Oktobrī nometnes “Young Media Sharks” ietvaros bija iespēja klausīties interviju ar Tomu Grēviņu, kā arī viņam uzdot sev interesējošos jautājumus.
Toms Grēviņš ir Latvijā plaši atpazīstams dīdžejs, kā arī radio un televīzijas raidījumu vadītājs. Pašlaik viņš kanālā LTV1 vada televīzijas raidījumu “Gudrs, vēl gudrāks” un Radio 5 vada savu programmu “Pieci rīti”. Toms Grēviņš ir labdarības akcijas “Dod Pieci” idejas autors un dalībnieks.
Kāda bija tava pirmā doma, kad šorīt pamodies?
Rīta lietas ir pietiekami tehniskas, kad vēl esmu mājās un ar kabatas lukturīti mēģinu atrast visu, kas nepieciešams. Tur neeksistē tāda liela improvizācija vai aizdomāšanās par dzīves jēgu. Es ceļos 4.30 katru rītu.
Kas taviem vārdiem ir radio?
Radio ir mediju produkts, kura klausīšanās laikā paralēli nodarboties ar citām lietām, visbiežāk braukt automašīnā. Manuprāt, jau kādus 50 gadus nav iespējama situācija, kad cilvēki sēž ap radio un vienkārši klausās. Protams, ir izņēmumi, piemēram, politiskas situācijas, kad cilvēkiem ir ļoti svarīgi būt blakus radio. Tā bija, piemēram, Latvijas neatkarības iegūšanas un atmodas laikā, kad jaunumus cilvēki uzzināja tieši no radio.
Kā tu sevi ikdienā dēvē – kas ir Toms Grēviņš?
Toms Grēviņš nesen dabūja jaunu amatu. Tagad viņš ir “Pieci.lv” radošais direktors. Man šis formulējums ļoti patīk, angliski tas skan vēl labāk “Creative director”, kas tikpat labi var būt arī radošais režisors, kuram ir iespēja izdomāt jaunas lietas. Arvien biežāk es vadu dažādas online konferences vai diskusijas.
Bet tava sirds vēl joprojām pieder radio…
Mana sirds pieder mūzikai. Radio šogad arī ir piedzīvojis lielas pārmaiņas, par kurām nejūtos priecīgs. Tā ir noticis visā pasaulē. Reiz, vadot vienu konferenci, arī sapratu – ne visi mediji ir cietuši vienādi – radio ir cietis krietni vairāk nekā televīzija un internets. Šis ir tāds pārdomu laiks par to, kā mums tālāk būt un kā eksistēt. Tādos krīzes mirkļos radošumam, tam, kas man patīk, nav īsti laika, jo ir stress par to, kā saglabāt to, kas pirms tam uzbūvēts.
Kāpēc, tavuprāt, tieši radio ir cietis vairāk nekā televīzija?
Tāpēc, ka cilvēki no rītiem vairs neatradās automašīnās. Radio cieta arī no reklāmu trūkuma, nevarēja vairs jebkādā veidā attīstīties. Visai radio industrijai kopīgi jāpiestrādā pie radošas idejas, kā radio ieviest atpakaļ dzīvojamās istabās. Šogad esam pazaudējuši to auditoriju, kas neatrodas automašīnās, izņemot dažus radio superfanus. Ja cilvēki guļ, viņi nedzird mūsu rīta raidījumus – jādomā, kā viņus uzrunāt. Mūsu gadījumā tas bija podkāsts, kur sākām piedāvāt pilnīgi visu raidījumu ar izgrieztām dziesmām. Paliekot mājās, esam izņemti no sava ikdienas plāna – vairs nevedam bērnus uz skolu, nebraucam sabiedriskajā transportā. Es esmu viens no cilvēkiem, kuri ceļā uz darbu neklausās mūziku. Mūzika man ir nepieciešama citos mirkļos, bet no rīta man nepieciešams, lai kāds ar mani runā. Tā ir tā rīta radio specifika un viena radio formula, kas ir bijusi visos laikos un ir aktuāla arī šodien, proti, ja tu uzvari rītu, tad uzvari arī visu dienu. Ja radio ir bijusi spēcīga rīta pārraide, nav tā, ka pēc tam šo kanālu neviens vairs neklausās. Tā pasaulē vēl nekad nav novērots.
