Alisi Avotu iepazinu konceptuālās grāmatnīcas Mr Page lasītāju klubā. Viņa ir Mr Page īpašniece un mārketinga vadītāja, zīmolu vadības un mārketinga pamatu lektore Inspired Academy. Alise vadījusi tādus zīmolus kā Zelta Zivtiņa, Shortcut un Tet. Alise intervijas laikā atklāj negaidītu savas karjeras pavērsienu.
Ieva Ozoliņa: Kā tu sevi dēvē – par lektori, īpašnieci, zīmola vadītāju vai kā citādāk?
Alise Avota: Profesionāli es sevi uztveru kā zīmolu vadības speciālisti. Tā ir mana primārā nodarbošanās. Esmu arī viena no, manuprāt, lieliskākās Rīgas grāmatnīcas Mr Page saimniekiem kopā ar draugiem Zani Strūbergu un Gvido Kausu. Vēl es pasniedzu stratēģisko zīmola vadību un mārketinga pamatus apmācību un konsultāciju uzņēmumā Inspired Academy.
IO: Kā iesākās ceļš līdz tam kā tu sevi dēvē?
AA: Ceļš bija raibs un piedzīvojumiem bagāts, bet, atskatoties uz notikušo, viss noritējis ļoti likumsakarīgi. Ir cilvēki, kuri jau mācoties skolā uzreiz saprot, kas ir viņu stiprās puses. Man tā nebija – padevās gandrīz viss, izņemot ķīmiju un mājturību. Bija grūti saprast, ko darīt tālāk – mācījos sākumskolā ar mūzikas novirzienu, vidusskolā – matemātikas klasē, studēt gribēju mākslu, bet netiku Mākslas akadēmijā, tāpēc sāku studēt filoloģiju (smejas).
Reizē ar studijām sāku arī strādāt. Pirmie darbi bija visādi – strādāju bārā, avīzes Diena klientu centrā par telefona operatori un iepinos arī reklāmas aģentūrā Balta Communications par ārštata reklāmas tekstu autori. Darbs reklāmā likās kā nonākšana absolūtā brīnumu pasaulē, kur katru dienu jāiebrauc citā sfērā – aviokompānijas, Coca Cola, bankas. Toreiz reklāmā bija bohēmistu laiki – birojos pīpēja (smejas), ledusskapji bija pilni ar Kārums sieriņiem un kolām. Galvenais, lai tu justos labi. Tā es aizrakstījos un aizballējos, un mani gandrīz izmeta no augstskolas. Pārtraucu strādāt un devu sev 3 mēnešus laika, lai atgūtu iekavēto un nokārtotu visus parādus. Bet neviena darba vieta nestāv brīva un aģentūra ātri atrada citu cilvēku, kas dara manu darbiņu, tāpēc, kad augstskolas situācija bija atkal nostabilizējusies, atgriezos pie strādāšanas bārā.
Pēc kāda laika salauzu roku un bija skaidrs, ka par bārmeni strādāt vairs nevarēšu, sāku meklēt citu darbu. Tajā laikā vēl nezināju, ka ir divu tipu reklāmas aģentūras – radošās un mediju. Pieteicos strādāt mediju aģentūrā par asistenti, domājot, ka darīšu kaut ko līdzīgu kā iepriekš (smejas). Šis darbs arī bija radošs, bet pilnīgi citā formātā – daudz vairāk plānošanas, statistikas, matemātikas, projektu vadības. Viens no klientiem, ar ko strādāju, bija Zelta Zivtiņa. Kad Zelta Zivtiņas zīmola vadītāja devās bērniņa kopšanas atvaļinājumā, man piedāvāja strādāt viņas vietā.
Inspired un Tele2 man ļoti paveicās ar vadītājiem un kolēģiem – viņi bija gatavi man veltīt savu laiku un izglītot – visi mani jautājumi tika atbildēti, darba vietas regulāri nodrošināja dažādus papildizglītības kursus. Nostrādāju trīs gadus, tad iesaistījos mazākos projektos – BlankBlank un Ērenpreiss.
Ziemai nākot domāju – tūlīt sāksies apkures rēķinu laiks, ir jāmeklē cits darbs, kurā arī normāli maksā (smejas). Divas dienas vēlāk man zvanīja viens lietuvietis. Viņš teica – klausies, mums ir viens klients, kas saka, lai ņemam tevi darbā. Zelta Zivtiņa! (smejas). Tā pēc divām dienām sāku strādāt aģentūrā Not Perfect par vecāko projektu vadītāju. Tā man bija lielākā radošās kvalitātes un stratēģiskā skatījuma skola. Viegli nebija – viņi ir ļoti prasīgi pret darbiniekiem un arī saviem klientiem, bet pieredze bija lieliska, interesanta un vērtīga. Man tur ļoti, ļoti patika. Vēlāk strādāju arī reklāmas aģentūrā McCann par projektu direktori, kur viens no maniem klientiem bija Lattelecom pārstāvis, kas arī mani uzaicināja strādāt pie sevis. Lattelecom izveidoju zīmolus Tet, CLAARA un vadīju zīmolu Shortcut.
