Lēciens, kam seko kritiens. Un lēciens, kam seko gandarījums – man izdevās! Tas viss MADARU APSI (27), profesionālo un pasaulē zināmo skeitbordistu, motivē turpināt un nekad, nekad nepadoties. Viņš skeito jau 15 gadus un ir drošs, ka pavisam tuvu ir laiks, kad to darīsim mēs visi. Nē, ne taisīsim „Kickflip”, bet pārvietosimies ar dēli ikdienā. 

Kā tu sajuti, ka tā kaislība uz skeitbordu ir pa īstam tava
Pakāpeniski. Stāvot uz dēļa, vienmēr esmu juties kā mājās, juties piederošs tai lietai. Ja neskeitoju, man ir depresīvs noskaņojums.

Esmu runājusi ar Grēviņu, kurš saka – kaifs ir nospiest play pogu. Kas ir tas kaifs uz dēļa?
Šī ir neizskaidrojama sajūta, ko zina tikai tie, kuri ar dēli braukuši. Ar vārdiem nevar paskaidrot.

Apkārtējā pasaule pazūd? Brīvība?
Kā tu teiksi. Ja saki – brīvība, lai tā būtu brīvība.

Tas viss aizsākās 2001. gadā ar draugiem pagalmā?
Pa lielam – jā. Es biju jaunākais skeiteris savā grupiņā Ventspilī, un no citiem, kas bija vecāki, iemācījos jokus, attieksmi, ko joprojām esmu saglabājis. Bet pirms tam esmu izmēģinājis arī basketbolu, mākslas vingrošanu, riteņbraukšanu, galda tenisu, esmu mēģinājis skrituļslidas, tad nopirku skrituļdēli, gadu vēlāk nopirku BMX. Meklēju, kas ir tas, kas man patīk, un sapratu, ka skeitbords ir man vistuvākais. Pārvietoties ar skrituļdēli no punkta A uz punktu B nemaz tik grūti nav. To var darīt ikviens. Bet, ja grib sākt taisīt trikus, uzlēkt uz apmalītēm, tas jau ir izaicinājums, kur noteikti būs kritieni. Atceros, ka agrāk gāju mājās raudādams, jo man tik ļoti sāpēja kājas. Joprojām, starp citu, raudu, ja stipri sasitos, bet tas pieder pie lietas. Un nežēlojos, ka sāp, jo tas ir tā vērts.

“Jāsaprot, ka ir ļoti svarīgi otram ļaut viņa kaislību izdzīvot, jo brīvība ir labākais veids, kā izpausties.”

Kas pēc kritieniem tevi motivē celties?
Depresīvais noskaņojums, kas sākas, ja neskeitoju. Tie, kas ar to nenodarbojas, varbūt domā, ka esmu traks. Bet, ja arī esmu iedomājies, ka šim sportam jāliek punkts, visu šo gadu laikā nekad nav bijusi situācija, kad esmu gribējis to atmest pavisam. Mani draugi, kas ar to nenodarbojas profesionāli, varbūt arī ļaujas šīm izjūtām un atmet, bet gadu vēlāk viņi tik un tā atgriežas, iziet ielās un bauda šo urbāno vidi. Skeitbords ir baudāma lieta.

 

Lai redzētu dzīvajā, kā tu trenējies, kur tevi var satikt?
Pirmām kārtām – es netrenējos. Es skeitoju. Skeitbords nav nekāds treniņš. Te nav ne grafiku, ne trenera, viss ir pašdarbība. Es mācos no līdzgaitniekiem, no saviem biedriem, arī no video. Tas ir arī iemesls, kāpēc esmu „Element” internacionālajā komandā, jo tās komandas menedžeris uzreiz man pateica, ka viņš redz, ka esmu uz dēļa un tam pieduros, daudz skeitoju, ne trenējos. Un tas ir jādara teju katru dienu, lai muskuļu grupas kārtotos tā, lai to būtu iespējams darīt katru dienu, kas nav nemaz tik viegli. Ja es mēnesi traumas dēļ neesmu skeitojis un tad atkal un atkal satraumējos, kā man pagāja pēdējie divi gadi, es tiešām jūtu, ka ķermenis kļuvis švaks. Bet pāri galvai lēkt nedrīkst.