Jā, mēs runājam par to, kā ir tagad, bet kā bija tad? Ar ko Toms Grēviņš sāka? Kur sākās tā maģija, tā mīlestība pret radio?
Mīlestība pret mūziku sākas dziļi bērnībā. Tas atkarīgs no tā, kādu mūziku klausās vecāki. Mani vecāki bija teātra cilvēki. Es paaudžu paaudzēs nāku no ar teātri saistītiem cilvēkiem. Teātris man bija ļoti tuvs, līdz ar to arī opera un balets. Līdz astoņu vai deviņu gadu vecumam man vistuvākā bija opermūzika. Pirmos gadus gāju Rīgas Doma skolā (tajā laikā Emīla Dārziņa mūzikas skolā), jo, tā kā mani uzrunāja operas, vēlējos būt operdziedātājs. Operas man, kā jau puikam, patika tāpēc, ka tur ir traģiski sižeti. Tas bija interesanti, tajā brīdī tā man šķita ļoti saprotama mūzika. Arī šobrīd, it sevišķi klausoties klasiskās itāļu operas, man ir skaidrs, kas tur notiek. Atceros, ka tad, kad ciemos pie vecāku draugiem, kam bija pusaudži, man priekšā uzlika heavy metal, kas man likās kaut kas nedabisks, nepieņemams. 12 gadu vecumā, pirmo reizi dzirdot “The Prodigy” vai džezu, man bija līdzīga sajūta. Man nebija izveidojusies sistēma, kā novērtēt to, kur viss šķietami ir acīmredzamā haosā. Vēlāk, kā jau astoņdesmito gadu bērns, tiku klāt MTV un sapratu, ka tas mani interesē. Tomēr apzinājos, kāds dienas režīms ir televīzijā, sapratu, ka cilvēki redz TV personības un rāda uz viņām ar pirkstiem. Tad izdomāju, ka MTV vīdžejs ir diezgan laba profesija, jo var darīt to pašu, ko televīzijā, var radīt dzīvumu, bet tajā pašā laikā var palikt neredzams. Doma, ka sēžu vienā telpā ar daudziem kompaktdiskiem un pa vidu runāju, bet mani neviens neredz, likās ļoti vilinoša. Kad mamma zvanīja un prasīja, vai spēlēju klavieres, jokojos, ka spēlēju plates. Tajā laikā pat prātā neienāca, ka tā var kļūt par profesiju. Tālāk, protams, daudz ko noteica tīņu mūzika, bet es sapratu, ka labākais ir tas, kas ir mans un ko pārējie nezina. Vispār tas laiks bija citāds – cilvēki ļoti daudz klausījās radio, lai vispār uzzinātu, ka ir jauna mūzika, nevarējām jebkuru dziesmu dabūt rokas stiepiena attālumā. Tajā brīdī man likās, ka būtu forši, ja man būtu kaut kādas savas lietas. Piemēram, man patika Toms Veits, kurš dziedāja tik zemā balsī kā neviens cits. Sākotnējais pusaudža protestu laiks, ka varētu klausīties kaut ko citu, tā arī parādījās. Vēlāk man ļoti patika Bjorka. 1996.gadā Bjorka spēlēja Mežaparkā, toreiz man bija ļoti laba iespēja piedalīties mazajā festivālā “Rock summer”. Fakts, ka 14 gadu vecumā redzēju savu mīļāko mūziķi dzīvajā, droši vien ir visvairāk vainojams pie tā, ka nolēmu savu dzīvi saistīt ar mūziku. Sajūtas, kas mani pārņēma pēc koncerta, bija neaprakstāmas, tas bija liels notikums, jau tajā laikā katrā ārzemju žurnālā skatījos informāciju par mūzikas festivāliem, kuros vienā festivālā piedalījās 50 zināmas grupas. Sapratu, ka kaut kas būs jādara, lai