Šobrīd varētu teikt, ka angļu valodas vārdi ienāk mūsu ikdienas sarunās diezgan apzināti – kaut kas ir cool, kas cits ir cringe, bet tā jau viss safe. Jaunākajām paaudzēm bieži vien nav problēmu ar šādu valodas lietojumu, taču citiem tas, iespējams, rada satraukumu par latviešu valodas saglabāšanos. Vai angļu valodas vārdu lietošana nozīmē, ka latviešu valodā trūkst vārdu, vai arī valoda vienkārši pielāgojas apkārtējiem apstākļiem?
Par to 10. jūlijā festivāla LAMPA skatuvē “Spuldze” norisinājās diskusija “No cildenuma līdz sooo cringe”. Tajā piedalījās pasākumu vadītājs Vilhelms Karlsons, Latvijas Dievturu sadraudzes valdes vadītājs un Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas pārstāvis Uģis Nastevičs, reperis Ernests Galenieks un dzejniece Sintija Sudmale.
Pirmais diskusijas jautājums iekļāva arī auditoriju, noskaidrojot, cik liela daļa ikdienā izmanto angļu valodas vārdus savā sarunvalodā, uz ko gandrīz puse atbildēja, ka tā dara.
Jautājot diskusijas dalībniekiem, vai tie izmanto angļu valodas vārdus ikdienā, Uģis Nastēvičs atbildēja, ka, “jā, ja nav latviskais aizvietojums”, Ernests Galenieks atbildēja, ka “jā, ja nevar izteikties,” savukārt Sintija Sudmala atbildēja, ka izmanto angļu valodas vārdus, ja runā ar jauniešiem.
Vai latviešu valodā kaut kā pietrūkst?
Diskusijas vadītājs Karlsons tālāk dalībniekiem vaicāja, vai latviešu valoda nav spējīga veikt savu funkciju.
Uz to pirmais atbildēja Galenieks, piedāvājot versiju, ka kādreiz, informācijai nonākot informatīvajā telpā, tā gāja cauri tādam kā filtram, kas valodu padarīja formālu. Skatoties, ka šobrīd pats populārākais ir īsformāta saturs, vienkāršāk to ir veidot sarunvalodā. Arī, izmantojot diskusijas nosaukumā izmantoto vārdu cringe, šis vārds vienmēr tiek tulkots kontekstuāli.
Nastevičš uzsvēra, ka vajag lasīt latviešu dainas, jo tur var atrast dažādus alternatīvus vārdus un papildināt leksiku. Vispār dzīves laikā vārdu krājums aug, it īpaši, ja uzturamies cilvēku vidū, kas lieto bagātu valodu. Arī latviešu valodā ir vārdi, ko ārzemnieki apskauž.
Sudmale savukārt akcentēja praktiskus apsvērumus, pieminot, ka, ja plaši izmanto valodas konstrukcijas, tad tās tiek vispārīgi pieņemtas. Tas ir atkarīgs ne tikai no modes vai izdevīguma, bet jāņem vērā arī sociālie konteksti, piemēram, kādā valodā jaunieši uztver informāciju internetā.
“Kāpēc čakarēties?”
Uz šo jautājumu pirmais atbildēja Nastēvičs, uzdodot pretī retorisku jautājumu: “Vai runāt latviski ir vērtība? Vai tas ir kaut kas, pēc kā tiekties? Latvieši ir pārāk izpalīdzīgi, liegdami citiem runāt latviski un adaptējoties tam, kādā valodā runā sarunu biedrs.”
Galenieks pievienojās ar savu pieredzi, ka personīgi izvēlas runāt tīrā, bagātā latviešu valodā, taču nenosoda, ja kāds izmanto anglicismus.
Šī atšķirība kļuva par vienu no diskusijas centrālajiem jautājumiem – vai latviešu valodas lietojumu iespējams veicināt ar prasībām un kritiku, vai arī cilvēkiem vispirms jārada vēlme tajā runāt?
