Es ceļošanu iedalu spontānos un plānotos ceļojumos. Šogad biju Amsterdamā un šis brauciens veiksmīgi apvienoja abus. Biļetes nopirkām jau iepriekš, kad es decembrī kārtējo reizi pētīju lētākos lidojumus aero.lv. Manu skatienu piesaistīja lētas avio biļetes uz Ķelni. Sākumā nešķita nekas īpašs, bet pēc īsas kartes izpētes, man radās doma par Amsterdamu.
Ceļojot vienmēr jācenšas būt radošiem, tāpēc aprēķināju, ka lidojot uz Ķelni un tālāk braucot ar vilcienu, var ieekonomēt pat uz pusi, nekā lidojot uz Amsterdamu pa tiešo. Spontānā daļa bija uzrakstīt potenciālajam ceļa biedram, kuru biju satikusi tikai vienu reizi pirms dažiem mēnešiem – Jāni. Biju viņu satikusi nejauši kādā pasākumā, un norunājām visu vakaru par ceļošanu. Mani patīkami pārsteidza tas, ka mūsu vecumam mēs abi bijām diezgan daudz ceļojuši, un tāpēc viņš bija mans pirmais variants šai Amsterdamas avantūrai. Un tā sākās viens no neaizmirtākajiem ceļojumiem manā dzīvē.
Raksta: Nele Bērziņa
Ieteikums nr.1 – no lidostas līdz pilsētai?
Ķelnē mēs ielidojām pusnaktī. Ja plānots ielidot naktī, pirms lidojuma noskaidrojiet, kā tikt tālāk no lidostas, pievēršot uzmanību cenām un ģeogrāfiskajam izvietojumam. Par laimi, joprojām strādāja informācijas centrs, un jauka sieviete izskaidroja, ka vislētāk līdz Ķelnes stacijai būs nokļūt ar vilcienu. Stacijā ieradāmies ap vieniem. Lai gan gaisā virmoja pavasaris, nakts bija auksta, diemžēl līdz vilcienam uz Amsterdamu bija jāgaida sešas stundas.
Ieteikums nr.2 – kur pavadīt nakti nezināmā pilsētā?
Ja nakts jāpavada nezināmā vietā, vēlams iepriekš noskaidrot drošus variantus, kā pārlaist nakti. Mums nepaveicās. Ķelnes stacija atgādināja tiltu ar veikaliņiem, kur no visām pusēm plūda aukstums. Mums nebija kur palikt. Mēģinājām novilcināt laiku Makdonaldā, bet Jānim visu laiku aizrādīja, lai neguļ. Tādēļ pēc patvēruma griezāmies pie aptuveni 10 cm platās siltā gaisa plūsmas tālākajā stacijas galā. Pēc sešu stundu salšanas, miega trūkumu, šaubīgām situācijām, kur mani noturēja par musulmanieti, bet Jānim dzērājs iedeva burgeru, mēs atviegloti iesēdāmies vilcienā uz Amsterdamu.
Ieteikums nr.3 – kā izdzīvot dārgajā Amsterdamā.
Iebraucot Amsterdamā, grūti nepamanīt riteņus, kas sakrauti pat vairākos stāvos. Brīdināšu jau uzreiz, ka Amsterdama ir dārga, un sakot dārga, es domāju ļoti dārga! Lai nokļūtu līdz mūsu viesģimenei, iztērējām 3,20 eiro, kas ir vienas stundas biļetes cena sabiedriskajā transportā.
Atkarībā no dienu skaita, ko plānojat pavadīt Amsterdamā, var būt izdevīgi iegādāties Iamserdam karti. Tās cenā ir iekļauti populārākie muzeji, sabiedriskais transports un brauciens laivā caur slavenajiem Amsterdamas kanāliem. Kartes cena ir atkarīga no dienu skaita. Svarīgi ir saprast, ka Amsterdama ir pilna ar fantastiskiem muzejiem: Van Goga, Rijksmuseum, Annas Frankas māja, EYE filmu muzejs un daudzi citi. Vienā dienā nav iespējams apskatīt pat pusi. Dabas entuziasti kā es novērtēs botānisko dārzu un ARTIS zooloģisko dārzu, kurš veidots ļoti interaktīvi un izskatās iespaidīgi. Es paspēju padejot starp taureņiem, pasēdēt starp mērkaķiem un sarunāties ar roņiem. Lai gan katrā no šīm vietām ieejas maksa ir padārga, vienmēr var atrast ekonomiskākus veidus, lai nav jātērē līdz pat 120 eiro par dažu dienu atrakcijām. Daudzi muzeji Amsterdamā piedāvā bezmaksas ieeju jauniešiem līdz 19 gadu vecumam. Bet, ja jāmaksā, tad biļetes cena ir ap 20 eiro.
Amsterdama nav tik liela, kā šķiet. Protams, tas ir atkarīgs no apmešanās vietas, bet mēs beigās noskaidrojām, ka dārgās transporta biļetes var aizvietot ar jauku pastaigu, kuru var pārvērst orientēšanās sacensībās starp draugiem.