līdz tādam līmenim nonāktu arī Latvijā. Radio karjera profesionāli sākās 20 gadu vecumā. Pirms tam caur skolas draugu iefiltrējos Radio Skonto bērnu pārraidē. Tā bija pirmā iziešana radio ēterā, tad bija vēl vairāki mēģinājumi kaut ko padarīt 14 un 15 gadu vecumā. Tā kā nebija platformas, kur jaunietis var ilgi noturēties, kā arī bija problēmas ar mācībām, uz pāris gadiem šis sapnis izdzisa. Par laimi, man gadījās forši, vecāki draugi, kuri iedrošināja un palīdzēja būvēt pasauli uz pilnīgi jauniem pamatiem, tomēr radio un mūzika atgriezās – kļuvu par mūzikas žurnālistu. Joprojām Latvijā ikviens jaunietis, kurš izdomātu, ka grib rakstīt par mūziku, būtu slavens pusgada laikā, jo tādu jauniešu Latvijā vienmēr ir tikai 2 vai 3. Tā niša Latvijā vienmēr ir bijusi brīva. Es sāku rakstīt, publicējos principā visur: tīņu žurnālā “Sīrups”, “Dienā”, “Mūzikas saulē”, pirmajos portālos. Tad studēju kino, kas man arī bija liela aizraušanās. Likās, ka būtu loģiski iet kino virzienā, taču mūzikas žurnālistika mani ātri aizveda atpakaļ pie radio. 2002.gada vasarā beidzu dzīvot pie vecākiem, pirmo reizi aizbraucu uz Glastonberiju. Beidzot tiku līdz lielam mūzikas festivālam, pēc mēneša sāku testus Radio SWH. Pēc gada droši varēju teikt, ka mana dzīve vairs nebija tāda kā iepriekš, jo Radio SWH bija tā laika pārliecinošs līderis. Ja sāka savu karjeru tur, nekas cits vairs nebija nepieciešams – tas bija tāds leiputrijas laiks, nekā netrūka. Arī dzīvā dīdžejošana manā dzīvē ienāca vēlāk.
Vai iespējas tavā dzīvē nāca viegli, vai vienmēr nācās pacīnīties un iet, un klauvēt, un prasīt prakses vietas?
Es neesmu cilvēks, kurš klauvē. Vienīgi līdz 18 gadu vecumam izmantoju katru iespēju, kas nāca, šo iespēju tolaik nebija daudz. Tajā laikā nebija “Young Media Sharks”, viss bija jauns. Baltijas valstīs šī bija unikāla iespēja 21 gada vecumā darīt to, ko nekad rietumos nedarītu līdz 30 gadu vecumam pieredzes dēļ. Šeit pieredze sāka datēties 90tajos gados, tā bija moderna lieta. Es biju viens no tiem, kas postulēja to, ka pacelsim acis un paskatīsimies tālāk. Visi lielie radio dīdžeji, piemēram, Fredis, radio ēterā uzvedās tāpat kā diskotēkās. Visi pārējie uzskatīja, ka jārīkojas tieši tāpat. Gadu pirms manis Egons Reiters sāka ieviest pilnīgi jaunas vēsmas, bet tas, kā Egons ņēmās tajā brīdī, kad aizgāju uz Radio SWH, deva man drošību, ka nav jāuzvedas tāpat. Es guvu spēku saprast, ka varu darīt to, kas man pašam patīk un ko esmu izdzirdējis citur. Visu saistībā ar mūziku un radio apguvu, pateicoties satelītam, ar kuru varēju uztvert Eiropas un ASV radiostacijas. Ļoti daudzus gadus pavadīju mājās, klausoties radio un maz komunicējot ar vienaudžiem. Tas iedeva ļoti daudz labu ideju, ko un kā darīt.
Vai mūsdienās vecumam ir nozīme? Ko tagad var darīt jaunieši, ja viņiem interesē radio un mūzika?
