Autore: Emīlija Zvirbule (17 gadi).
Latvija. Mana dzimtā zeme.
Ar pastalām kājas uzaugu es,
Caur dziesmu un deju
Pasauli, šo skarbo, sajutu es.
Noputējušās vēstures lapas
Atmirdz sveču liesmās,
Kas ik gadu pār skumjām dvēs’lēm mirdz.
Pēkšņi jūtu – tur viena dzīva dvēs’le raugās,
Redzu – tur cilvēks stāv,
Kas rūgtumu lej vaskā baltā,
Un jūtu es, tas manu sirdi nemaz nesilda,
Un redzu – sārtā liesma lēnām ārā dziest.
Kā tumša ēna es blakus piesteidzos,
Maigi pieskaros pie pleca
Un nočukstu:
Nebēdz, labo cilvēk!
Paliec šeit kaut īsu brīdi,
Vai jūti, ka auksti vēji pūš?
Un dzimto zemi pušu plēš?
Lūkojies zibeņu pilnajās debesīs,
Vai jūti to, vai redzi to?
Ver acis savas likteņupē mūsu,
Kas sastingusi stāv un netek tālāk
Vai jūti to, vai redzi to?
Raugies tur,
Kur, rietumos zelta starus apslēpusi,
Mūsu Māte no nāves briesmām baidās.
Vai jūti to, vai redzi to?
Pērkons šķēla debesis,
Saule trejdeviņas pļavas brida,
Daugav’ gaužas asaras lēja.
Ļaudis dūra un sita, un akmeņus meta.
Neganti vēji no naidnieku dvašām
Pagātnes vēsmas atpūtuši.
Vai jūti to, vai redzi to?
Nāc, ņem sidraba zobenu
Un tērauda valodu,
Kas vētras un sala nebaidās!
Liec pie krūts sarkanbaltsarkano lenti
Un steidzies dzimto zemi no naidnieka glābt!
Iededz atkal sārto liesmu svecē,
Lai tā mūžam silda tos,
Kas par dārgo zemi krita.
Un lai dzimtās zemes karogs
Mūžam lepni pār viņu galvām plīvo.
Latvija. Mana dzimtā zeme.
Varoņu miesas pie manām kājām snauž,
Asinstumšas rozes piemiņas vietās galvas glauž
Sārto liesmu svecē,
Un gaišo siltumu sirdī nekad nedzēsīšu,
Lai pagātnes vēji vairs nerod ceļu
Manā dzimtajā zemē. Manā Latvijā.