Reperis Gatis Irbe uz skatuves ir jau 18 gadu. Viņš smej, ka drīz būs jārīko lielā jubilejas turneja pa visu Latviju. Gatis pārstāv divus projektus – Gacho un Mesa. Tagad vairāk pievērsies pēdējam, bet Gacho fani var neuztraukties – 2018. gadā gaidāms arī viņa albums.
Inese Krakopa: Sāksim ar tavas karjeras pirmsākumiem. Kad tev radās vēlme dziedāt, būt uz skatuves?
Gatis Irbe: Tālajos deviņdesmitajos, kad biju divpadsmit gadu vecs. Nebija tā, ka vienā jaukā dienā pieņēmu lēmumu būt par reperi, drīzāk apgrozījos sabiedrībā, kam bija tādi paši mērķi. Hiphops ir kultūra, un reps ir veids, kādā izteikties (runāšana ritmā). Tad nedomāju par karjeru, nākotnes perspektīvu, tas bija tusiņš. Kaut kā pamazām tas pārauga par kaut ko vairāk. Iespaidojos no videoklipiem, skatījos, iedvesmojos. Protams, bija bažas, ka nekas var nesanākt, ka Latvijā tāda veida mūzika nepatiks… Bet tad vietējās grupas sāka aktivizēties. Mani iedvesmoja Gustavo (tagad zināms kā Arstarulsmirus), kas bija kā piemērs. Nekopēju, bet mācījos no viņa.
Paspēju pastrādāt arī par signalizāciju uzstādītāju un darbojos celtniecībā, bet tad nolēmu, ka jāpievēršas mūzikai nevis kā hobijam, bet kā pilnas slodzes darbam.
IK: Kā radi drosmi kāpt uz skatuves un uzstāties?
GI: Tas palicis tālās atmiņās, pat neatceros to lampu drudzi, toreiz viss šķita ļoti harmoniski – gan zālē ar diviem klausītājiem, gan aci pret aci ar lielu pūli.
Toties šobrīd man grūtāk uzstāties mazas, nevis lielas, auditorijas priekšā. Kad dziedi pūļa priekšā, skaties tālumā un uzrunā visus, bet, kad esi priekšā desmit cilvēku lielai auditorijai, nākas kādam skatīties acīs. Kad ir gados jauna auditorija, uz skatuves jūtos ērtāk. Nobriedis cilvēks tomēr liek aizdomāties: ko viņš šobrīd domā, kā jūtas?!
IK: Kas tev ir svarīgāks – būt slavenam vai būt mūzikā un popularizēt hiphopa kultūru?
Ja mācēsi uzrunāt klausītājus, par tevi runās, un tu būsi atpazīstams. Tas ir mans novērojums. Man vienmēr ir bijis svarīgi dot vēstījumu, lai cilvēki ieklausās un no tā kaut ko iegūst.
GI: Slavens, tas ir plašs jēdziens… Latvijā ikviens uz mirkli var kļūt slavens. Godīgi sakot, man nepatīk, ka tieku saukts par slavenību. Visi cilvēki ir vienādi, katrs tikai dara savu darbu. Slavenību kultu uzbur dzeltenā prese, kura vēlas, lai attiecīgo cilvēku publika redz šādu vai tādu.
IK: Kā tu skaties uz Latvijas mūzikas biznesu?
GI: Tas ir skaļi teikts… bizness! Latvijā ir uz pirkstiem saskaitāmi mūziķi, kas ar darbošanos mūzikā var pienācīgi sev nopelnīt iztiku. Protams, tas ir diskutējams jautājums, ko mēs saucam par naudu un pienācīgu pelnīšanu. Manuprāt, situācija ir diezgan bēdīga… Lai gan tas ir tikai mans viedoklis. Ja Latviju salīdzina ar Lietuvu, kaimiņiem ir krietni lielāka atsaucība nekā pie mums. Pie viņiem rīkot vairāk koncertu, kuri ir arī labāk apmeklēti. Es priecājos, ka pērk manu mūziku, bet ir dziedātāji, kuri izdod diskus, kas stāv plauktos.
