Raksta: Venta Ilva Stūris
Foto: no Lauras un Beātes personīgā arhīva
Ir Ziemassvētki, kas Latvijā parasti tiek pavadīti ar tuvākajiem, baudot tradicionālos deviņus ēdienus un izsaiņojot dāvanas, kas paslēptas zem smaržīgas egles 24. decembra vakarā. Bet kā ir pavadīt Ziemassvētkus otrā pasaules malā? Kā radīt svētku sajūtu un vai vispār jāatrod jauna svētku sajūta, svinot tradicionālos ģimenes svētkus viesģimenē? Aprunājos ar Lauru Evu Furmanovu, 2019./2020. gada FLEX programmas absolventi un Beāti Kobiņecu, šī gada programmas dalībnieci, kura šobrīd atrodas mazā pilsētiņā Nīnā, Viskonsīnas štatā, lai parunātu par Ziemassvētkiem, kultūras atšķirībām un (pirms)svētku sajūtām.
FLEX programma ir ASV Valsts departamenta sponsorēta apmaiņas programma vidusskolēniem, lai veicinātu starpkultūru izpratni. Programmas dalībnieki vienu gadu dzīvo viesģimenē un mācās Amerikas vidusskolā.
Beātei Ziemassvētki ir mīļākie svētki. Viņa tos vienmēr svin ar ģimeni, kopā ar mazajām māsām brauc uz laukiem, mežā nocērt eglīti, cep pīrāgus un piparkūkas un skatās “Viens pats mājās”. Šogad viņai visvairāk pietrūkst svētku smaržas – skujas, piparkūkas un krāsns kuršanās, jo mājās ir plastmasas egle, kas ir ļoti bieža parādība amerikāņu mājsaimniecībās. Lai gan piparkūku Amerikā īsti nav, to vietā ir cukura cepumi jeb sugar cookies, taču Beāte ir apņēmusies savai viesģimenei uzcept arī piparkūkas. Viņa arī savā viesģimenē ir vienīgais bērns, tāpēc arī pirmoreiz piedzīvos svētkus, kuros “nemaisās pa kājām” mazās māsas. Pagaidām, lai gan viesmamma ir piekodinājusi, lai ne ar ko nerēķinās, jo viss var mainīties, plānots doties uz štata futbola komandas, Green Bay Packers, spēli, kas iekritusi 25. decembra rītā jeb Ziemassvētku rītā, kad amerikāņi svin Ziemassvētkus, tāpēc apstākļu sakritības dēļ Beāte svētkus svinēs 24. decembrī.
Laura parasti svin, Ziemassvētku vakarā ģimenei sanākot pie svētku vakariņu galda ar 9 ēdieniem,
visiem kopā pārrunājot visu, kas pa gadu ir noticis. Pēc tam parasti seko filmu skatīšanās vai kāda koncerta apmeklējums un dāvanu apmaiņa. Vienmēr, ja ir egle, tad tā ir īsta, un Laura arī laicīgi pajautāja savai viesģimenei, kāda egle būs viņiem. Viestētis Pat teica, ka parasti viņiem ir mākslīgā, bet Lauras viesbrāļi un viesmāsa iesaistījās diskusijā, ka varbūt togad vajag īstu egli, un pēc dažām dienām arī viestētis piekāpās ar noteikumu, ka Laura būs atbildīgā par nobirušo skuju saslaucīšanu, un viņi jau 30. novembrī devās pakaļ eglītei uz lielu pašapkalpošanās sistēmas egļu audzētavu. Paši Ziemassvētki bija ļoti plaši un sadalīti vairākās dienās, lai svinētu ar draugiem un radiem. Ziemassvētku vakarā viņi aizveda dāvanas pie ģimenes draugiem un novēlēja viņiem priecīgus Ziemassvētkus, Ziemassvētku dienā viņi devās svinēt un ēst svētku vakariņas pie viestēva vecākiem. 25. decembris esot viestēva mīļākā diena gadā, jo tad varot visu dienu atstāt mugurā pidžamu un neviens īsti neiet ārā no mājas, visu dienu skatās filmas, cep cepumus un Laura cepa pīrāgus. Pēc tam citā dienā pēc Ziemassvētkiem bija svētki un ģimenes saiets ar viesmammas māsām, kuras atlidoja pat no Meksikas un Kambodžas.
Protams, pastāv neskaitāmas kultūras atšķirības starp ASV un Latvijas Ziemassvētkiem un pieredze var atšķirties atkarībā no tā, kurā štatā vai viesģimenē dzīvo. Lai gan Laura un Beāte noliedza, ka pastāv tik asa pāreja no Helovīnu uz Ziemassvētku dekoriem veikalos 1. novembrī kā nereti ir redzama vairākos TikTokos un tiek apsmieta jau gadiem, šī svētku virspusējība un ekstravagance nav noslēpums apkārtējai pasaulei.
“Parasti decembra sākumā arī uzsnieg pirmais sniegs, un tad arī sāk dekorēt. Konkrēti manā rajonā uzreiz 1. decembrī visi novāca Helovīnu un rudens dekorācijas un uzlika Ziemassvētku lampiņas. Viena māja riktīgi forši izdekorēta, kur viņiem ir “North Pole” zīme un 3-4m augsts piepūšamais Santa Klauss. Ar māju dekorēšanu, dāvanu pirkšanu un mūzikas klausīšanos viņi ir tādi lieli, bet mājas Ziemassvētku sajūtas radīšanu vismaz es neesmu novērojusi,” stāsta Beāte.”
