Nicoles bildes jau kādu laiku bija slīdejušas manā Instagram “feed” un gandrīz vienmēr pievērsušas uzmanību uz ilgāku laiku nekā pussekundi, lai apstātos, uzspiestu dubultklikšķi un virzītos tālāk. Vai tas bija enerģijas pilnais skatiens viņas fotogrāfiju varoņu sejās, vai arī stāstos, kas aiz tiem slēpās, man grūti spriest, tomēr reti izdodas redzēt tik dzīvības un emociju piepildītas bildes.
Raksta: Marta Vītola
Šomēnes, beidzot, izdevās uz brīdi saskrieties un parunāt ar fotogrāfi Nicoli Lee Zvaigzni – ne tikai par fotogrāfiju, bet arī par aizraujošajiem stāstiem, ko viņas fotogrāfijas atklāj. Sākot ar pēkšņu domu pazust nezināmajā ar atplestām rokām, nopērkot katru reizi biļetes vienā virzienā uz dažādām vietām bez jebkāda plāna, vai pēkšņas domas aiziet ar kājām no viena Spānijas nostūra līdz Francijai. Iemūžinot un pastāstot par savām sajūtām, sastaptajiem cilvēkiem un brīnišķo mirkļu tvērieniem, kā caur bildēm, tā caur stāstiem, beidzot ar negaidītu satikšanos Anglijā ar monētu kolekcionāru-agrāko rakstnieku pie Londonas Nacionalās galerijas, stundām ilgi nosēžot ar viņu uz zemes, izzinot cilvēku, viņa dzīves stāstu, pārdomas un pārdzīvojumus, pēkšņi nokļūstot dokumentālajā filmā par šo pašu cilvēku – to visu darot sev tik ļoti sirdij tīkamo – dokumentējot mirkļus fotogrāfijās. Ikkatrs stāsts šķiet pārspēj iepriekšējo un lēnām atklāj, kā fotogrāfijā Nicole var notvert dzīvību.
“Man vienmēr ir paticis fotografēt, apstāties mirklī un tvert to, jo škiet, ka es redzu kaut ko vairāk ikdienas gaitās – mazos skaistos dzīves mirklīšus.”
Pirms vairākiem gadiem, viesojoties pie kādas vācu ģimenes, Nicole tika izmitināta istabā, kura bija pilna ar bilžu rāmīšiem ar mirkļiem no kāda viesģimenes ceļojuma uz Indiju. Indija vienmēr ir bijusi vēlamo galamērķu sarakstā, tomēr, redzot to iemūžinātu bildēs, iezibsnējās domas: “Uh, ja man būtu sava kamera, o, kā es bildētu,” un tā divus gadus vēlāk vecāku dāvātā Nikon D3300 aizsāka neticamu un aizraujošu notikumu ķēdi, kas tagad jau ieņēmusi analogās Nikon F3 ar 50mm objektīvu kadros.
“Man patīk neziņa – tu ieliec filmiņu, tālākais ir mistērija… un katrs kadrs… tu piedomā pie tā, ko bildē, piemēram digitālajā [kamerā] uzreiz saproti, bet man tieši patika, ka tas ir kaut kas īpašs, Tu tiešām 10., 20., 30., reizes pārdomāsi, vai tas ir tas, ko tu vēlies nobildēt un tajā pašā laikā ilgi domāt nedrīkst, ir tikai tas viens mirklis, un visam ir jābūt pareizi.”
“Vēl sajūta, gaidīšanas process, tas, kas man ir galvā ne vienmēr saslēdzas ar to, kas beigās sanāk, un tad ir interesanti paskatīties, kas beigās iznāk. Tu vari sabildēt desmit bildes un varbūt viena bilde būs laba, varbūt visas, kāda varbūt būs pagadījusies dubultājā ekspozīcijā.”