Latvijā ir divu veidu mūziķi. Vieni brauc pa visu Latviju, kur viņus aicina, un piekrīt par mazu honorāru. Otri rūpīgi izvērtē, kur uzstāties, un biežāk koncertus rīko pašu spēkiem. Līdz ar to uzstāšanos ir mazāk, bet kopumā šie koncerti ir kvalitatīvāki un arī honorāri ir lielāki.
IK: Kā top tavas dziesmas?
GI: Man ir svarīgi, lai, rakstot dziesmas, varu racionāli domāt. Lai varu ne tikai subjektīvi skatīties uz lietām, bet arīdzan vispārīgi. Ir mūziķi, kas ir vairāk apdāvināti un skoloti, kuriem dziesmu rakstīšana padodas ar vieglu roku. Jāatzīst, ka pie manis dziesmas nāk caur grūtībām, ar piespiešanos. Pie vienas dziesmas sēžu vairākas naktis. Tieši tad, kad visi guļ, ir mans laiks rakstīšanai. Šobrīd dziesmas top kopā ar komandu. Jauno Mesa II albumu producē Arstarulsmirus. Mūsu kopdarbs jau no 20. novembra būs pieejams klausītājiem digitālā formātā mājaslapā www.mesarmesa.lv. Nodarbojamies arī ar labdarību, tāpēc, ziedojot naudu bērniem ar kustību traucējumiem (viņu rehabilitācijai), jūs automātiski tiksiet pie Mesa II digitālās albuma kopijas.
Ir mūziķi, kas ir vairāk apdāvināti un skoloti, kuriem dziesmu rakstīšana padodas ar vieglu roku. Jāatzīst, ka pie manis dziesmas nāk caur grūtībām, ar piespiešanos. Pie vienas dziesmas sēžu vairākas naktis. Tieši tad, kad visi guļ, ir mans laiks rakstīšanai.
IK: Ko tu pats esi ziedojis, lai būtu uz skatuves?
GI: Teikšu, ka tā ir veselība. Kad rakstu dziesmas, ļoti daudz smēķēju. Diemžēl. Tās ir arī daudzas negulētas naktis. Velti iztērēts laiks, jo ne viss sacerētais materiāls ticis izmantots. Ziedoju arī vienas attiecības – meitene no manis aizgāja, jo nekur nestrādāju un pa naktīm tikai rakstīju. Pēdējais ir mazākais zaudējums, vairāk uztraucos par veselību. Taču nopietni sportoju, lai kaut kā kompensētu neveselīgos ieradumus.
Kā mūziķis darbojos divos projektos, viens ir Gacho, otrs – Mesa. Pirmajā esmu aktīvs kā spridzeklis. Lai varētu pienācīgi novadīt, pavilkt Gacho koncertus, es to vien darīju, kā trenējos. Katru dienu skrēju, boksējos. Pēc stundas, ko pavadīju uz skatuves, nokāpjot man šķita, ka tur pat nokritīšu ar kaut kādu sirds kaiti. Ir ļoti grūti visu laiku kustēties un vēl repot. Mesa ir citāds projekts, šeit akcents tiek likts uz liriku, vēstījumu, tādēļ tā visa padarīšana ir mazkustīgāka, lai cilvēki vairāk pievērš uzmanību tam, par ko tiek runāts.
IK: Kāpēc gribēji mainīt skatuves vārdu?
GI: Sākotnēji bija doma mainīt, taču palikām pie tā, ka būs divi projekti. Gacho ir mērķēts uz tīņu un jauniešu auditoriju. Mesas projekts noteikti ir nobriedušākiem cilvēkiem. Tās tēmas, par kurām runāju kā Mesa, Gacho fani nemaz nesaprastu. Aizskaru bērnības laiku – astoņdesmitos, deviņdesmitos gadus, kad viņu vēl nebija vai bija pavisam mazi.
IK: Vari mierīgi pārvietoties pa Rīgu, doties uz lielveikaliem iepirkties? Tev neskrien pakaļ fanu pulciņš?
GI: Nav jau tik traki. Tā kā tagad esmu pievērsies Mesas projektam, mana auditorija ir no 25 gadu vecuma uz augšu. Tie cilvēki neskries klāt un ap kaklu neķersies. Festivālos un uz ielas ik pa laikam kāds pajautā nofočēt selfiju.
