Čau!
Mani sauc Elizabete Marta. Un šī gada sākumā es uzsāku savu dzīves lielāko piedzīvojumu – 3 mēnešu dzīvi Amerikā. Nu jau esmu šeit nedaudz vairāk kā 2 mēnešus, dzīvojot Kalifornijas pilsētā Los Gatos. Tā kā man ir bijusi iespēja iepazīt un redzēt diezgan daudz, esmu gan apgāzusi, gan pierādījusi sev galvā iedomātos faktus par Ameriku. Tieši tādēļ vēlos savā pieredzē un pārsteigumos padalīties arī ar jums!
Pirms devos uz šejieni, līdz galam nemaz nezināju par ASV struktūru. Piemēram, vienmēr biju domājusi, ka Kalifornija un Holivuda ir lielas pilsētas, taču patiesībā Kalifornija ir štats, bet Holivuda ir vien salīdzinoši neliels rajons Losandželosā. Tas laikam ir tas, kādu priekšstatu parāda televīzija.
Tāpat mani arī pārsteidza tas, ka šeit pilsētas iedalās divās daļās – “cities” un “towns”. Un tās atšķirt ir ļoti vienkārši- “towns” iespējams pārvietoties ar kājām, bet “cities” ar kājām pārvietoties nav iespējams (to var tikai pašā pilsētas centrā jeb “downtown”). Tas man liekas neaptverami, jo – kā gan tā var būt, ka nav iespējams nekur staigāt ar kājām? Bet tas ir skaidrojams ar to, ka šeit gandrīz visas pilsētas ir ļoti lielas. Lai nokļūtu no punkta A uz punktu B var paiet vairākas stundas. Kā arī bieži vien lielās pilsētas ir ļoti mazapdzīvotas – cilvēki dzīvo konkrētos rajonos. Tāpēc gar ceļiem nav pat izvietoti trotuāri.
Vēl pārsteidzošāka ir daba. Vienas dienas laikā, braucot no Kalifornijas uz Jūtu, sanāca it kā piedzīvot vairākus gadalaikus. Ceļu uzsākām Los Gatos, kur ir silts un saulains, un pavasarīgi lietains. Braucot caur lieliem, zaļiem kalniem, kuru galotnes vietām bija apsnigušas ar baltu sniega kārtu, tuvojāmies Nevadas štatam.
Pirms tam apskatījām mazu, Meksikai līdzīgu pilsētiņu – Lost Hills. Patiesi kā maza Meksika. Neredzējām nevienu amerikāni, kā arī māju un pilsētu stils gluži kā Meksikā.
Kad apkārt pavērās milzīgas un spilgtas kazino ēkas, tuksnesis, brūnīgi kalni, daudz gaismiņas, zīmes, varēja noprast, ka esam ieradušies Nevadā. Un, kas man bija pārsteigums, – Nevadā ir tikai 3 lielas apdzīvotās pilsētas- Las Vegasa, Rino un Karsonas pilsēta (visas arī izdevās apskatīt), jo lielāko daļu platības aizņem kalni un tuksneši, un pļavas.
Savukārt Arizona visiem noteikti zināma to milzīgo, sarkano kanjonu dēļ. Un, lai gan tur nebija izteikti silts, laikam tieši šis kanjonu spilgtais tonis liek sajusties kā vasarā. Ja brauciena sākumā bija pavasarīgs lietus, pāris stundas vēlāk sniegoti kalni, rudenīgs un nedaudz apmācies laiks, tad beigās piedzīvoju arī pamatīgu ziemu. Liekas pārsteidzoši, cik ļoti atšķirīgi var būt salīdzinoši ne tik tālu esoši reģioni. Jo, tā kā galamērķis bija Jūtas štats, tad varētu teikt, ka braucām no pavasara uz ziemu. Tur ir daudz sniega, -6 grādi un ziemas prieki. Jūtas štats man likās visinteresantākais. Apskatījām Lehi un Salt Lake pilsētas, devāmies slēpot augstos kalnos, peldēties vulkāniskajos karstavotos.
Un tieši šis štats man mainīja priekštatu par Ameriku. Amerika nav tikai un vienīgi debesskrāpji, kalni un milzīgas pilsētas. Konkrēti Jūtas štatā neredzēju, manuprāt, nevienu debesskrāpi. Tur pilsētas ir lielas, taču mājas maziņas, vienkāršas un ļoti līdzīgas cita citai gan pēc krāsas, gan modeļa, gan lieluma. Tādēļ viegli apmaldīties, ja nepārzini pilsētu. Reiz izgāju skriet un sanāca riņķot divu kilometru rādiusā, jo tur ir riņķveida ielas un līdzīgo māju dēļ vairs nesaproti, kur atrodies.
Atpakaļ devāmies pa citu ceļu, pēc 9 stundu brauciena nakšņojot Taho pilsētā. Tur laiks bija vēl aukstāks un sniegs biezāks. Ja sanāca aizbēgt no ziemas Latvijā, tad Taho pilsētā to izbaudīju maksimāli. Atradāmies pasakaina ezera krastos, kurš, kā izrādās, iepriekš bijis milzīgs vulkāns.
Nespējot pretoties ezera burvībai un iepriekšējā gada nogalē tik ļoti popularizētajai peldēšanai āliņģos, arī es nevarēju atturēties no peldes. Tādēļ Taho man paliks atmiņā ne vien ar skaistumu, bet arī ar vienu no trakākajām un labākajām lietām, ko esmu darījusi – atveldzēšanos dzidrā ezerā, -9 grādu temperatūrā pēc ikrīta krosa.
Bet par to, kā man gāja, kā jutos, sagatavojos un noskaņojos, nākamajā rakstā!
Teksts un foto: Elizabete Marta Mašēna.