Vai valodu var iemīlēt ar augstākām prasībām?
Tālāk diskusijā izveidojas viedokļu atšķirības starp dažādām paaudzēm, kur Nastevičs nosoda valsts izglītības sistēmu par to, ka latviešu valodas centralizēto eksāmenu var nolikt, sasniedzot nieka 20%: “Šī sistēma neaudzina ne izcilības, ne viduvējības, bet pieprasa nožēlojami zemu līmeni. Kurš darba devējs gribēs darbinieku, kam zināšanas ir tikai uz 20%? Manuprāt, šim slieksnim jāsniedzas tuvāk 60% vai 70%.”
Galenieks pretojas šim argumentam, sakot, ka tas ir dumjš ceļš, lai panāktu to, ka jaunietis grib runāt latviski: “Valoda ir jāpadara stilīga.” Viņš tālāk arī norāda, ka kā reperis izjūt atbildību pret jaunieti, kas klausās viņa mūziku. Mūziķis mēģina aktualizēt valodu, un daudzi fani esot nākuši pie viņa, prasot, kādas grāmatas viņš lasa, atklājuši, ka paši ir sākuši lasīt grāmatas vai rakstīt dzeju.
Šis stāsts izpelnījās auditorijas aplausus un parādīja, ka cilvēku attiecības ar valodu var mainīt ne tikai formālā izglītība. To var ietekmēt arī mūziķi, mākslinieki un satura veidotāji, kuri valodu padara klātesošu jauniešu ikdienā.
Ja latviešu valoda jaunietim asociējas tikai ar pareizrakstības kļūdām, pārbaudes darbiem un aizrādījumiem, vēlme tajā radoši izpausties var mazināties. Savukārt, redzot, ka latviski iespējams radīt mūziku un runāt par aktuālām tēmām, valoda var kļūt par pašizpausmes līdzekli, nevis pienākumu.
Kādu saturu piedāvājam bērniem?
Diskusijas noslēgumā Nastevičs pievērsās tam, kā bērni apgūst valodu un kāda loma šajā procesā ir vecākiem. “Cik daudz vecāki palīdz apgūt valodu saviem bērniem? Vai viņi pavada laiku ar bērniem, vai ļauj tiem spēlēties savā nodabā? Vai saturs latviešu valodā ir pašpietiekams, un vai tā trūkums nerada vēlmi skatīties saturu citās valodās?” viņš jautāja.
Šie jautājumi izgaismoja vēl vienu būtisku problēmu. Nevar gaidīt, ka bērns automātiski izvēlēsies latviešu valodu, ja viņam interesējošais saturs lielākoties ir pieejams angliski. Valodas lietojumu ietekmē ne tikai ģimene un skola, bet arī tas, cik daudz kvalitatīvu filmu, raidījumu, spēļu, grāmatu un interneta satura tiek radīts latviešu valodā.
Valoda, kurā gribas runāt
Diskusija “No cildenuma līdz sooo cringe” neatklāja vienu pareizo veidu, kā pasargāt un attīstīt latviešu valodu. Viens viedoklis uzsvēra nepieciešamību celt prasības gan pret sevi, gan citiem, bet cits – radīt mūsdienīgu saturu, kas cilvēkiem liek pašiem izvēlēties latviešu valodu. Tomēr dalībnieku viedokļus vienoja doma, ka valoda nevar pastāvēt tikai noteikumos, eksāmenos un vārdnīcās. Tai ir jādzīvo cilvēku sarunās, mūzikā, dzejā, jokos un interneta saturā.
Angļu vārdu ienākšana sarunvalodā pati par sevi vēl nenozīmē latviešu valodas bojāeju. Daudz svarīgāk ir tas, vai spējam latviski izteikt savas domas, radīt saturu un veidot vidi, kurā šī valoda ne tikai jālieto, bet tajā patiesi gribas runāt un to paši uzskatām par vērtību.