Ticu, ka Amerikā ir trakāki fani. Latvietis pēc dabas ir kūtrs, viņam ir neērti pienākt klāt un kaut ko jautāt. Fani motivē un stimulē iet tālāk. Ja mums neviens neteiktu neko labu, mēs nokārtu galvu un zaudētu entuziasmu kaut ko darīt.
Neslēpšu – ļoti priecājos, ka esmu kādam noderīgs. Man būtu interesanti uzzināt, kā fani uztver manu mūziku un ko viņi no tās gūst. Ja vēl kaut ko iemācās, tad esmu patiesi priecīgs, ka kaut ko labu esmu izdarījis. Es esmu savu fanu lielākais fans! Fani motivē un stimulē iet tālāk. Ja mums neviens neteiktu neko labu, mēs nokārtu galvu un zaudētu entuziasmu kaut ko darīt.
IK: Kāda būtu tava nodarbošanās, ja tu nebūtu reperis?
GI: Ir tā, ka ne tikai esmu mūziķis, bet nedaudz arī nodarbojos ar uzņēmējdarbību. Tagad, kad jau daudzus gadus esmu mūzikā, varu atzīt, ka šis virziens varbūt man arī nebija pareizākā izvēle. Mūziķim būt patiešām nav viegli. Protams ir plusi, bet ir arī ļoti daudz mīnusu.
Kas es gribētu būt? Sportists! Riteņbraucējs. Tēvs un tēva radi jau paaudzēm ir riteņbraucēji. No mātes puses visi mākslinieki – gleznotāji. Es tāds pa vidu…
IK: Rodas jautājums – ko vecāki teica, kad tu gribēji kļūt par reperi?
GI: Sākotnēji mamma manu izvēli uzskatīja par muļķīgu un nevajadzīgu. Nesaprata un neatbalstīja.
Atgriežoties pie sporta, jāatzīst, ka biju ar lielu potenciālu, ko neattīstīju. Diemžēl tobrīd aktuāli bija draugi, tusiņi un mūzika.
IK: Padomā par piezemētākām profesijām, piemēram, pavārs, zobārsts…
GI: Es to vienkārši nevarētu pavilkt! Draudzene mācās par ārsti… Šausmas, cik daudz un kas tik tur nav jāmācās. Bet es ar viņu lepojos! Vienmēr esmu centies būt personība. Mans mērķis nav šo dzīvi nodzīvot, vienkārši eksistējot, un katru dienu astoņas stundas pavadīt pie darba galda. Es to vienkārši nespētu, bet diemžēl tā dzīvē ir iekārtots, tā ir sistēma. Vienmēr tiecos uz sevis pilnveidošanu un attīstību. Skrienu sev pa priekšu, gribu būt pirmais. Man ir svarīgi būt kaut kam, nevis vienam no visiem. Nekādā ziņā nenoniecinu citus, katram ir savi dzīves mērķi un uzskati!
Mani ir skaidri: vienmēr tiecos uz labāko rezultātu – uzvaru! Tas ir manas dzīves dzinulis.
IK: Kādi ir tavi nākotnes plāni?
GI: Visvairāk pūļu šobrīd esmu veltījis Mesas otrā albuma izdošanai, kas dienasgaismu ieraudzīja 20. novembrī. Nākamā gada februārī sāksies Mesas koncertprogramma, bet 2018. gadā plānots izdot Gacho albumu. Ja kāds grib zināt sīkāk, sekojiet līdzi sociālajos portālos. Instagram: gachoofficial, Facebook: gacholv, Twitter: gacho un Youtube kanālā: akumulators.
(Nesagaidījis sarunas beigas, pie mums pienāk jauns vīrietis, izsaka komplimentus par Gata daiļradi un lūdz nofotografēties. Viņš piekrīt, pieceļas, nopozē. Paiet tieši piecas sekundes, kad Gatis atkal apsēžas un mēs turpinām sarunu. – I. K.)
IK: Kāds būtu tavs ideālais koncerts?
GI: Mans mērķis ir uzstāties Arēnā Rīga. Gribētu redzēt cilvēku pūli, kuriem ir līdzīga domāšana, līdzīgi mērķi un vienojošais faktors – mana mūzika. Bet arī Palladium ir visai patīkami!
IK: Tev ir sakārtota privātā dzīve?
GI: Jā, esmu nopietnās attiecībās. Man vairs nav tie gadi, lai skraidītu pa pasauli.
Foto: Publicitātes