Bez tā noteikti tu vēl ko dari ikdienā. Darbs, skola?
Studēju Ventspils Augstskolā maģistra programmā biznesu, kas sadarbojas ar vienu no labākajām Austrijas augstskolām „IMC University of Applied Sciences Krems”, tāpēc iegūtais būs dubultgrāds. Arī bakalauru ieguvu biznesā. Studijas notiek angļu valodā, un man šķiet, ka šajā valodā runāju labāka nekā latviešu (smejas).

Hobijs, par ko maksā?

Tā sanāk. Līdz es sāku ar to pelnīt, pagāja septiņi gadi. Man patika, kā Raimonds Elbakjans reiz teica: „Cilvēka mērķis ir atrast savu kaislību, cilvēka darbs – attīstīt šo kaislību, bet pienākums – dalīties tajā ar citiem.” Esmu komandās, kas uzliek pienākumu braukt tūrēs, filmēt, taisīt video. Man ir jābūt aktuālam, man ir jāiedvesmo jaunieši, kas arī nodarbojas ar skeitbordu.
Tāpat kā es agrāk fanoju par saviem mīļākajiem skeiteriem, daudzi tagad fano par mani. Kad biju Malaizijā, mani sagaidīja ar plakātiem „It`s a mad world!”, un mazām meitenītēm mugurā bija balti krekliem, uz kuriem rakstīts „Madars mīl mani!”. Tāpat, kad aizceļoju uz Itāliju, man prasa: „Kad būs jaunā youtube.com šova sērija?”

Vai tu vēl skaiti valstis, kurās esi bijis?
Vairs ne. Reizi mēnesī uz tām divām nedēļām, ko minēju, esmu ārpus Latvijas, bet nekad ilgāk par pusotru mēnesi. Tagad man ir likums – ilgāk par 21 dienu prom būt nedrīkst. Ilgāk par trīs nedēļām tas nemaz nav iespējams, citādi visi muskuļi atrofējas.

Kā tava draudzene ar to sadzīvo? Sanāk, ka gada laikā kādu pusgadu esi bijis ārzemēs.
Viegli nav, bet mīlestība tomēr ir stiprāka. Jāsaprot, ka ir ļoti svarīgi otram ļaut viņa kaislību izdzīvot, jo brīvība ir labākais veids, kā izpausties. Cenšos Latvijā atgriezties laikus, lai par mani neaizmirst.Mēs apzināmies, ka ir cilvēki, kas strādā uz kuģa, piemēram, un prom ir gadu vai trīs mēnešus. Kad ir skaidri zināmas prioritātes un otrs ir gatavs to akceptēt, tad jau viss ir kārtībā. Mans pirmais komandas menedžeris teica: „Ir svarīgi saprast prioritātes – kuros projektos tu piedalies un kuriem pateiksi nē.” Un es esmu tāds, kas reti saka „nē”.

Un to stipendiju man palīdzēja iegūt mamma, kas avīzē par to izlasīja. Arī patēvs un tēvs man palīdzēja iet uz Ventspils domi un prasīt Aivaram Lembergam atbalstu, lai es varētu uz Eiropas čempionātu aizbraukt. Tāpat sadarbojos ar Latvijas Skeitborda federāciju, bija atbalsts arī no skeitborda veikaliem Rīgā. Bet kopumā tas viss ir pašdarbības auglis. Man ir augsti standarti un prasības pašam pret sevi, tāpēc, kad esmu izlēmis kaut ko darīt, eju uz vislabāko rezultātu. Ir bijušas pāris reizes, kad skeitoju tik ilgi, kamēr man jāčurā asinis. Tā ir zīme – nākamreiz tik lielu slodzi sev likt nevajag. Es savas robežas nezinu, tikai tagad lēnām sāku tās saprast, tāpēc arī citiem nevaru pateikt, kādas tās skeitbordā var būt.

