Autore: Elizabete Tīna Gulbe
Spēja pašai parūpēties par sevi, veidot karjeru, uzturēt ģimeni un tikt galā ar ikdienā sastopamiem šķēršļiem ir tikai daži no “supersievietes” raksturojumiem. Taču, kad veselīga patstāvība pārvēršas toksiskā pašpietiekamībā – pārliecībā, ka palīdzību lūgt nevajag, jo “es visu varu pati”?
Par to 10. jūlijā festivāla LAMPA Atklāto sarunu teltī diskutēja žurnāliste un dokumentālo filmu režisore Lauma Ozola, žurnālu “Māja laukos” un “Jauns OK” galvenā redaktore Ance Kokoreviča, raidījumu un pasākumu vadītāja un producente Kristīne Stakena, lektore un LLKC projektu vadītāja Andrita Grīnberga, satura veidotāja Kristīne Beitika un geštaltterapeite un pāru terapeite Līva Spurava, SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi” rīkotajā diskusijā “Toksiskā pašpietiekamība: visu varu pati, bet vai vajag?”.
Diskusijas sākumā klausītājām tika lūgts pacelt roku, ja pēdējā mēneša laikā viņas sevi pieķērušas pie domas “es varu visu pati”. Gaisā tika paceltas lielākā daļa roku, uzreiz apliecinot, ka toksiskā pašpietiekamība nav tikai teorētisks jēdziens, bet daudzu sieviešu ikdienas realitāte.
Varēt vēl nenozīmē, ka vajag
“Vai mēs varam visu? Jā. Vai vajag? Nevajag,” kodolīgi sacīja geštaltterapeite un pāru terapeite Līva Spurava.
Tālāk Spurava arī skaidro, kur sievietei rodas vajadzība visu varēt pašai: “Tas ir agrīnas emocionālās traumas rezultāts. Ja mamma nav spējusi apmierināt kādu emocionālo vajadzību, bērnam rodas pieredze, ka es neesmu svarīga, ievainojamam būt ir nedroši, es varu paļauties tikai uz sevi un man neviens nepalīdzēs. Šo var lēnām risināt, lūdzot palīdzību, atzīt – es nevaru – tas prasa drosmi. Mēs gribam tikt mīlēti, un mēs mācāmies no attiecībām, ko piedzīvojam un pieredzam bērnībā, ja nebūsim 100% (atbilstoši), tad mūs pametīs. Tās ir bailes tikt pamestam.”
Bieži vien cilvēki, kas uzņemas daudz, izvēli – darīt vai nedarīt – redz šādi: ja nedarām, varam sevi pasaudzēt, bet, ja darām, tad varam izvairīties no destruktīviem dialogiem galvā.
Spurava arī skaidro, ka pirmais, no kā sieviete atsakās, ir no sevis pašas. Daiļais dzimums reti prasa sev jautājumu: “Kas man šobrīd ir vajadzīgs?” Tā vietā sieviete meklē atbalstu nevietā, jo ir neiespējami meklēt atbalstu, ja zinām, kādi ir mūsu pienākumi, mērķi, atbildības. Nepieciešams apsēsties klusumā un paklausīties, kas notiek prātā. Savā terapeites praksē Spurava novēro, ka sievietes, kas cieš no toksiskās pašpietiekamības, bieži izvēlas sev blakus vīrieti, kas apstiprinās domu: “Es nevaru uz nevienu paļauties.”
Palīdzības lūgšanai nepieciešama drosme
Satura veidotāja Kristīne Beitika atzina, ka viņai vienmēr paticis visu spēt pašai. Tomēr, apvienojot ģimeni, bērnu audzināšanu un karjeru, kļūst skaidrs, ka ilgtermiņā tas nav iespējams ne fiziski, ne emocionāli.
Beitika dalās ar to, ka viņa ir iemācījusies lūgt palīdzību, bieži novērojot, ka cilvēki savā starpā sacenšas, kurš ir vairāk noguris. Ir jābūt drosmīgam un atklātam, lai varētu lūgt palīdzību, un atklātība sāp. Ir jāatbruņo sevi no kauna un no vajadzības visu varēt.
