Mūsdienu pasaulē māksla sevi pareizi parādīt nepieciešama teju ik uz soļa. Sevišķi būtiski tas ir studiju procesā un vēlāk arī karjeras izaugsmē. Jo precīzāk un pārliecinošāk mācēsi prezentēt savas idejas, jo lielāki panākumi tevi gaida.
Filozofs Platons ir teicis, ka “no visiem cilvēku izgudrojumiem pats lielākais un skaistākais ir daiļruna”, tātad tā ir māksla atstāt pārliecinošu iespaidu uz savu klausītāju.Oratora māksla ir publiski domāt,argumentēt, diskutēt – tas ir personības spogulis. Kā runāsi,tā izskatīsies, kā izskatīsies – tā runāsi. Vērtējot publisko runu,pirmo pamana, KAS runā. Nākamo vērtē, KO viņš runā,tālāk – KĀ viņš to dara. Un KAS ir tas skaistais, noslēpums,kas var padarīt publiski runāto priekšnesumu baudāmu. Tā ir prasme ar prātu regulēt visus psihofizioloģiskos procesus. Koptas publiskās runas pazīmes ir mērķtiecība, dzirdamība, atbilstība literārajai valodai, saprotamība un interesantums. Bet, lai vispār uzstātos un labi justos publikas priekšā, ir jāsagatavo runājamais materiāls, vārdiskais formulējums, domu izteikšana un domu atcerēšanās. Mērķtiecība ir pamatuzdevums, lai publiskā uzstāšanās būtu veiksmīga. Pārliecinoša runa ir iekšēji un ārēji brīva runa. Pats svarīgākais ir saprast,
» ko ar runu gribu pateikt un panākt?
» kam gribu atklāt runas saturu?
» kā atklāt runas saturu un pievērst klausītāju uzmanību?
» kāpēc es runāju par šo tematu?
Slavenais krievu psihologs Ļevs Vigotskis saka, ka, “kopjot runu, valodu, kopjam arī psihi, izturēšanos un attiecības”.
Bet, lai to kvalitatīvi izdarītu, ir daudz ar sevi jāstrādā. Jāsakārto runas aparāts – artikulācija, dikcija; jāsaved kārtībā elpošanas sistēma un jāiemācās kontrolēt savu ķermeni. Neverbālā komunikācija jeb ķermeņa valoda atklāj cilvēka gan iedzimto, gan dzīvē uzkrāto pieredzi, kas izpaužas žestos, mīmikā, pozās. Ķermeņa valoda ir mūsu dvēseles spogulis. To panākt var ar praktiskām nodarbībām, ir pieejami ļoti daudz dažādi vingrinājumi, kas veicina dabisku kustību izkopšanu. Jāņem vērā, ka rezultāts nebūs uzreiz pamanāms, jo tas ir ilgs darbs. Bieži kā arguments nepatikai runāt publiski tiek minēts “man ir bail” vai “es nevaru”. Bet bail ir tāpēc, ka nezini, ko darīt ar savu ķermeni un valodu. Vispirms jāpajautā sev – no kā es īstenībā baidos?! Varbūt no tā, ka daudz ko neprotu un neko nedaru, lai to mainītu. Cilvēkiem ir raksturīgi vainot apstākļus, bet no tā rodas tikai diskomforts un nesaskaņas ar sevi, kas atklājas arī cilvēka uzvedībā. Tādēļ ķermenis izdomā aizsargreakcijas, lai runāto padarītu nesaprotamu un nedzirdamu. Lai tā nebūtu, ir jāstrādā: jāsagatavo materiāls, jāsakārto runas aparāts, elpošana un ķermenis, tad uzstāšanās laikā ir jādomā par tik daudz praktiskām lietām, ka lielais uztraukums pazūd un paliek tikai dabiskais – tāds, kas ir vajadzīgs un pozitīvs, kas liek acīm iemirdzēties. Gatavojoties uzstāties, jāpievērš uzmanība arī apģērbam un kopējam tēlam. Jāatceras, ka izskats parāda cieņu pret konkrēto notikumu un sevi. Tas liecina arī par cilvēka iekšējo kultūru. Galvenais – būt saskaņā ar sevi. Ja kāds saka, ka ar saplēstiem džinsiem jūtas saskaņā ar sevi, tad vēl jāizvērtē, vai attiecīgajai vietai un notikumam tas piestāv. Katrā dzīves situācijā ir savas uzvedības normas,kas jārespektē, lai par sevi atstātu pozitīvu iespaidu. Ja ir vēlme nopietni attīstīt runas prasmes, ieteicams vērsties pie profesionāliem pedagogiem. Tomēr pats galvenais, lai spētu prasmīgi komunicēt, ir drosme, pašapziņa un iekšēja sevis sakārtošana. Un tas ir ceļš, ko varam pilnveidot visa mūža garumā.