Alise Jevsejeva jeb Alisa May ir dziedātāja, vokāla pasniedzēja un vokālās studijas “Wonderland” vadītāja. Viņa ir Daugavpils “skatuves karaliene” un, pēc daudzu cilvēku domām, pozitīvākais cilvēks viņu dzīvē.
Intervē: Evita Gorenko
“Cik sevi atceros, es vienmēr esmu dziedājusi. Gan mājās, gan ciemos – visur. Manā atmiņā ir palicis mirklis no bērnības: Pie mammas atnāk draudzenes, ciemiņi un sarunu vietā tiem ir jāklausās manus koncertiņus, kuros rādu savas vokālās spējas. Spēlīšu vietā es vienmēr izvēlējos dziedāšanu, jo tā man šķita jautrāka laika pavadīšana. Arī, aizejot uz skolu, es paralēli sāku iet bērnu mūzikas skolā, kur mācījos kora klasē un, protams, arī dziedāju. Bet mana lielākā talanta atklāsme bija tad, kad pieteicos iestāties grupiņas “Pumpuriņi” sastāvā, kur dziedāju pāris gadus. Tālāk sāku vairāk attīstīties pati, piedalījos dažādos konkursos un festivālos, arī ārpus Latvijas. Visas manas dzīves gājumā es vienmēr jutu atbalstu no maniem tuvajiem, kuri mani motivēja un mudināja virzīties uz priekšu.
Lai cik tas neticami neskanētu, mani vienmēr ir iedvesmojusi J.S. Baha mūzika. Bērnībā esmu to dzirdēju gana bieži, jo mammai bija vinila plašu atskaņotājs. Un no tiem bērnības gadiem joprojām gūstu neaprakstāmu baudu no viņa mūzikas. Mani ļoti iedvesmo arī grupas “Queen” solists Fredijs Merkurijs, kurš veidoja fenomenālus darbus un kļuva par rokmūzikas karali. Bet, runājot par 21. gs. muzikantiem, es noteikti vēlētos izcelt Amy Winehouse, Sam Smith, Adam Lambert, Lady Gaga – cilvēki, kuri šodien ir piemēri tūkstošiem, pat miljoniem.
Man ir 31 gads un šobrīd es dziedu, rakstu savu mūziku, dzeju, strādāju arī Daugavpils teātrī un uzstājos dažādās izrādēs, kā, piemēram “Džeina Eira”, “Nūgrymošo pile” un “Kungu cirtēji”. Tāpat arī strādāju kā muzicēšanas pasniedzējs Daugavpils Bērnu Mākslas skolā – Saules skolā.
Esmu mācījusies Daugavpils Mūzikas vidusskolā, kur apguvu kora diriģēšanu un vokālu, kas kļuva par pamatu manām tālākajām dzīves gaitām mūzikā. Tālāk manas mācības nebija aizgājušas kaut kur tālu, tikai kādus pāris kvartālus uz priekšu – Daugavpils Universitātē. Tur esmu ieguvusi arī savu prasmi strādāt arī ar bērniem, kā arī iepazinos ar cilvēku, kas kļuva par manu “otro mammu” – tā ir Latvijas Nacionālās operas soliste – Ilona Bagele. Mēs viņu saucam par mammu, jo viņa patiešām mūs audzināja kā savus bērnus gan manos jaunības gados, gan arī šodien. Ar vienu bakalaura grādu man, protams, nepietika, un tāpēc devos taisnā ceļā uz maģistratūru, kam sekoja arī doktorantūra, kuru diemžēl nespēju beigt, jo tur gan vajag laiku, bet uz to brīdi man tā jau pavisam nebija.
Vēl, par sevi runājot, es varētu sevi saukt par ļoti hiperaktīvu cilvēku, tieši tāpēc, uzstādot kādu mērķi, es patiešām gāžu kalnu un sasniedzu to. Taču šī rakstura iezīme atspoguļojas arī tajā, ka nevaru darīt vienu un to pašu darbu ilgā laika posmā, jo man banāli kļūst garlaicīgi. Laikam tas ir arī iemesls, kāpēc mēģinu, kā saka, “ielīst visos caurumos”.
Es uzskatu, ka sasniedzu diezgan daudz, taču nodarbojos praktiski tikai Latvijā. Bet, ja cilvēkam ir vēlme kļūt par slavenu izpildītāju vai mūziķi, tad tomēr iespējas Latvijā ir ierobežotas. Pirmām kārtām ir jāsaprot, ka tur, aiz okeāna, viņu dziedāšana, kā viņi mācās to darīt – tas viss atšķiras. Esmu arī pati to pieredzējusi, strādājot ar slaveno vokālo pasniedzēju Setu Riggzu, kurš man pavēra mūzikas pasauli pavisam no citas puses. Tad ir jāapzinās, ka Latvijā ir salīdzinoši maza auditorija. Tieši šī iemesla dēļ daudzi latviešu mūziķi – “Prāta vētra”, Intars Busulis, Laima Vaikule un citi – lielākoties mērķē uz mūsu kaimiņvalsts, Krievijas, auditoriju. Bet, piemēram, es nevarētu būt tāda īsti dziedātāja, kas tur braukā pa visādām tūrēm un uzstājas vairākos koncertos dienā. Man ir bijusi tāda pieredze, un cilvēki pat nevar iedomāties, cik tas ir sarežģīti, cik ļoti saspringts grafiks tam visam ir un kāda liela atbildība guļas uz taviem pleciem. Es izvēlējos varbūt to vietām pat grūtāko ceļu – audzināt jauno dziedāšanas paaudzi, bet esmu patiešām laimīga un varu lepoties ar manu audzēkņu sasniegumiem.