Pieci.lv ir atsevišķa programma, kurai ir uzņemšana divreiz gadā. Aizvien vairāk pievērsīsim uzmanību tieši jauniem talantiem, kuri vēlas izpausties šajā platformā. Pieci.lv ir prakses iespēja jebkuram, kurš vēlas izpausties. Es uzskatu, ka ir jēga darboties ar cilvēkiem, kuri ir vecumā līdz 19 gadiem. Neesmu redzējis nevienu gadījumu, kurā kāds trīsdesmitgadnieks pēkšņi kļūtu par spožu radio personību. Bieži jaunieši nobīstas no pieraduma pie kādas konkrētas radiostacijas un domas, ka viss, kas saistās ar radio, prasa ļoti daudz laika. Dzīvojot šajā ļoti ātrajā laikmetā, ir grūti pierast, ka gan klausītāju mīlestība, gan augļi nāk lēnām.
Ko darīt vidusskolas vecumā, lai praktizētos, lai iegūtu iespēju nonākt radio ēterā?
Sākumā man mājās bija kasešu atskaņotājs, kurā vienlaicīgi varēju spēlēt 2 kasetes, vēlāk – 2 kompaktdisku atskaņotāji. Mūsdienās es mājās uzliktu profesionālāku programatūru, kas simulē reālu radiostaciju un kaut vai 5 cilvēkiem raidītu radio pa taisno, nevis ākstītos viens pats mājās. Mājās var uzbūvēt mazu radio staciju pa 120 eiro. Kā radio signāla devējs var kalpot dators. Var taisīt podkāstu vai mūzikas pārraidi. Nav jēgas iet uz dīdžejošanas vai mūzikas producēšanas nodarbībām, jo vislabākā prakse ir visu darīt pašam. Nevienam dīdžejam neviens nav mācījis savienot 2 dziesmu ritmus. Jāskatās uz video redzamo dīdžeju rokām, nekas cits nav jāzina. Ir jātrenē spēja ļoti ātri pielāgot to, ko dari, priekšā esošajiem cilvēkiem. Nedomāju, ka kāds var iemācīt to, ko es daru. Jā, var strādāt, var dot padomus, var paātrināt procesu, bet to nevar iemācīt. Ja ir dzirksts, tu vari to darīt, mazā valstī, mazā tirgū tas ir ļoti ātri iespējams.
Kādas mūsdienās ir atšķirības starp televīziju, radio un rakstošajiem medijiem?
Es nevaru iztēloties, ka varētu uzrasties jauns rakstošais medijs, kas varētu piesaistīt uzmanību, jo tie portāli un pāris preses izdevumi, kas izdzīvos, ir sadalījuši savu tirgu. Cilvēkiem neinteresē mūzika, tādēļ Latvijā pilnībā pietiek ar pāris mūzikas žurnālistiem. Cilvēkiem ir saistoši festivāli un koncerti vecumā no 20-25gadiem, pēc tam viņi turpina klausīties to pašu. Reti kurš profesionālu iemeslu dēļ seko līdzi jaunumiem mūzikā. Raksti par mūziku iegūst 10 reizes mazāk klikšķu nekā, piemēram, par kulināriju vai bērnu audzināšanu. Arī radio masas nevēlas dzirdēt jauniešu domas par mūziku. Katram jāatrod tas, ar ko var ieinteresēt klausītājus. Cilvēkus interesē plejlistes, bet viņiem nav lielas sajēgas par to, kas tajās iekšā. Televīzija ir apbrīnojami labi izķepurojusies šajā laikā, taču ir pamats uztraukties, par to, cik ilgi cilvēki vēl patērēs lineārus medijus – medijus, kurus patērē noteiktā laikā. 2020.gads visā pasaulē, Latviju ieskaitot, ir ienesis daudz pārmaiņu, ir mainījušies cilvēku digitālie paradumi. Radio studijā man patīk labāk nekā televīzijā, jo tur nav jāgrimējas, tur es jūtos komfortabli.
Ja tev sanāk rakstīt, tad ej un raksti, vēl kāds to lasa. Ja tev patīk radio, kāds vēl to klausās un cilvēki tevi liks mierā, vismaz, kamēr viņi neuzzinās visu par tevi.
Kādas ir tavas lielākās bažas par to, ko jaunieši dara medijos?
Bažu man nav. Pēdējos astoņus gadus esmu strādājis kopā ar cilvēkiem, kuriem ir ļoti maza pieredze. Kopā esam izveidojuši veselu zīmolu. Jaunā paaudze ir nesalīdzināmi darbspējīgāka nekā vecā paaudze. Labdarības maratonā “Dod Pieci” tas lielais darba apjoms, ko ir spējušas paveikt komandas, ar kurām esmu strādājis un kuru vidējais vecums ir 25, ir unikāls. Mani nedaudz uztrauc tas, ka vecajos medijos neko nevar izdarīt – jāizdomā veids, kā tos padarīt saistošākus un interesantākus. Tādā ziņā radio ir ļoti labās pozīcijās, jo mēs esam fleksibli, Covid laikā pat raidījām no mājām. Es vairāk uztrauktos par citām platformām. Galu galā visur ir svarīgs plāns, kā cilvēki par to uzzinās, kā pie sevis atvest auditoriju.
Kas tavā uztverē ir klausītājs? Kā iekarot klausītāju sirdis?
Klausītājs galvenokārt ir cilvēks pie stūres. Ir miljons dažādu veidu, kā iekarot viņu sirdis – galvenais, esi tas, kas tu esi! Man bija nepieciešami daudzi gadi, lai to dabūtu no sevis ārā. Pirmā reakcija, kad bija jāsāk runāt par sevi, bija doma ”Bet kas es tāds esmu? Vai kādam būs interesanti klausīties, ko es teikšu?” Bet tam ir jāpārkāpj pāri, it sevišķi rīta radio. Ja cilvēkiem kaut kas nepatīk, viņi pārslēdz nākamo radiostaciju. Līdz ar to jāpanāk, ka tieši tevi klausīties ir visinteresantāk.
Vai nav tāda situācija, kad šķiet, ka šeit kaut ko labi nepateici?
Katru dienu, bet esmu diezgan paškritisks. Rakstu var pārlasīt miljons reižu un izlabot visu, kas nepatīk. Radio – tas ir te un tagad. Sevis klausīšanās ir ļoti svarīga, lai vispār notiktu progresu. 2020.gadā ir ļoti grūti runāt uz progresu, Covid dēļ visi patstāvīgie klausītāji sacīja: “Mēs guļam, mēs jūs nedzirdam tajā laikā, jo vairs nav jāceļas.”
Kas ir tas, ko tu vēlies pateikt jauniešiem, kuriem interesē radio un kuri plāno strādāt radio?
Aiziet! Uz priekšu! Tas ir viss, ko varu jums pateikt. Bet tā ir pilnīgi ar jebkuru lietu. Ļoti bieži saskaramies ar to, ka nezinām, kas ir īstā lieta mūsu dzīvē. Bet vari darīt to, kas tevi aizrauj, to, ko esi gatavs darīt jebkurā laikā. “Dod Pieci” ir labs piemērs – tur var būt tikai tādi cilvēki, kas ir gatavi visu laiku būt ēterā, kuriem no tā nesākas panikas lēkmes. Protams, es arī esmu ļoti bieži saskāries ar gadījumiem, ka to vēlas cilvēki, kuriem tas nesanāk. Bet esmu saskāries arī ar gadījumiem, ka cilvēkiem nekas nesanāk, bet viņi turpina to darīt un pēc gada mēģina vēlreiz. Mediju vidē visu laiku ir jāpilnveidojas: jāapgūst jaunas zināšanas, jāklausās pieredzes stāsti, jāstrādā pēc iespējas starptautiskākos projektos – tas viss iedod kvalitāti un ticību tam, ko tu dari. Kad tu to dari dienu no dienas, ir grūti savu progresu saprast. Mediju vidē darbs nekad nav tikai 5 dienas nedēļā, līdz ar to arī dzīve pagarinās – ir kaut kas, kas nemainīgi dienu no dienas ved uz priekšu.
Dzīve nav īsa, dzīve ir gara, vienas dzīves laikā pat var pārkļūt no vienas personas citā.
Interviju apkopoja: Paula Sonita Deruma.