Iepazīsties, viņu sauc Mārtiņš Robežnieks! Puisis no Jelgavas, kurš pārsteidz ar saviem panākumiem dažādās zinību olimpiādēs. Kā viņam tas izdodas?
Ja dodaties dažādos laivu braucienos, pārgājienos, orientēšanās pasākumos vai vienkārši pastaigājaties pa Jelgavas ielām, ļoti iespējams satiksiet Mārtiņu. No skata vienkāršs, parasts puisis, kas daudz neizceļas ar ekstravagantu uzvedību vai izteikti artikulētiem žestiem. Sākot ar viņu runāt, visticamāk, uzzināsiet, ka viņš dzīvo Jelgavā, mācās 12. klasē Spīdolā, brīvajā laikā dejo tautas dejas un piestrādā picērijā, kas atrodas divu minūšu attālumā no viņa mājām. Noskaidrosiet to, ka Mārtiņam patīk skriet un ka tā mēdz būt vienīgā produktīvā lieta, ko viņš izdarījis dienas laikā (pat ja tie ir veseli 10 noskrieti kilometri), kā arī citu vispārīgu informāciju. Turpinot iepazīties, ļoti, iespējams dzirdēsiet kādu stāstu par to, kā viņš ar velosipēdu veicis iespaidīgus gaisa gabalus ar draugiem vai viens pats, kā bridis pa brikšņiem un rāpies pāri dažādām sētām, jo gadījies iemaldīties pilnīgā nekurienē. Un, ja vien nemācaties ar viņu vienā skolā vai nepiedalāties vienās olimpiādēs, visticamāk, pat neuzzināsiet par viņa iespaidīgajiem sasniegumiem mācībās.
Šajā gadā vien Mārtiņš ieguvis atzinību Latviešu valodas un literatūras valsts olimpiādē, 3. vietu Valsts bioloģijas olimpiādē, 2. vietu Valsts fizikas olimpiādē, 2. vietu Valsts Ģeogrāfijas olimpiādē un 1. vietu Atklātajā matemātikas olimpiādē. Skolā tas rada neērtu situāciju skolotājiem, jo Mārtiņš, lai gan gūst iespaidīgus panākumus un aizstāv skolas godu visā valstī, stundās nav tas ērtākais audzēknis. Viņa pieraksti izskatās haotiski, ja vispār tādi ir, stundu laikā puisis bieži nodarbojas ar citām lietām, savukārt ierasties uz stundas sākumu laikus vispār ir neiespējamā misija.
Tad nu skolotāji var raut matus uz visām pusēm, jo, lai gan Mārtiņš ir brīžiem ļoti izaicinošs skolēns, viņa panākumiem nav robežu. Ar katru gadu viņa sasniegumu skaits turpina augt un augt, un šāgada vasarā Mārtiņš savas zināšanas parādīja plašajā pasaulē, Serbijas galvaspilsētā Belgradā notikušajā Pasaules ģeogrāfijas olimpiādē iegūstot sudraba medaļu.
Jāpiemin, ka ģeogrāfijas olimpiādē iegūtā medaļa nav pirmais starptautiska mēroga sasniegums Mārtiņa karjerā. Gadu iepriekš augustā Slovākijā notikušajās Starptautiskajās Pirmās palīdzības sacensībās Latvijas jauniešu komanda, kurā bija arī Mārtiņš, izcīnīja 1. vietu vecākajā grupā. Turklāt Mārtiņš ieguva arī kausu par labāko sniegumu individuāli starp visiem vecākās grupas dalībniekiem.
Mārtiņš pats par saviem panākumiem ir ļoti pieticīgs, sarunās ar cilvēkiem tos noteikti nepieminēs. Ja paprasīsiet viņam par pieredzi Pasaules olimpiādē, viņš atbildēs: „Tur bija ļoti, ļoti karsts laiks.” Bet tad piedāvās doties kādā spontānā piedzīvojumā.
Rodas jautājums, kā var gūt tādus panākumus, un no kā tie ir atkarīgi? Vai tā būtu tīra veiksme un dabas dots talants?
Protams, daudz kas ir atkarīgs no veiksmes, un ne jau vienmēr veicas. Bet, ja pastāv iespēja, ka varbūt vismaz vienā no desmit reizēm tomēr sanāks, ir vērts mēģināt. Es braucu uz ļoti daudzām olimpiādēm katru gadu, un ne jau vienmēr esmu laureātu sarakstos. Tā, piemēram, kad Atklātās fizikas olimpiādes rītā pamosties un saproti, ka, lai paspētu uz vilcienu, ir jāskrien, sāc domāt, vai tam ir jēga. Viss atkarīgs no motivācijas. Tad ir tikai jādara.
Mārtiņš arī atklāj, ka ne vienmēr apņemas ko izdarīt, bet viņam vienmēr ir iekšēja pārliecība, ka, ja viņš izvēlētos ar to nodarboties un veltīt tam laiku, tad noteikti viss izdotos un tiktu sasniegts rezultāts. Tā arī ir viena no atslēgām ceļā uz panākumiem – vienmēr ticēt un apzināties, ka viss ir iespējams. Jautājums tikai, kas ir tas, uz ko koncentrējies.
Par to, kā izdevies tik veiksmīgi startēt olimpiādēs, Mārtiņš pats nemaz nav pārliecināts. „Nav jau īsti skaidrs, kas tajās olimpiādēs ir tas būtiskākais. Bērnībā biju diezgan normāls bērns, darīju blēņas, kā jau bērni to mēdz – reiz vēlējos pārsteigt mammu un zem segas pabāzu naktslampu. Tā izkusa un izdedzināja caurumu matracī. Nujā, tad es arī vienubrīd audzēju sliekas.
Manuprāt, svarīgi ir saprast to, ka patiesībā visi mācību priekšmeti ir savā starpā ļoti saistīti – ģeogrāfija ar bioloģiju, fiziku, matemātiku un citām zinātnēm. Bērnībā un arī šodien man vienmēr bijusi interese par apkārt notiekošo.
Ja kaut ko nezinu vai nesaprotu, parasti nespēju pievērsties nekam citam, pirms nebūšu jautājumu ieguglējis. Arī tas, ka, skrienot, ceļojot un braukājot pa Latviju ar riteni, redzu daudz visa kā, ko bieži cenšos sasaistīt ar zinātni. Tad arī tas paliek atmiņā. Piemēram, aizbraucot pie jūras, ievēroju, kā izskatās akumulācijas krasti, kā priekškāpas un embrionālās kāpas atšķiras no sekundārajām kāpām, pievēršu uzmanību augiem un sugu daudzveidībai.”
Ko darīt pēc skolas absolvēšanas, Mārtiņš vēl nav izdomājis, kā jau tas mēdz gadīties, kad iespēju ir tik daudz. Tomēr Mārtiņš pilnīgi noteikti neieslīgst pašapmierinātībā par sasniegto, jo, kā pats saka: „Pagātnei nav tā svarīgākā nozīme, jāskatās nākotnē. Tikai to var mainīt un veidot tādu, kādu pašam gribas.”