Lai gan digitālaijai fotogrāfijai ir daudz uzticamāks gala rezulāts, ko iespējams pielāgot savam redzējumam arī pēc bildes uzņemšans, kā arī jāpiemin-salīdzinoši lētā bilžu attīstīšana, daudzi fotogrāfi arī mūsdienās turpina būt uzticīgi analogajai fotogrāfijai. Viens no šī brīža atzītākajiem portretu fotogrāmiem Platon izmanto Hasselbald filmiņu kameras, lai radītu savas unikālās fotogrāfijas un atklātu vēl neredzētas nianses savu varoņu personībās, kuras stiepjas no Merlina Melnsona līdz pat Vladimiram Putinam. Iemesls šādai izvēlei, protams, katram ir savs, tomēr šķiet ikkatrs analogās fotogrāfijas mākslinieks atzīst, ka izšķirošā nozīme ir tam, ka, izmantojot šāda tipa kameru, ir iespējams lielāku uzmanību pievērst tieši pašam notikumam vai personībai, nepatērējot laiku aplūkojot iepriekš uzņemtās bildes, vai paļaujoties uz pēcapstrādes procesu.
Arī Nicole, pateicoties kādam ļoti atsaucīgam fotogrāfam pēc sarunām un viņas vīzijām ir aizdevis, ar interesi, kā tad tiks īstenots un izmantots šis brīnišķais aparāts, dokomentējot cilvēkus. Pateicoties Kodak veikala pārdevējam/konsultantam un arhitektūras fotogrāfam Oskaram Brokam, Nicole savu sakotnējo digitālo kameru nomainīja pret Nikon F3 analogo kameru, kas arī šobrīd visbiežāk tiek izmanota viņas darbos roku rokā ar melnbalto filmiņu – vienu no redzemājkajām iezīmēm Nicoles fotogrāfijās.
Izrādās tā arī tika izmantota uzņemot bildes, kuras jau sākotnēji bija piesaistījušas manu uzmanību Nicoles darbiem.
Ir viens tāds kungs ar bārdu, viņš sauc sevi sauc vārdā ”Friend”, viņš dzīvo Londonā un diezgan bieži uzturas pie Londonas Nacionalās galerijas. Pagājušajā gadā ar draudzeni braucām ceļojumā, un viena no pietuvietām bija Londona. Mēs iegājam kādā veikaliņā un tur es viņu pamanīju pirmo reizi. Viņš bija ļoti mundrs un priecīgs par tikko veikto pirkumu, lai gan izskatījās nedaudz apmaldījies. Kaut kas viņā mani ļoti piesaistīja un es viņu nofotografēju. Pēc pusgada ceļošanas es atbraucu pie draudzenes, jo tad viņa jau bija pārvākusies uz Londonu. Es nolēmu, ka vēlos apskatīt muzejus, jo tie tur ir par brīvu, – jokojoties teica Nicole-, un es nonācu pie Nacionālās Galerijas pēc garas pastaigas no vienas zonas uz citu. Un tur es redzu, ka sēž cilvēks – viņam visur apkārt ir monētas, tūkstošiem monētu, un bērni laimīgi skraida tām apkārt, un viņš stāsta viņiem par katru pacelto monētu no zemes ar dzirksti acīs, tās vēsturi un kā pats ieguvis. Kādu laiciņu vērojot, es pie viņa piegāju klāt, un pirmā domā jau bija, ka es vēlos nofotografēt šo brīnišķo cilvēciņu, bet tā es pie viņa nosēdēju vairākas stundas uz zemes, mēs runājāmies un pēctam es vienā brīdī pajautāju, vai es varu viņu nofotografēt, un tad atnāca divas meitenes, kuras veidoja par viņu dokumentālo filmu, tad es netīšām tiku dokumentālajā filmā, paralēli fotogrāfējot viņu. Mēs pūtām burbulīšus, kurus viņš bija dabūjis pagājušajā jaunajā gadā, taupot tos kādam īpašam mirklim. Tas jau bija oktobris, un viņam nebija burbuļu pūšamais, un tad viņš no metāla stieples izveidoja savu burbuļ-pūšamo.