“Noteikti ir iespaidīgi izdekorētas kaimiņu mājas, cilvēkiem bija milzīgi piepūsti sniegavīri mājas augstumā, un manā pilsētiņā bija arī viena māja, kura bija savā pagalmā izlikusi gaismu šovu, un, ja Tu savā mašīnā noregulē pareizo frekvenci, tad Tu dzirdi mūziku, ar ko iet līdzi tās gaismiņas. Tā bija to cilvēku pašu iniciatīva, viņiem neviens par to nemaksā, bet viņi katru gadu to taisa. Mēs piebraucām pie tās mājas, un tā māja ir diezgan tālu no pilsētiņas, un visapkārt ir tumšs, ceļš nav apgaismots, un jau no tāluma var redzēt, kā viss žilbinās un kā visas detaļas ir izgaismotas. Amerikāņi ļoti daudz dekorē un kur vien viņi var, viņi ieliks gaismiņas, dziesmiņas. Viss, ko viņi dara, viņi mēģinās 10x vairāk izdarīt. Un, ak Dievs, mums bija divi suņi, un viņi bija nopirkuši tiem suņiem divas vestītes Ziemassvētku noskaņām, un es nezinu, cik vēl amerikāniskāki Ziemassvētki varētu kļūt,” atminas Laura.
“Vēl es esmu ievērojusi, ka amerikāņi ir vairāk kristīgi par Ziemassvētkiem. Viņiem vairāk ir tas, ka tā ir Jēzus dzimšana. Mums mājās ir kādas 20 figūriņas, kas attēlo Jēzus dzimšanu. Viņiem brīvprātīgais darbs un baznīca ļoti cieši saistās kopā, un tad es ar viesmammu braucu uz baznīcu izdekorēt to, mums bija jāliek eglītes, jātaisa bumbiņas, tas man mazliet deva Ziemassvētku sajūtu,” par Ziemassvētkiem savā pilsētā stāsta Beāte.
Svarīgi pieminēt arī Melno piektdienu jeb Black Friday. Tā parasti ir novembra beigās, jo tā ir nākamā piektdiena pēc Pateicības dienas. Šī diena, drīzāk dienas, ir īpašas izpārdošanas, kuru laikā parasti tiek sagādātas Ziemassvētku dāvanas visai ģimenei. Pēdējo gadu laikā šī tradīcija redzama arī citur pasaulē.
Vēl dažas neierastas lietas:
- lielākā daļa ASV mājsaimniecību dod priekšroku mākslīgajai eglītei (avots);
- piparkūku vietā – cukura cepumi (sugar cookies);
- Ziemassvētku kartiņas ir ļoti svarīga lieta;
- “Viens pats mājās” monopola vietā vairākas Ziemassvētku filmas (pie Beātes – “Elfs”)
Bet kā ir ar svētku sajūtu? Laura saka, ka viņu noteikti bija pārņēmusi svētku sajūta. Viņa ir ļoti pateicīga Minesotas sniegam, kurš tobrīd Latvijā iztrūka, turpretim Heistingsā pirmais sniegs bija jau oktobra sākumā. Vēl lielāku svētku sajūtu radīja brauciens uz latviešu Ziemassvētku tirdziņu Mineapolisā, kurā bija iespēja aprunāties ar latviešiem, nogaršot un viesģimenei pasniegt
štovētus kāpostus, Jāņu sieru, biešu salātus, rupjmaizes kārtojumu, ķīseli u.c. ēdienus. Vienīgais, kas bojāja svētku sajūtu, bija skolasbiedri, kuri -30 grādu salā spēja to minūti no mašīnas līdz skolas durvīm aizskriet šortos, krokšos un džemperī ar kapuci.
Turpretī Beāte atzīst, ka neizjūt īpašu svētku sajūtu, un droši vien arī brīvlaikā tā būs neitrālāka, jo viņa nekur nebrauks un nesatiks citus ģimenes locekļus.
“Latvijā tā atnāk parasti tad, kad sākas brīvlaiks, mēs aizbraucam uz laukiem un sākas visa rosīšanās. Bet tas, kas man patīk šeit, ir, ka te ir tik daudz sniega, mums vakar bija vētra, un visi ceļi ir balti un visur ir lāstekas, kas noteikti piedod to Ziemassvētku sajūtu. Un arī nav pārāk auksts, ko es arī ļoti novērtēju.”
Viņa gan piebilst, ka, viņasprāt, jaunu svētku sajūtu nevar atrast, tā ir iestrādāta jau no bērnības. Viss, ko var darīt, ir pierast pie viesģimenes tradīcijām un arī ieviest savas svētku sajūtas – skatīties savas mīļākās filmas, cept piparkūkas, pagatavot pelēkos zirņus ar speķi (pelēko zirņu vietā gan bija lēcas, kurām bija cita tekstūra, bet garša esot bijusi līdzīga).
“Ir tāda interesanta lieta. Es uzzināju, ka Latvijā daudzi Ziemassvētkos saņem Samariešu paciņas, un iekšā ir visādi skolas piederumi, personīgie piederumi. Es par tām iepriekš nezināju, bet caur baznīcas brīvprātīgo darbu mēs iepakojām 100 paciņas un izsūtījām pa visu pasauli, un, izrādās, arī uz Latviju, un Latvijā ļoti daudzi saņem tās Samariešu paciņas, un viņiem tās rada Ziemassvētku sajūtu.”
Īpašs paldies ASV vēstniecībai Latvijā par atbalstu raksta tapšanā!