Es iedvesmojos no jebkura cilvēka, ar ko es katru dienu runāju. Atceros kādu gadījumu. Es agrāk Latvijā sacensībās visu laiku ņēmu pirmās vietas. Vienreiz ieguvu otro vietu un ļoti raudāju. Toreiz man bija 12 vai 13 gadu, un kāds mans draugs gandrīz man pa muti sadeva, ar vārdiem nolika pie vietas, ka esmu sadomājies šo un to. Tas lika aizdomāties. Tāpat arī pēdējā filma, ko skatījos, bija par puisi, kas pašmācības ceļā bija kļuvis par izcilu matemātiķi. Tad viņš filmā runāja ar psihologu, kurš jautāja: „Vai tev ir kāds tuvs draugs, kas tevi vienmēr izaicina? Kāds tuvs cilvēks, kas tev liek pacensties nedaudz vairāk?” Ja šāda cilvēka nav, mērķis vairs nav tik vilinošs. Dzīvē ir vajadzīgs izaicinājums, kas tāds, ko nevari, bet gribi izdarīt. Tas arī dod gribasspēku.

Arī ģimenes atbalsts?
Man ir paveicies ar vecākiem un meiteni – viņi mani vienmēr ir atbalstījuši. Tuvinieki saprata, ka tā ir mana kaislība, kas mani iepriecina, un šis atbalsts ir ļoti svarīgs.

Kas tev tagad ir aktuāls skeitbordā?
Mans šāgada lielākais projekts, kam es pats esmu autors, ir salabot Latvijas Nacionālās bibliotēkas saplēstās maliņas, kas bija uztaisītas, nedomājot par to, ka skeitbordisti tās sabojās. LNB ir ilgi, ilgi gaidīta Latvijas skeiteru vidū, jo mums nekad nav bijusi tāda vieta, kur var skeitot un filmēt. Liels paldies bibliotēkas vadībai, kas atļauj mums tur darboties. Sadarbībā ar „Red Bull” un citiem sponsoriem mēs šīs maliņas nomainīsim ar kvalitatīvām granīta malām, kas ir biezākas, tāpat arī nomainīsim nolauztās caurules. Skeitbordisti nav tie, kas mērķtiecīgi demolē. Tāpat esmu priecīgs, ka šogad man ir iespēja aizceļot uz Islandi, uz Himalajiem, uz Tibetu, arī pateicoties „Red Bull”.

Vai tev ir kāds sapnis, kāda latiņa, ko vēlies pārlēkt skeitborda jomā?
Kā profesionāls skeiteris esmu atzīts pirms diviem gadiem, mans vārds ir uz dēļa, un tagad mans mērķis ir dabūt savu vārdu arī uz profesionālajiem apaviem. Tas gan skeitbordistiem izdodas ļoti reti. Man vajadzētu dzīvot Kalifornijā un turpināt darīt visu, ko daru tagad te, bet es domāju, ka globalizācija man palīdzēs dabūt arī pro apavus.

Varbūt esi domājis pārcelties, lai savu sapni vieglāk realizētu? Tev noteikti bijuši tādi piedāvājumi.
Kalifornijā, piemēram, nav pavasara, ziemas un rudens, nav tik svaigs gaiss kā mums Latvijā. Tur ir tikai vasara! Man pietiek tur būt mēnesi. Nekur citur es dzīvot negribētu, jo Latvijā ir meži, jūra, ezeri, puķes, koki, draugi un ģimene, kas ir pats svarīgākais.

 Madara moto: Dzīves mērķis ir mērķtiecīga dzīve!

Sponsori, kas atbalsta Madara aktivitātes:

Element – DC – Independent – OJs – Red Bull – Ashes – GoPro – Nixon