Par maniem lielākajiem panākumiem neuzskatu nedz uzvaras konkursos, nedz kādus GrandPrix, jo esmu sapratusi, ka šie visi tituli un balvas ir nekas, salīdzinot ar to, ko tu izjūti, kad redzi savus mazos audzēkņus dziedam uz skatuves. Tu redzi, ka tavs darbs dod rezultātu un, galvenais, emocijas. Nekas nav labāk kā redzēt savu bērnu panākumus, redzēt, kā viņi aug, kā viņi mainās un kļūst pieauguši, neatkarīgi un jau attīstījušies dziedātāji. Bet tev kā cilvēkam, kas viņiem mācīja staigāt, viņi paliek tie mazie draiskuļi.
Taču, atgriežoties pie konkursiem un uzvarām, gribu pieminēt tādu manas dzīves posmu, kurā sastapos ar, tā saucamo, “zvaigžņu slimību”. Bet mani ļoti ātri piezemēja, paskaidroja, ka tas, ko sasniedzu, var ļoti ātri izgaist, aizmirsties, un viena uzvara nenozīmē, ka esi labākais. Man ir paveicies ar manu ģimeni, mammu, kura mani ne tikai vienmēr atbalstīja, bet bija arī mans lielākais un bargākais kritiķis. Man ļoti labi ieskaidroja, ka tu nekad nebūsi labākais. Vienmēr kaut kur pasaulē ir cilvēki, kas ir labāki par tevi, sliktāki vai atrodas vienā līmenī. To ir vērts atcerēties visiem, un, kā tikko tu to apzinies, kronis mirklī noslīd no tavas galvas.
Kā minēju agrāk, mana ģimene vienmēr mani atbalstīja, taču tā diemžēl nav visiem. Man liekas – viss, ko dara katrs vecāks, ir sava bērna labā. Un dažreiz tie sāk tik stipri palīdzēt savam mīlulim, ka aizmirst – šī dzīve ir bērna, nevis viņu. Bērna uzdevums šajā situācija ir parunāt ar vecāku, paskaidrot, ka peldēšana ir forši, bet viņš grib dziedāt. Varbūt ir iespēja arī apvienot vairākas aktivitātes, kas ļauj bērnam attīstīties vairākās sfērās uzreiz un nākotnē viņam būs daudz lielāka pieredze un līdz ar to arī plašākas iespējas. Vecākiem parasti ir grūti pieņemt, ka bērnam var būt patīk kas pavisam cits, bet ar laiku tie saprot, iejūtas bērnu lomā un atbalsta viņu izvēli. Noteikti palīdz arī runāt ar pasniedzēju, jo bieži vien vecākiem ir kaut kāda bilde, stereotipi galvā par noteiktu nodabi, kas varbūt nemaz neatbilst realitātei. Bet manā pieredzē nebija daudz tādu gadījumu, jo vecāki bieži vien otrādi – grib, lai bērns dzied un uzstājas, jo attīstās arī aktiermāksla, un bērns mācās brīvi stādīties priekšā.
Man bieži uzdod jautājumu – vai dziedāt var katrs? Mana atbilde ir JĀ, noteikti jā! Mēs taču piedzimstot kliedzam, spiedzam, raudam, sasniedzot augstākās notis, kas nozīmē – balss ir ikvienam. Jautājums ir tikai, kā tu šo balsi attīsti? Protams, ir arī daudz gadījumu, kad cilvēks nekur nav mācījies [dziedāt], bet dzied kā Dievs. Dažiem ir talants, taču, ja ir vēlme, tad to var panākt jebkurš. Cita runa, ja jautājums ir par dzirdi. Tur gan ir cilvēki, kam no dabas ir, tā saucamā, absolūtā dzirde, kas nemaz nav katram. Un arī daudziem cilvēkiem, kas ir sasnieguši kādas virsotnes, bieži vien tās nav. Taču atkal, ja ir vēlme, tad to var attīstīt, bet svarīgi ir arī izvēlēties labu pedagogu, kurš patiešām ir gatavs palīdzēt, nevis atstumt, jo izskatās, ka tev nav potenciāla. No vokālā pasniedzēja ir atkarīgi apmēram 50% audzēkņa panākumu, bet pārējie 50 paliek uz dziedātāja pleciem.
Patiesībā vokālajam pedagogam ir ļoti liela atbildība par viņa audzēkni, jo var ļoti vienkārši salauzt cilvēku, jo īpaši bērnu. Audzinot bērnus, ir jāsaprot, ka nebūs tā, ka viņiem vienmēr viss izdosies. Jā, dažkārt vecākiem ir lielas dusmas un nesaprašana, kā pēc tik daudziem mēģinājumiem viņi uznāk uz skatuves un visu izdara nepareizi. Bet tomēr vienmēr ir jācenšas atrast kaut ko labu viņu performancē – ja viņi ir saputrojuši vārdus, tad varbūt viņi ļoti skaisti izskatījās, ja viņi neiestājās pareizā vietā, tad varbūt šis izpildījums bija labākais, ko tu dzirdēji. Un arī, kas man liekas ir svarīgi, runājot tieši par uzstāšanos, ir dot bērniem laiku un vietu, lai viņi paši varētu analizēt to, ko un kā viņi ir izdarījuši.”
Dziesma ir visu apkopojošs faktors. Klusums, personīgs, no dzīlēm nākošs, skaņa, sūtījums/vēstījums, jūtas, elpa, vārdi, harmonija – šī ir formula ir izdziedātai dziesmai. Bet dziesma var būt arī nenodziedāta, visos mūsos iekšā sēdoša, kaut kāds intīms moments, ar ko nevēlamies dalīties