Autore: Paula Purava
Dāvja Sīmaņa jaunākā dokumentālā filma “Frankenšteins 2.0” ir visai neparasts, personisks un filozofisks ceļojums transhumānistu pasaulē. Šis ir stāsts par vienu no modernākajām kustībām, kas tiecas pārvarēt cilvēka bioloģiskās robežas un tic nāves nāvei. Filmas centrā paliek jautājums – “Vai cilvēks var pagarināt dzīvi līdz mūžībai, un ko tas nozīmētu?”
Filma nav tikai sausa, zinātniska lekcija, bet drīzāk dažādu domu ceļojums. Tajā ir manāma gan šķietama ironijas deva, gan nopietna diskusija par nāvi un tās pārvarēšanu, kurai filmas galvenie varoņi, tā saucamās transhumānisma zvaigznes, tik ļoti tic, gan nopietna diskusija par to, cik ļoti tas patiesībā varētu būt iespējams pat ne tik tālā nākotnē. Filmā interesanti bija dzirdēt zinātnieku, tehnoloģiju pionieru, biohakeru un dažādu citu transhumānistu pieejas nāves uzveikšanai. Viņu prātā nāve ir tikai tāda kā tehniska problēma, nevis mūsu katra liktenis. Filmā izskan dažādi skatījumi – no reāliem biotehnoloģiju atklājumiem medicīnā līdz filozofiskiem sapņiem par dzīves paildzināšanu vai “virscilvēka” ideju.
Filmas ceļabiedra Dāvja Sīmaņa piezīmēs varēja sajust ironiski reflektīvu toni. Filmas gaitā un pēc tās man radās daudz jautājumu, jo pašā filmā netika sniegtas atbildes. Sīmanis nerāda transhumānismu kā vienīgi utopiju vai kā kaut kādu pseidozinātnisku kustību, bet kā potenciālu nākotni. Taču vienlaicīgi tiek saglabāta veselīga skepse – filmā netiek uzsvērts, ka mums drīz būs mūžīgā dzīvība bez novecošanas, bet gan ļāva man aizdomāties par to, kāpēc vispār šādas idejas tik ļoti saista cilvēkus un ko tas nozīmē plašākā sociālā un arī ētiskā kontekstā.
Šī filma bija intelektuāli stumulējoša un lika man ilgāk pārdomāt dzīvi, nāvi un to, ko nozīmē būt cilvēkam šodien.