Grupas Pirmais kurss sastāvu veido pieci jaunieši – Francis Upaciers, Kārlis Zemītis, Dāvis Mazurenko, Valdis Avotiņš un Aleksandrs Okonovs. Grupa darbojas jau kopš 2010. gada un aktīvi koncertē pa visu Latviju. Gadu gaitā papildinājies ne tikai grupas sastāvs, bet arī muzikālie instrumenti. Šā gada martā izdots grupas debijas albums Problēmas, kurā apdziedāts tas, kas katram sakrājies uz sirds, – salūst mašīna, nav interneta, skumdina rudens un vēl citas tikpat nozīmīgas problēmas.
Kā jūs izlēmāt dibināt grupu?
Francis: Eirovīzija, 2010. gads, mēs centāmies tikt, bet netikām.
Dāvis: Man liekas, ka nokavējām iesniegšanas datumu. Bišķiņ naudas, tas bija mūsu pirmais gabals.
Kārlis: Jūs bijāt Semā.
Francis: Jā, mēs bijām Semā, bijām arī LNT.
Vai ir kas tāds, ko tagad darītu citādi?
Dāvis: Varbūt būtu izdevuši agrāk albumu. Nevajag marinēt. Pagāja septiņi gadi, līdz mēs to izdarījām.
Kā top jūsu dziesmas?
Francis: Šķiet, ka ļoti individuāli. Ir dziesmas, ko mēs ar rakstām divatā ar Valdi, ir dziesmas, kuras raksta Okonovs. Bet vispār Dāvis ļoti daudz raksta.
Kārlis: Ir dziesmas, kuras mēs saceram citam projektam.
Francis: Ir dziesmas, kuras Kārlis nesacer. Un tad ir Valda idejas, kuras vienmēr izklausās pēc lifta mūzikas, bet labā nozīmē. Viņš mācījās džezu. Džezisti pēc absolvēšanas raksta liftu mūziku. Tas viņiem ir liels bizness. Nu, Okonov, kā tu uzrakstīji dziesmu Peugeot? Pastāsti!
Aleksandrs: Man šķiet, tas ir diezgan liels kopdarbs, jo Francis kaut kad pateica frāzi “Sapņu auto Peugeot”, un es nodomāju – nu, kur tik stulbi? Nu, kuram varētu būt sapņu auto Peugeot? Tajā laikā pat nebijām sarunājuši, ka mēs rakstīsim dziesmas. Sarunājām, ka uz nākamo mēģi jābūt dziesmai. Francis bija dusmīgs. Un, ja Francis ir dusmīgs, tad beidzot kaut kas notiek grupā, jo tā vispār nekas nenotiek. Visiem viss ir labi, visiem mazliet vienalga, bet, ja Francis kļūst dusmīgs, tad viss uzreiz notiek.
Francis: Pierakstīsi, ka man jaunas botas?
Aleksandrs: Bija tā, ka jāsagatavo kaut kas, un es gribēju rakstīt dziesmu par ss.lv. Es tobrīd meklēju mašīnu. Trijos naktī ejot gulēt, es atceros, ka jāuzraksta – sēdēju gultā un uzmetu skicīti. Visiem pārējiem idejas nākamajā mēģī bija diezgan vājas.
Kā ir ar faniem? Vai esat kādreiz uz ielas atpazīti?
Kārlis: Bija reiz tā – braucu no vārtrūmes uz Čaka ielu, un brauc puika ar skūteri, viņš iesit pa logu, es jau gribu lamāties. Atveru logu, un viņš sāk dziedāt “Sapņu auto Peugeot“. Varbūt viņš mani atpazina, tāpēc tā.
Kārlis: Fani mums ir paši labākie. Vislabākie fani nopirks pat sasvīdušu cepuri pēc koncerta.
Valdis: Jā, tas gan, nopirka visas mūsu cepures.
Kas ir tas, ko nedarīt skolā?
Dāvis: Saraksts ir garš. Vispār uz stundām iet vajadzētu, nedrīkst bastot.
Aleksandrs: Nevajag skolā apmeklēt tualeti. Es izvairījos pirmos 10 gadus.
Aleksandrs: Runāt ar pilnu muti nevajag.
Francis: Nevajag skriet pa gaiteni, smērēt gaiteni, tās švīkas atstāt ar botām.
Valdis: Futeni nevajag spēlēt.
Aleksandrs: Ar skolotājiem nevajag ļoti sadraudzēties.
Francis: Viņi pēc tam aicina tevi Facebook.com, un tad ir neērti.
Aleksandrs: Nevajag aicināt skolotājus Facebook.com.
Dāvis: Nevajag aiz skolas pīpēt.
Varbūt ir kāds novēlējums tiem, kas uzsāk skolas gaitas?
Valdis: Priecīgas Lieldienas!
Aleksandrs: Novēlējums tāds – nepaliec visu laiku pirmajā kursā. Tā kā mēs. Jo mums ir tāds moto – mēs nekad nebeigsim!
Kārlis: Nāciet uz koncertiem.
Teksta autore: Agnese Pētersone
Foto: no personiskā arhīva