Visās šajās darba vietās man ir bijuši asistenti. Pārsvarā studenti bez darba pieredzes. Taču, lai asistents tiešām spētu tev palīdzēt, viņš ir jāapmāca. Bieži cilvēkiem trūkst laika vai pacietības čakarēties, bet es ar prieku to darīju. Sapratu, ka man piemīt spēja nodot tālāk zināšanas tā, lai cilvēks var tālāk brīvi darboties. Tagad manas dāmas konkurē ar mani darba tirgū (smejas), par ko priecājos un arī lepojos.
IO: Kādi ir tavi pienākumi kā Lattelecom zīmola vadītājai?
AA: Pirmkārt es radu zīmolus. Atrodu produktam pozicionējumu, piešķiru tam cilvēcisku veidolu, lai tas ir cilvēkam saprotams un pievilcīgs. Tālāk es pastāvīgi pieskatu, lai visos cilvēka un zīmola saskares punktos šis zīmols rada vienu un to pašu iespaidu, pieredzi un asociācijas. Es rūpējos arī par to, lai zīmols ar auditoriju komunicē saprotami. Principā audzinu šo zīmolu tā, lai tad, kad cilvēkam rodas vajadzība pēc kaut kā, ko šis zīmols var nodrošināt, viņš grieztos pie šī zīmola.
IO: Kas no tā visa ir vistuvākais sirdij?
AA: Noteikti satura veidošanas process. Ļoti saista arī zīmola radīšanas fāze. Tā nedaudz līdzinās bērnu audzināšanai – tu piešķir vārdu, saproti, kur viņš pieļauj kļūdas, mēģini tās izlabot. Tas ir ļoti interesants process un ilgtermiņa disciplīna.
IO: Tad sanāk, ka tu biji klāt Shortcut piedzimšanas brīdī?
AA: Jā, ar Shortcut strādāju gan no aģentūras, gan Lattelecom puses. Shortcut ir mans grūtais bērniņš. Mums sākumā neļāva skaidri un gaiši teikt, kas tas ir, jo vārdu salikumu izmantoja jau konkurenti, līdz ar to mēs iebraucām auzās ar platformas skaidrošanu. Tas ir zīmola vadības pats pamats – kā tevi sauc, ko tu dari. Mēs nespējām izskaidrot to – ko tu dari. Un tagad zīmols jau kādu laiku klepo. Tikai pagājušajā gada nogalē mēs beidzot sākām skaidrot, jo bija skaidrs, ka neviens neko nesaprot (smejas). Shortcut ir sarežģīta platforma. Nelegālā filmu kačāšana ir visiem pierasta lieta, bet abonējamajos servisos cilvēki aizdomīgi skatās uz karšu datu ievadīšanu.
IO: Cik cilvēki strādā pie Shortcut zīmola vadības?
AA: Zīmolu vadu es viena, taču pie paša zīmola strādā visi, kas saistīti ar šo produktu. Ir ļoti svarīgi noturēt konsistenci it visur. Tam palīdz zīmola vadlīnijas. Ja konsistences nav, rodas vieta pārpratumiem. Tāpat, kā mēs augam, arī zīmoli attīstās. Tiem ir dažādi dzīves posmi un fāzes, attiecīgi no tā mainās arī zīmola uzdevumi.
IO: Kas īsti ir vadlīnijas?
AA: Tā ir noteikta sistēma, kādā zīmols komunicē, lai varētu noturēt to konsistenci, kurā viņš būtu atpazīstams un atšķirīgs no citiem zīmoliem.
IO: Kā ceļā no angļu filoloģijas līdz zīmola vadībai iepeldēja Mr Page?
AA: Mr Page es iepeldēju ar savu labāko draudzeni Zani Strūbergu. Viņa no ārzemēm veda ļoti daudz bērnu grāmatu. Es jokojot teicu, ka, ja viņa tā turpinās, mums būs jātaisa grāmatnīca. Zanei patiesībā jau sen bija sapnis par savu grāmatnīcu. Viņa pa kluso bija sākusi veidot šo projektu. Vienu dienu atnāca pie manis ar 2 lielām mapēm un noprezentēja to, aicinot mani pievienoties. Es teicu – okey, taisām grāmatnīcu.