Arī raidījumu un pasākumu vadītāja Kristīne Stakena bija tieša: “Nē, es nevaru visu! Tu nevari pats sevi samīļot un nevari viens izpildīt visas ģimenes funkcijas. Es nevaru un arī negribu visu pati.”
Vienlaikus viņa norādīja, ka palīdzība ir jālūdz, nevis jāgaida, ka apkārtējie paši uzminēs mūsu vajadzības. Tomēr ne mazāk svarīgi ir saprast, pie kā vērsties. Ja cilvēks vairākkārt lūdz palīdzību un saņem atteikumu, viņš ar laiku secina, ka uz konkrēto cilvēku paļauties nevar. Cilvēkam dzīvē ir dažādi posmi, kad palīdzību vajag vairāk un kad mazāk.
Nevienai mātei nav jābūt nevainojamai
Par to, kā būt pašpietiekamai kā mātei, Stakena uzsver to, ka katrai mātei ir savi mīnusi, taču ir jāskatās uz to pozitīvo. Katrs var mācīties no iepriekšējām paaudzēm, jāsaprot arī tas, ka, visticamāk, nevaram iedomāties, ar kādām problēmām mūsu bērni varēs vērsties terapijā. Atgriežoties pie pašpietiekamas sievietes tēmas, Stakena iesaka arī citām dot atļauju sev kaut ko nevarēt.
Arī Andrita Grīnberga, atbildot uz jautājumu, vai sieviete var visu pati, nolasīja fragmentu no savas grāmatas “Laika jautājums – esejas ar epifāniju garšu”. Tajā pausta doma, ka dzīves pienākumus būtu nepieciešams dalīt un paveikt kopā, vienlaikus apzinoties katra cilvēka unikālo lomu ģimenē.
Grīnberga sniedza ieskatu arī savā reālās dzīves pieredzē, kad, vienlaicīgi studējot, strādājot un maksājot par visu pašai, viņa pamanīja, ka bieži salīdzināja sevi ar citiem. Bieži domāja, cik ne patīkami, ka citiem ir tik viegli. Ar laiku šo slodzi nācās mainīt. Grīnberga uzsvēra izteicienu: “Pa vecam negribu, no jauna vēl nezinu.”
Kad sieviete uzņemas pilnīgi visu
Runājot tieši par balansu attiecībās, Grīnberga izceļ, ka sievietēm bieži ir ieradums uzņemties vīrieša pienākumus, un tad sanāk, ka vīrietim nekas pāri nepaliek. Tā arī rodas šis disbalanss. Sievietei ir jāsaprot sava unikalitāte, un bieži vien dzīves skrējienā var ciest arī sievietes hormonālais un menstruālais cikls.
Kas paliek pāri bez amatiem un sasniegumiem?
Žurnālu “Māja laukos” un “Jauns OK” galvenā redaktore Ance Kokoreviča uz jautājumu, vai sieviete var visu pati, atbildēja: “Es varu visu pati, bet es negribu. Man ir vajadzīgs vīrietis blakus.”
Humoristiski viņa piebilda: “Katras pašpietiekamas sievietes makā ir vīra kredītkarte.”
Kokoreviča paskaidro sievietes tieksmi mērīt savu vērtību, balstoties uz to, cik daudz var nest uz saviem pleciem, ar to, ka bieži vien jāapvieno dažādi tēli, kas saistīti ar karjeru, ģimeni, reputāciju, taču jāmācās to apvienot arī ar trauslumu un spēju lūgt palīdzību – ir jāspēj sevi raksturot arī ārpus saviem tituliem.
Spēks ir arī spējā pateikt: “Man vajag palīdzību”
Diskusija par toksisko pašpietiekamību atklāja, ka vēlme visu izdarīt pašai ne vienmēr rodas tikai no ambīcijām vai neatkarības. Aiz tās var slēpties bailes no atraidījuma, kauns, neuzticēšanās un pārliecība, ka mīlestība un cieņa ir jānopelna ar sasniegumiem.
Patiesa pašpietiekamība nenozīmē norobežošanos no citiem. Tā nozīmē pazīt savas spējas, bet vienlaikus apzināties arī savas robežas. Spēt uzņemties atbildību, bet neuzskatīt ciešanas un pārslodzi par sava spēka apliecinājumu.