Beigu beigās mēs atvadījāmies, es aizgāju mājās un kā jau raksturīgi man – pārskatīju visas bildes kā no šodienas, tā no pagātnes, un tas cilvēks, ko es biju ieraudzījusi veikalā pirms pusgada, tas pats bija tas, pie kura es piegāju tad, viņš mani atkal ieinteresēja un kuru vēlējos kā ar stāstiem, tā bildēm dokumentēt, bet es to pat neapzinājos.
Daudzi saka, ka nevajag ticēt, manuprāt, dīvainām likumsakarībām…es nezinu, kā tie likteņi krustojas, jo es tomēr ticu,
ka kaut kādu zināmu iemeslu dēļ mēs sagadījāmies, vispār cilvēki sagadās tajā vienā punktiņā un sastopas savā starpā.
Pirms 2 gadiem es sapratu, ka ļoti vēlos doties uz Portugāli. Tā nu sagaidījusi savu algu, meitene zeltene, nopirka 8 biļetes par 110 eiro. No sākuma Beļģija, pēc tam Spānija un tad Portugāle. Portugalē pirmajā rītā pēc hosteļa administratora ieteikuma, prasot pēc tūristu nepiesātinātas vietas, nokļuvu pie viena no populārākajiem tiltiem pilsētā, bet blakus tam – nabadziņš pilnīgi tukšs [tilts], un tā pa to es arī gāju, un tur malā bija tāda klints, es apsēdos klints galā un skatījos okeānā, klausoties mūziku un runājoties ar draudzeni ‘’facetime”, es domāju par to cik jauki būtu, ja mani kāds notvertu no malas, un pēkšņi man blakus nostājās vīrietis. Viņu sauc Julien Morris – vācu fotogrāfs – kurš arī aizaujas ar ielu fotogrāfiju. Viņš tik tālu jau ticis, ka Mercedes Benz un citas pazīstamas firmas ar viņu sadarbojas. Tā vārds pēc vārda, Julians arī noņēma austiņas, ieslgīstot dziļākās sarunās ar mani, un dzirdot David Bowie ”Rebel, rebel”un dziedot līdzi, mēs sākām runāties un pastaigājāmies, jo viņš ierosināja, ka citur varētu nofotografēties, jo tur neesot nekas īpašs, viņaprāt. Pēc ilgām pastaigām un sarunām kā par fotogrāfiju tā par ceļošanu, filozofiju un mūziku, kas man jau no bērnības bijusi svarīga, pastaigajāmies, pavakariņojām un pēcāk viņš man bija iedevis savu Instagram kontu, kas bija avots viņa daiļdarei. Es biju dabūjusi to, ko vēlējos, jo viņš bija gājis pa to pašu tiltu kur es, un nofotografējis no tāluma skatu, kurā var redzēt klinti un tālumā maz-mazītiņu cilvēciņu, kas tur sēž un vēro skatu uz kalnaino Portu, un tad viņš pastāstija, ka viņam bija ineteresanti, kas tad tur īsti sēž un tieši šī iemesla dēļ atnācis pie manis.
Analogā fotogrāfija, protams, nav vienīgā un pareizā izvēle fotogrāfiem, un ne visiem tā ir piemērota, tomēr tās gandrīz maģiskais un mistiskais valdzinājums ir nenoliedzams. Nevaru noliegt, ka kādā veidā šis raksts ir tapis pateicoties augošajai filmiņu fotgrāfiju popularitātei, tomēr vairāk iedziļinoties šajā nišā, noteikti varu atzīt, ka tajā ir, kas vairāk par īslaicīga trenda fenomenu. Tas top īpaši skaidrs aplūkojot gan Nicoles bildes, gan arī, piemēram, Magnum Photos meistaru radītos darbus, kas viņai ir tik sirdij mīļi.
Nicoles radošajām gaitām vari sekot viņas Instagram profilā: @nicolezvaigzne