Vai zinājāt, ka sievietes orientējas pēc detaļām, bet vīrieši pēc koptēla? Tieši tas man palīdzēja šeit, kur visas ielas liekas tik vienādas. Tieši detaļas man palīdzēja noteikt pareizo virzienu, kamēr Jānis nesaprata uz kuru pusi griezties.
Arī iznomāt riteņus var sanākt lētāk. Tā ir nepārspējama sajūta – braukt ar riteni caur Amsterdamas ielām ar vakariņu saturu groziņā.
Ieteikums nr.4 – paņemiet gidu, kādu savējo.
Gids jums izstāstīs interesantus faktus par pilsētu, kurā esat nokļuvuši. Mūsu gadījumā tas bija Andrejs Alens. Jauns latviešu čalis, kurš pēdējos gadus pavadījis ceļojot pa pasauli.
Viņš mums stāstīja ne tikai par Amsterdamu, bet arī dzīvi un tās jēgu. Jūs zināt, tās ir “tās” sarunas, kas norisinās divos naktī pie virtuves galda. Andreja dzīves pieredze un entuziasms neatbilst viņa vecumam. Uzzinājām vēsturiskos, ekonomiskos un sadzīviskos faktus no Amsterdamas senās pagātnes. Piemēram, kur ir apslēptas baznīcas, ko nozīmē vēsturiskās māju numurzīmes, Sarkanā luktura kvartāla pirmsākumus, pieminekļu vēsturi un pat iespēju padejot ielu performancē.
Amsterdama nebija mūsu vienīgais galamērķis. Jānis, aizrāvies ar baletu Latvijā, pielauza mani doties uz mazu pilsētiņu ārpus Amsterdamas, kurā, mums par pārsteigumu, maz cilvēku prata angļu valodu. Bet tas mums netraucēja Veenedaalē atrast lētāko konfekšu veikalu, kurā par 8 eiro nopirkām 3 turzas konfekšu, vafeles, kitkatus, oreo, m&m, un tos dīvains zilos šķidrumus, kurus es pirku veikalā pie skolas otrajā klasē. Tie bija iepakoti dezodorantu tūbiņās un ne par ko nenāca nost no mēles. Lai nebūtu jādodas uz baletu ar spilgti zilu mēli, es restorāna tualetē mazgāju zobus. Lai gan jau iepriekš atzinos savam nīderlandiešu draugam, ka labāk baleta vieta apmeklētu kādu boksa maču, arī balets bija interesanta pieredze. Izrāde bija sadalīta daudzos mazos stāstiņos, kuriem katram bija sava forma un tēma, dažbrīd tik spēcīga, ka lika aizdomāties par dzīvi kopumā.
Pirms Veenedaales mēs rītu pavadījām Utrehtā. Vecpilsēta stiepās gar ziedošu kanālu, pie kura bija iespējams nokāpt un pavadīt tveicīgo dienu, protams, atstājot piecu eiro par divām glāzēm spraita. Mazajās mājiņās slēpās antikvariāti un krāmu tirdziņi. Mēs nokļuvām ēkā, kura iekšā izskatījās kā no šausmu filmas. Jānis pieskārās gandrīz katrai mantai un pat nopirka trīs melnbaltas kartiņas. Es nevarēju aizvērties visu atlikušo dienu par to, ka viņš tagad ir nolādēts vai dēmonu apsēsts.
Pēdējo dienu Amsterdamā mēs pavadījām pērkot suvenīrus. Peldošajā ziedu tirgū es atradu melnus, rozā un violetus tulpju sīpolu. Vienā no sieru veikaliem nopirku 50 mēnešus vecu sieru. Siers un ziedi ir Nīderlandes lepnums. Amsterdamā atrodami daudzi krāmu tirgi un vintage apģērbu tirgus. Ne tikai uz ielām, bet arī baznīcās. Joprojām atceros mirkli, kad nokāpu no riteņa un iegāju baznīcā, caur kuras vitrāžām ieplūda sarkanīga gaisma. Akmens sienās atbalsojās 20. gs. mūzika, un griesti bija tik augsti, ka gandrīz nevarēju saskatīt. Tiku cauri ar rudens jaku, Zaras kreklu un turku stila kleitu draudzenei, aiz sevis atstājot 10 eiro.
Vakars tika noslēgts LGBT bāros, kuros mani pārsteidza pusmūža vīrieši, kuri savu brīvo laiku noteikti pavada sporta zālē un pārtiek no proteīnu dzērieniem, dziedot pilnā rīklē pie Riannas un Lady Gagas dziesmām. Tālāk pēdējais brauciens ar riteni cauri naksnīgajai pilsētai. Un no rīta sēdāmies vilcienā uz Ķelni, kur vakarā mūs jau sagaidīja lidojums mājās.
Amsterdama ir piedzīvojumu pilsēta. Tur vienkārši viss ir iespējams. Bet, kad nedēļas beigās nauda pietika tikai pēdējām pusdienām, sapratu – laiks atgriezties ikdienā.