža, fināla dažāda veida vizuālie darbi, kas saistīti ar specefektu lietojumu un krāsu dizainu, un tad jau pirmizrāde. Reti, kad tas notiek ātrāk par 2 gadiem, bet ir gadījumi, kad tas var ievilkties.
Kādas bija lielākās atšķirības, veidojot dokumentālās filmas un spēlfilmas?
Atšķirības ir ļoti daudz, pirmkārt, atšķirība ir jau nosaukumā: spēlfilma – tas apzīmē, ka kāds to spēlē, tiek inscenētas kaut kādas darbības ar aktieriem, kamēr dokumentālajā kino nekas netiek inscenēts – notiek tas, kas notiek. Dokumentālais režisors vai operators to fiksē. Ir arī citi nosacījumi: dokumentālās filmas bieži top ilgāk, jo tām ir garš un savstarpēji nodalīts filmēšanas periods, kas nozīmē, ka ir kāds garāks laika posms, kurā filmē, bet tad var tikt izlaists laika posms. Un tā tas var turpināties ļoti ilgi, izejot no tā, kas ir jūsu tēma, kamēr spēlfilmā tas ir viens periods, kurā 30 dienu laikā tiek uzfilmēts viss filmas materiāls. Tas arī ietekmē to materiālu – ja spēlfilmā filma top jau scenārija līmenī un visas galvenās iezīmes (par ko tā būs, kādi būs galvenie varoņi), viss jau ir tapis. Savukārt dokumentālajā kino tiek iezīmēta tēma un nofiksēti varoņi, kas piedalīsies filmā, bet kopumā filma savu dramaturģisko veidolu iegūst tikai jau montāžas stadijā. Tā ir būtiska atšķirība – spēlfilmā ir svarīgi, lai būtu labs scenārijs, jo tas ir nosacījums, lai izdotos laba filma, turpretī dokumentālajā filmā daudz nozīmīgāks būs montāžas periods, un tas darbs, kas spēlfilmās ir pie scenārija, īstenībā notiek dokumentālā kino montāžā. Bieži pat gadās tā, ka pie dokumentālās filmas tiek veltīts vairāk laika nekā pie spēlfilmas.
Kādēļ tieši vēsturiskais aspekts ir tik ļoti Jūs aizrāvis (abas spēlfilmas ir par vēstures tematiku – viena vēl 2018. gada beigās tiks izrādīta, otra savu debiju piedzīvoja jau 2016. gadā)? Un ar ko saistāma valsts simtgadei veltīto filmu tematika?
Es domāju, ka tā šobrīd ir tāda sakritība, ka Simtgades filmu programmā pamatā tika atbalstītas tieši vēsturiskas filmas, kas saistītas ar Latvijas vēsturi. Valsts svin savu simtgadi un mēģina atskatīties uz valsts veidošanās vēsturi, gan arī notikumiem, kas bijuši pirms tam. 2 gadus atpakaļ situācija bija pilnībā citāda – pamatā bija tikai mūsdienu tematika, bet pagājušajā un šajā gadā temati ir vēsturiski, bet es domāju, ka nākotnē tas atkal mainīsies atpakaļ uz filmām, kas uzņemtas par mūsdienām.
Bet man pilnīgi un noteikti nav nekas pret to, ka filmas ir par vēsturi. Es nekad neesmu domājis par to, ka es varētu iesniegt projektu, izejot no konjunktūras, izejot no tā, ko kāds gribētu, lai es taisu. Es izvēlos tēmas, kuras man pašam ir interesantas, un, ņemot vērā, ka mana izglītība bakalaura un maģistra līmenī ir vēsturē, mana interese par vēsturi ir dabiska – es pats esmu vēsturnieks.
Raksta autors: Krišs Kairis
Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji