Marina Kosteņecka ir krievu izcelsmes Latvijas rakstniece, publiciste un sabiedriskā darbiniece. Laikā, kad citi neuzdrīkstējās, viņa runāja par aizliegtiem, bet sabiedrībā aktuāliem tematiem, piemēram, par bērnunamiem, mazgadīgo cietumiem un palīgskolām bērniem ar garīgās veselības traucējumiem. Atmodas laikā viņa bija dedzīga Latvijas neatkarības aizstāve.
Kas bija tas Jūsu iekšējais spēks, no kura radās šī uzdrīkstēšanās peldēt pret straumi? Kā tas izpaudās praktiski?
Es biju rakstniece (uzrakstīju savu 1.grāmatu “Saltas sejas mēness” par tāliem ziemeļiem, kur pusotru gadu nostrādāju tundrā ekstrēmos apstākļos. Grāmatu rakstīju krieviski, bet tā ir tulkota latviski. Tipogrāfijā pēc 2.korektores darba atpakaļ atnāca grāmata ar 80 labojumiem un sarkanu ierakstu “Grāmatu izdošanai neieteikt!” – tas bija gluži kā aborts manam pirmajam bērnam. Tie nebija parasti pantiņi, tā bija smaga grāmata par to, kā skarbos apstākļos es, kvēla komjauniete ar sirds degsmi, cīnījos, lai čukčiem iemācītu rakstīt. To visu aprakstīju savā grāmatā, un pēkšņi mana grāmata tika nosaukta par pretpadomju literatūru. Pēc 2 gadiem tā grāmata tomēr iznāca, pateicoties tam, ka Staļina prēmijas laureāts Nikolajs Zadornovs bija uzrakstījis pareizu priekšvārdu: “Viņa ir komjauniete, viņa runā par padomju čukčiem, aiz polārā loka veica varoņdarbus.” Drīkstēju pat nemainīt grāmatas tekstu. (Padomju laikos bez cenzūras zīmoga neviena grāmata nedrīkstēja iznākt.) Tagad lasot pat nesaprotu, ko tādu pretvalstisku cenzūra tur bija saskatījusi, bet tas bija 1.cēliens, kad es sapratu, ka pastāv PSRS cenzūru. Pēc kāda laika tiku uzņemta Rakstnieku savienībā un kļuvu par rakstnieci. Tad bija atmodas pirmsākumi, kad radošā inteliģence gāja tautās (ne tikai Dzejas dienās, Teātra dienās, Dziesmu svētkos un Mākslas dienās), bet arī tikās ar cilvēkiem dažādos reģionos. Tauta alka pēc patiesiem vārdiem. Mēs runājām caur puķēm, bet tauta mācēja saskatīt un saklausīt, kādus signālus radošā inteliģence gribēja dot caur rindiņām. Es biju ieslēgta tādā brigāde, kas viesojās Latgalē, Daugavpils apriņķī. Kādā vakarā banketā mums teica: “Rīt jums būs tikšanās ar kādas skolas skolēniem, bet, lūdzu, dzejnieki un rakstnieki, tajā skolā nepieminiet mammu, tēti un ģimeni, jo tās nosaukums ir “internātskola”, bet patiesībā tas ir bērnunams.” Biju šokētu, jo jau ir pagājuši ļoti daudzi gadi pēc kara un Padomju Savienībā bāreņiem vairs nav jābūt. Mēs tikām audzināti tā, ka visi Padomju bērni ir vislaimīgākie bērni pasaulē, un te pēkšņi ir bērnunams.
Bet tā propaganda nostrādāja arī uz Jums? Jūs jutāt, ka tā ir?
Jā, es tajā vecumā nezināju, ka pastāv bērnunami un ka tie ir aiz aizsega “internātskola”. Internātskola ir viens, bet bērnunams – kaut kas pavisam cits. Izrādās, tajā bērnunamā ir bērni, kas palikuši bez aizbildniecības vai ir bāreņi. Nonākot tajā skolā, es ieraudzīju, kas ir padomju bērnunams. Biju lielā šokā, kad ieraudzīju divpadsmitgadīgas meitenes ar nodzītiem matiem. Bērnunama vadītāja sacīja, ka meitenes ir bez matiem, jo bērnunams nespēj cīnīties ar utīm un vieglāk ir nodzīt matus. Tagad mēs to sauktu par cilvēktiesību pārkāpumu. Tolaik būt meitenei bez matiem bija ļoti pazemojoši. Un tas ir tikai viens piemērs tam, ko toreiz tur ieraudzīju. Es pārbraucu uz Rīgu, aizgāju uz latviešu avīzi “Padomju jaunatne”, jo sapratu, ka krievu avīze nedrukās manu materiālu par bērnunamiem – krieviski māk lasīt arī Maskavā un kremlī; krievu avīzēs cenzūra ir daudz stingrāka. Domāju, ka latviešu avīzē varbūt vēl nopublicēs manu materiālu. Man momentā iedeva komandējumu, aizbraucu uz bērnunamu, kur 2 nedēļas nodzīvoju un uzrakstīju garu reportāžu “No bērnu dienu zemes”. Tikai tagad varu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga toreizējai redaktorei Monikai Zīlei. Viņa gribēja publicēt to rakstu, saprata, ka tas būs unikāls materiāls. Šo rakstu viņa aiznesa uz partijas centrālo komiteju atrādīt cezūrai un dabūt piekrišanu, ka to var publicēt. Viņa atpakaļ atnesa sasvītrotu rakstu, kurā daudz kas jāpārveido, par ko man acīs bija asaras. Teicu, ka plēsīšu kopā savu rakstu, tomēr Monika Zīle un viņas vietniece Dzintra Krievāne teica: “Ja tā būtu tava novele, tu drīkstētu pateikt, ka saīsinātā veidā to nevēlies drukāt, un saplēst. Bet tā ir publicistika, aiz kuras stāv dzīvi bērni un bērnu likteņi. Mēs to publicēsim, kaut saīsinātā veidā. Tas nav tikai tev, tas nav tikai, lai tu gūtu aplausus un autogrāfus.” Domāju, ka neviens neko nesapratīs un neuztvers no mana raksta, jo viss ir izsvītrots, bet raksts bija ļoti garš. Pat bez visa tā, kas palika aiz kadra, raksts bija sabiedrības bumbas sprādziens. Sabiedrība man piespieda turpināt rakstīt. Daudzi cilvēki rakstīja vēstules un zvanīja uz redakciju. No visām Latvijas malām pirms Jaungada uz to bērnunamu sūtīja pakas ar rotaļlietām, sporta inventāru un saldumiem. Kad uz Jaungada eglīti aizbraucu uz to bērnunamu, redzēju, ka direktora kabinets ir pilns ar lellēm, plīša rotaļlietām, sporta inventāru un saldumiem. Uzreiz pie manis pieskrēja bērni un slepeni čukstēja: “Visu to mums rīt Sala tētis eglītē atnesīs.” Tas man bija tāds gandarījums, tas bija pirmais pieskāriens īstai publicistikai – izdevās, neskatoties uz to, ka likās, ka neviens to nesapratīs. Tagad varu pateikt, ka Monikai Zīlei toreiz bija taisnība – ja viņa šo rakstu nodrukātu bez čekas piekrišanas, viņa tiktu atlaista no darba, bet manu vārdu vairs nekad nedrīkstētu drukāt presē. Var nevis sadzīvot ar cenzūru, bet iet pretī plūsmai. Tas bija pirmais impulss, kad sāku tā īsti nodarboties ar publicistiku. Tālāk ļoti dziļi tiku ierauta tajās dzirnās, rakstīju arī par palīgskolām, kaut arī Padomju Savienībā nedrīkstēja teikt, ka ir arī bērni ar garīgo atpalicību, kas mācās palīgskolā. Palīgskolas it kā nepastāvēja, bērni tur bija kā aiz režģiem. Rakstīju arī par mazgadīgo likumpārkāpēju kolonijām – gan par Cēsu koloniju, gan par specskolu Rīgā, kur aiz īstiem režģiem bija puiši vecumā no 10 līdz 15 gadiem. Par to sabiedrība nezināja nevienu vārdu, bet es pakāpeniski aizrakos tik tālu, ka atklāju PSRS bērnu gulagu – vienā gulagā dzīvoja bērni, kuru mammām atņemtas bērnu audzināšanas tiesības, 2.gulagā – bērni ar garīgo atpalicību, 3.gulagā – puišeļi, kas pastrādājuši likumpārkāpumus. Tā es pakāpeniski sāku to visu rakstīt latviešu presē; krievu avīzes to negribēja un neuzdrošinājās publicēt. Publicējos 2 avīzēs: “Padomju Jaunatne” un progresīvajā avīzē “Literatūra un Māksla”.
Kas mūsdienās no jūsu skatupunkta ir tās sāpīgās tēmas, par ko jaunie publicisti varētu runāt un iet pret straumi?
Tā kā esmu krieviete, man ļoti sāp, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir izveidojusies divkopienu valsts un uz abām kopienām parazitē politiķi. Viena daļa politiķu ir komunisti, padomju cilvēki. Latvijā piedzimušam bērnam, kura vecāki ir krievi, nevar dot pilsonību. Otra daļa politiķu uzskata, ka visās skolās obligāti jāpāriet uz latviešu mācībvalodu, jo krievvalodīgās skolas ir noziegums pret mūsu senčiem, kas krituši Tēvijas karā. Katrai no šīm politiķu grupām būs savi vēlētāji. Lai mūsdienās mēģinātu objektīvi atrisināt, ka pa šiem 30 gadiem izaugušas vismaz 2 paaudzes, ka ir arī Latvijas lojālie krievi, lai lojālos nepataisītu par nelojālajiem, vajag uzdrīkstēšanos. Es tā varu runāt tikai tāpēc, ka, pirmkārt, jau esmu vecs cilvēks, otrkārt, nevienam nevēlu neko sliktu. Sašķelta valsts nevar ilgi pastāvēt. Bībelē teikts, ka sašķelta māja sabruks, un sašķelta valsts arī sabruks. Valsts nedrīkst sašķelties savā iekšienē, mums jākļūst par Latvijas iedzīvotājiem, nevis 2 kopienām – latviešiem un krieviem. Šobrīd vajadzīga uzdrošināšanās, lai šo tēmu paceltu, nemaz nerunājot par korupcijām un zādzībām. Runājot par cenzūrām, šobrīd mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, jo, ja salīdzina ar to, kas bija padomju cenzūra, kad citādi domājošo varēja ielikt psihiatriskajā slimnīcā vai cietumā vai vispār aizliegt uz visiem laikiem publicēties, brīvā Latvijā tādas lietas nepastāv. Tevi psihiatriskajā slimnīcā neviens neliks tikai tāpēc, ka tu citādi domā. Tādu risku nav, bet tagad ir izveidojusies cita situācija – lieli masu informācijas līdzekļi pieder vienam cilvēkam, kompānijai vai partijai, un cenzūra vairs nav tāda, kur rakstīts “Nav ieteicams”, vienkārši pasaka: “Bet mums šis materiāls neinteresē, šai avīzei vai žurnālam ir cits rakurss.” Tā pati cenzūra vien ir, un tu neko neesi panācis. Nedrīkst nolaist rokas, ir jāmeklē cits medijs, kur var izteikt savu viedokli. Jāiet tikties ar cilvēkiem, uzrunāt cilvēkus, ko es vēl joprojām turpinu darīt. Braukāju pa visu Latviju, uzrunāju cilvēkus, cilvēki man arī uzdod jautājumus par to situāciju, kāda šobrīd ir Latvijā, un es atkal runāju to, ko domāju. Nekad nevajag mēģināt kādam izpatikt, jāmēģina viltīgi dabūt gatavu to, ko tu gribi dabūt gatavu.
Reizēm runāju ar tiem cilvēkiem, kas padomju laikos bija aktīvisti un gāja pretī straumei, bet tā atslēgas frāze vienmēr ir bijusi prasme spēlēt abās frontēs vienlaicīgi – zināt, par ko tu iestājies, bet ņemt vērā, ka tu nevari uzkāpt kalnā un teikt, ka Latvijai jābūt brīvai, tas tā nenostrādās, ir jāatrod apkārtceļš.
Jā, bija jābūt ļoti piesardzīgiem un gudriem, nevajadzēja lekt uz grābekļiem, lai sit pa pieri. Tad, kad mani ievēlēja par Tautas Frontes deputāti, mūs, 51 Tautas frontes deputātu, no tirgus laukuma (1989. Rīgas mērs Rubriks aizliedza atvadu mītiņu stacijā) ielika smagajā mašīnā, kurai apkārt bija cilvēku pūļi, un Dainis Īvāns svinīgi paziņoja: “Mēs braucam uz Maskavu šķirt nelikumīgu laulību starp PSRS un Latviju.” Tajā brīdī tā bija tāda uzdrīkstēšanās. Kad tikām ievēlēti, mums pat nedeva uzdevumu atbraukt atpakaļ ar Latvijas brīvību. Mums lika panākt tikai ekonomisku brīvību Latvijai. Kad D. Īvāns sacīja, ka brauksim šķirt nelikumīgu laulību, biju šokētu, jo viņš to paziņoja arī manā vārdā. Nezināju, kā to varēšu realizēt. Tagad jau viss liekas ļoti vienkārši – 4. maijā Latvijas deputāti pacēla rokas, pieņēma deklarāciju, un Latvija bija brīva, mēs vēsturi sākam mācīties no 4. maija. Tās bija pirmās vēlēšanas PSRS vēsture, kad varēja pa īstam vēlēt – no vairākiem cilvēkiem izvēlēties 1 deputātu. Toreiz notika vēlēšanas starp Interfronti un Tautas fronti. Maskavā panācām, ka Molotova Ribentropa pakts ar slepenajiem noteikumiem tika atzīsts par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Kad 2. kongress 1989.gada 24.decembrī nobalsoja, ka slepenie, noziedzīgie dokumenti tiek atzīti par spēkā neesošiem kopš pieņemšanas brīža, visa Latvija sēdēja pie televizoriem aizturētām elpām. Tad tika nolemts, ka tie deputāti, kas martā tika ievēlēti, 4.maijā legāli var balsot. Arī tur vajadzēja uzdrīkstēties, riskēt un turēties pretī lielajai Interfrontei – cienīgajam, agresīvi paklausīgajam vairākumam. Nekad neatkāpies no tā, kam tici, bet esi gudrs un proti piekāpties tur, kur vajag piekāpties!
Kādam ir jābūt cilvēkam, kurš ir gatavs uzdrīkstēties un saņemt drosmi, lai panāktu taisnību tur, kur viņš redz netaisnību?
Pirmkārt, jāsaprot, vai tu spēj riskēt pat ar savu ģimeni. Es varu godīgi pateikt, ka, ja mana mamma 1989.gadā vēl būtu dzīva, es diez vai uzdrošinātos iet Tautas frontē – nevarētu vecu, slimu cilvēku atstāt vienu. Sapratu, ka riskēju ar nonākšanu cietumā (gulagā). Ejot lielajā politikā, kur var fiziski iznīcināt cilvēkus, ja zini, ka neesi gatavs upurēt savus bērnus, apsver, vai esi gatavs tur iesaistīties. Es nesaku, ka ģimene ir jāatstāj otrajā vietā un sabiedriskais labums jāņem pirmajā vietā. Ir jāizsver, vai spēj upurēt sevi un savu ģimeni. Es tagad runāju par tādiem radikālākiem momentiem, ne jau katrs ies tādā politikā, kur būs apšaudes. Tas pats ir arī ar publicistiku – ja esi pārliecināts, ka spēsi iztikt ar nelielu naudas daudzumu un ka tavus rakstus nepublicēs, tad ej. Tev būs jāpielāgojas, jāraksta tas, ko liek darba devējs. Ja vēlies būt godīgs pret sevi, tad ej. Es sabiezēju krāsas, bet cilvēkam ir jāsaprot, cik viņš spēs turēt. Ja pretimrunāšana un iešana pret straumi ir tikai tāda poza, ko rīt vairs nevarēsi panest, tad neej, jo cilvēki tev jau būs noticējuši un balsojuši par tevi, cerot gūt solītos labumus. Ja tu spēj solīt un, tiekot ievēlēts siltajā deputāta vietiņā, nemainīsi savu viedokli un turpināsi pildīt savus solījumus, tad ej. Vienmēr pie kaut kā ir jāstrādā, jācīnās par godīgumu, nekad nevienā valstī nebūs ideāls režīms. Jaunie cilvēki, es vēlos uzsvērt, ja jūs ejat politikā vai īstajā publicistikā, vienmēr apsveriet savus spēkus, cik jūs varat uzņemties un ko jūs gribat panākt. Tad no tā ceļa vairs nenokāpiet. Cita lieta, ja jūs spējat pierādīt, ka kļūdījāties. Liela māksla ir arī atzīt savas kļūdas, bet nedrīkst atkāpties no saviem principiem.
Kas no tā visa, ko Jūs esat darījusi, ir bijis vislielākais sprādziens un spējis kaut ko ietekmēt?
Tādu sprādzienu bija daudz, reizēm par lielu pārsteigumu man pašai. Pati neaptvēru un nezināju, ka raksts “Tiesa nāk piecelties”, kas bija kā atbilde uz 20 gadus jaunās prozaiķes Rudītes Kalpiņas rakstu izdevumā “Literatūra un māksla” (tur par 40gadnieku paaudzi, pie kuras arī es piederēju, viņa izteicās kā par gļēviem, melīgai ideoloģijai pakļautiem cilvēkiem, rakstīja par to, ka divdesmitgadnieki tiesā četrdesmitgadīgos), kļuva par lielu sprādzienu, jo biju pirmā, kas 1987.gadā presē uzdrošinājās rakstīt par deportācijām. Atbildes rakstā aprakstīju visus 40. un 60.gadu notikumus – kā augu kā tautas ienaidnieka meita. No visām latviešu kopienām Austrālijā, ASV un Kanādā uz “Padomju Juanatni” un “Literatūru un Mākslu” nāca vēstules. Man stāstīja, ka šo “Literatūra un Māksla” numuru ārzemēs deva no rokas rokā. Tas bija spilgtākais pagrieziens manā dzīvē, kuru pati neapzinājos, jo nezināju, ka būšu pirmā. Pēc gada, kad nomira mamma, viņu pavadīja milzīgs pūlis, uz avīzi nāca daudz līdzjūtību. Aktieris Tālivaldis Āboliņš pie kapa pateica: “Paldies par Marinu!” Kad pēc pāris nedēļām gāju uz kapiem novākt puķes, blakus kapu kopēja izteica līdzjūtību un teica, ka apglabāšanas dienā sētniece pie manas mammas kapa ķēra katru lapiņu un teica: “Šodien tika apglabāta tā cilvēka, kas uzrakstīja “Tiesa nāk piecelties”, māte.” Tā bija tautas atzinība no sētnieces.
Ko Jūs gribētu novēlēt jauniešiem un varbūt ne tikai jauniešiem? Kā būt šajos laikos, kad medijos ir tik daudz dezinformācija, kad ir grūti saprast, kas ir un kas nav patiesība? Kā ar to visu tikt galā? Manuprāt, tas nav tālu no propagandas.
Propaganda vienmēr ļoti spēcīgi iedarbojas, bet es uzticos savai sirdij un intuīcijai. No vienas puses, es, protams, lasu visus viedokļus, reizēm pat piespiežu sevi skatīties Krievijas televīziju, ko darīt man nav lielas patikas, bet ir jāzina, ko tur cilvēkiem lej smadzenēs. Vajag mācēt pareizi nostāties pretī propagandai – spēt atspēkot, uzrunāt to auditoriju, kura ir apmuļķota. Jālasa no visiem avotiem, arī tās pretrunas, kas ļoti kaitina. Vienīgi mietpilsoņi skatās tikai to, ko vēlas. Ja esi publicists, žurnālists, politiski aktīvs cilvēks, tev jāzina visi viedokļi, bet bez nosodījuma. Skaties to propagandas kanālu, bet nenosodi cilvēkus, kuri tic šai propagandai – vienkārši izproti, ka viņiem tiek izskalotas smadzenes. Ja savā kompānijā satiksi cilvēku, kuram būs tādi uzskati, nebrēc, ka viņš ir muļķis, mēģini viņam savu patiesību pastāstīt bez agresijas, izprotot viņa skatupunktu. Uzvarēt agresiju un ļaunumu var tikai ar mīlestību – izprotot, kāpēc tas cilvēks tā jūtas, kāpēc viņš ir aizvainots. Piemēram, visas skolas tagad tik strauji pāriet uz latviešu valodu kā mācību valodu, bet valsts nav sagatavojusi pietiekami daudz kvalitatīvu skolotāju, kas šajās skolās savu priekšmetu latviešu valodā varētu pasniegt kvalitatīvā veidā. Bērns latviešu valodu var apgūt, bet, ja viņš to slikti zinās, viņš nesapratīs ne fiziku un ķīmiju, ne arī latviešu valodu. Viņš iemācīsies nepareizu latviešu valodu. Ja vecāki uztraucas par sava bērna nākotni, es viņus saprotu. Jāmēģina iedziļināties ne tikai politiķu, bet arī to vecāku, kuru bērni, atnākot mājās no skolas, raud par to, ka neko nesaprot un vairs negrib iet uz skolu, viedoklī.
Vai ir vēl kaut kas tāds, ko Jūs gribētu pateikt?
Vienmēr esiet stipri, jo nekad nepienāks tā stunda, kad nepienāks rītausma. Vistumšākā stunda vienmēr ir pirms rītausmas. Lai cik gara un tumša ir nakts, vienmēr pienāks diena.
Intervē: Artūrs Jenots
Interviju apkopoja: Paula Sonita Deruma