Tas drīzāk radās kā alternatīvs mūsu laika kopā pavadīšanas veids. Ceļojot pirmā vieta, ko mēs atzīmējām, kā obligāti apskatāmu, bija grāmatnīcas. Mēs domājām, kāpēc pie mums ir tikai parasti grāmatu veikali, gaidījām, kad kāds uztaisīs, ko īpašāku. Neviens netaisīja, jātaisa pašām. Tā ir kā mūsu mīlestības vēstule lieliskām grāmatām un Rīgai.
AA: Kādas ir Mr Page vadlīnijas?
AA: Sākumā ir jāsaprot, par ko zīmols pastāv – mēs pastāvam par kvalitatīvu saturu kvalitatīvā dizainā. Ar Mr Page mēs gribējām pārveidot grāmatu pirkšanas un pārdošanas pieredzi Latvijā, jo šobrīd cilvēks klīst gar plauktiem, pieiet pie pārdevējas un paprasa vai ir konkrētā grāmata, viņa parāda kaut kādu plauktu un beigās pajautā, vai vēlies nopirkt maisiņu. Mums tas nederēja, jo es bieži nemaz nezinu, kādu grāmatu meklēju.
Ir grāmatas, kuras tu nepaņem rokā, jo nepamani dizaina dēļ vai arī viņas vienkārši stulbi izskatās (smejas). Mēs radījām Mr Page konceptu, kas ir “vairāk nekā grāmatas”. Tās nav tikai grāmatas, tā ir pieredze. Darām, ko varam, lai mūsu grāmatnīcas apmeklējums kļūtu par mazu, brīnišķīgu piedzīvojumu.
Mēs grāmatas nestīvējam plauktos. Ja tās vispār ir šeit, tad tās ir uzmanības vērtas.
IO: Kā radās grāmatnīcas nosaukums?
AA: Strādājot reklāmas aģentūrās, ieguvu visādus foršus draugus, kas ir stipri radošāki par mani. Man bija savi varianti, viņiem – savi. Notestēju visus labākos un Mr Page bija īstais. To pašu arī iesaku darīt arī saviem studentiem – savākt pēc iespējas vairāk variantus, izvēlēties labākos un uztaisīt potenciālās auditorijas testu.
IO: Kādi bija citi varianti nosaukumam?
AA: Bookmore bija pirmais nosaukums. No tā atteicāmies, jo sapratām, ka dzīvojam laikmetā, kurā vārds book cilvēkiem pirmkārt asociējas ar rezervēšanu nevis grāmatu.
IO: No kurienes radās ideja par baltajiem cimdiņiem?
AA: Baltajiem cimdiņiem ir 2 nozīmes. Pirmkārt, mūs kaitina grāmatas plastmasas plēvēs. Kā tu vari zināt, ko tu pērc, pirms neesi pašķirstījis to? Mūsu koncepts paredz, ka grāmatu piedāvājums visu laiku mainās, un grāmatas pārsvarā ir vienā, divos eksemplāros. Gribējām, lai tās ir pieejamas visiem, taču savu īsto lasītāju sagaida jaunas un svaigas. Otrkārt, baltie cimdiņi ir simbols mūsu attieksmei pret grāmatām. Mēs tās nestīvējam plauktos. Ja tās vispār ir šeit, tad tās ir uzmanības vērtas.
IO: Šeit ir viss – labas grāmatas, superīgi darbinieki, lasītāju klubs, Scrabble čempionāts. Vai nākotnē ir ieplānots vēl kaut kas?
AA: Mums vēl ir jauno lasītāju klubs, būs divi rakstītāju klubi – prozas un dzejas. Vēl regulāri notiek Grāmatu kari – elektroniska balsošana par grāmatām, kuras pasūtīt, lai pēc tam tās nonāktu Mr Page plauktos. Gribam arī taisīt Mr Page sesijas – lekcijas par dažādām mums interesējošām tēmām. Noteikti viena lekcija būs par latviešu valodas moderno gramatiku. Iespējams, taisīsim arī origami darbnīcu un gan jau pa ceļam radīsies vēl citas idejas. Šobrīd, piemēram, ir ideja veidot auto skolu bezcerīgajiem (smejas).
IO: Kas tas ir?
AA: Ir cilvēki, kas miljons reižu liek autoskolas teorijas eksāmenu, bet nevar nolikt, jo nemācās noteikumus no galvas. Ir ideja apmācīt šos cilvēkus viņiem saprotamā veidā.
Šobrīd arī redzu, ka ir tāda vajadzība mazo biznesiņu turētājiem iemācīties, kā rakstīt radošos tekstus. Viņi kā paši māk tā dara ar saviem facebookiņiem un instagramiņiem. Piemēram, ierakstus rotā izsaukuma zīmes vai viss sarakstīts ar lielajiem burtiem. Neviens to negrib lasīt. Lai viņiem labāk veiktos un mums kā auditorijai nesāpētu acis, viņiem noderētu elementāra līmeņa radošo tekstu rakstīšana.
Vajag darīt lietas kārtīgi un nevajag raustīties.
IO: Vienreiz uz jautājumu, kura ir viss sirdij tuvākā grāmata, atbildēji Patijas Smitas Just Kids. Vai kaut kas ir mainījies?
AA: Tā vēl joprojām ir viena no mīļākajām grāmatām. Patija Smita ļoti saprotamā valodā runā par to, kā mēs redzam sevi un kā citi redz mūs. Un, ka ir okey, ja tas nesakrīt. Mēs tikko bijām Boloņā, grāmatu izstādē un aizbraucām arī uz blakus pilsētu uz sirreālisma gleznotājas Frīdas Kalo izstādi. Noteikti izlasīšu tur nopirkto, nesen uz angļu valodu iztulkoto Frīdas dienasgrāmatu.
IO: Neplāno pati uzrakstīt kādu grāmatu?
AA: Jā, kā tad (smejas)!
IO: Kāpēc ne? Par zīmola vadību, piemēram.
AA: Par zīmolu vadību es tiešām nerakstīšu. Es varētu par saviem Tinder piedzīvojumiem uzrakstīt grāmatu (smejas).
IO: Grāmatu rakstīšana nav tava, ja?
AA: Nē, man ļoti patīk strādāt ar tekstu. Tikai man ļoti lēni rakstās.
IO: Vai tāda doma ir pavīdējusi?
AA: Uzrakstīt grāmatu – tāda doma nav bijusi.
Kad pusgadu dzīvoju Spānijā, rakstīju dienasgrāmatas. Pat izdomāju tām nosaukumu – One hundred days of ocean. Tās, iespējams, kādreiz kādam būtu interesanti palasīt. Taču dienasgrāmatas rakstīju ar tušas pildspalvu, un vienu no tām aplēju ar vīnu. Viss ir izplūdis un nav salasāms.
IO: Cik svarīgs iedvesmas avots tev ir personības?
AA: Maksimāli svarīgs. Mani iedvesmo cilvēki, kas ir riktīgi kaislīgi par kaut ko. Cilvēki, kas deg par to, ko viņi dara.
IO: Kādi ir tavi plāni turpmākajam 2018. gadam?
AA: Šis būs smieklīgi – es parīt rakstu atlūgumu (smejas).
IO: No kurienes?
AA: No Lattelecom. Man apnika (smejas). Mani plāni šobrīd ir miglā tīti. Gribu aizbraukt uz Kanādu.
IO: Ko Kanādā?
AA: Vienu foršu puisi satikt un pasnovot. Man Kanāda vispār patīk. Pa Ameriku arī varētu vēl paceļot.
AA: Laiks pats visu izdara. Es tagad atbrīvošu vietu, gan jau kaut kas labs atnāks.
IO: Tad tu ļaujies, ja?
AA: Jā, noteikti. Esmu pietiekami rūpīgi par visiem saviem darbiem un projektiem degusi un darījusi, un nu man ir tā laime, ka darbs vairs nav jāmeklē, tas pats mani atrod. Varu arī atļauties kaut ko neizvēlēties, un to ļoti novērtēju. Man arī nav svarīgi, kādu amata nosaukumu man piešķir – sauc mani kaut par apkopēju, tikai dod man darīt to, kas patīk, maksā godīgu samaksu un viss būs kārtībā (smejas).
Es piekritu arī vienai haltūrai, tūlīt braukšu uz Rumāniju piedalīties filmēšanā.
IO: Ko tu filmēsi?
AA: Pati nefilmēšu, bet vadīšu projektu – filmēsim TV reklāmas klipu. Jūtu, ka būs jautri – nupat uzzināju, ka Rumānija ir trakākā vieta, kur filmēt, jo visi strādājot bardakā (smejas).
IO: Varbūt tu vēlies ko piebilst?
AA: Vajag darīt lietas kārtīgi un nevajag raustīties. Tas gan nenozīmē, ka paralēli nevajag domāt līdzi. Vienkārši vajag darīt un domāt. Ir pārsteidzoši daudz cilvēku, kas dara lietas kā pagadās.