Ir kārtēja skolas diena, un es kopā ar Evu Varlamovu gaidu konsultāciju, lai izlabotu neveiksmīgo vērtējumu politikā. Evu redzu tik reti, ka saruna par politiskām tēmām jau šķiet tā vērta. Tā pēc stundas mēs devāmies telpas meklējumos, lai parunātos par kaut ko vairāk – par to, kā tad viņai iet tad, kad skolas rutīna tiek iemainīta pret darbu ar tādiem zīmoliem kā Chanel, Balenciaga, Christopher Kane, Dior un Prada.

Jana Aizupe: Tevi iepazinu jau 7. klasē. Atceros, kā kopā ēdām maizītes ar sieru un smējāmies par tavu suni, kurš izskatījās pēc lielas, melnas lupatas. Kopš tā laika tava dzīve uzņēmusi lielus apgriezienus. Kā tas viss sākās?

Eva Varlamova: Viss sākās, kad man bija 12 gadu. Man gan veikalos, gan uz ielām nāca klāt un piedāvāja iesaistīties dažādās modeļu apmācībās, kur maksā noteiktu summu, un tev ir iespēja apmeklēt nodarbības sevis attīstīšanai. Neviens no piedāvājumiem mani īpaši neieinteresēja, tomēr vienu vakaru, kad man bija 14, es ar savu draudzeni biju lielveikalā Spice. Tur kārtējo reizi pie manis pienāca jauna sieviete, kas piedāvāja man iesaistīties Dandy modeļu aģentūrā. Es viņai iedevu mammas numuru, un tā viss sākās. Pirmos gadus nekas īpašs nenotika. Bija daži testi Latvijā, mazas modes skates, bet tas arī viss.

JA: Kā tad tu saņēmi darba piedāvājumus ārzemēs?

EV: Jāsāk ar to, ka katrai modelei ir sava motheragency, un man tā ir Starsystem, kuras pienākums ir sūtīt manu portfolio ārzemju aģentūrām. Man par lielu brīnumu, mēs saņēmām daudz pieprasījumu, un vairākas ārzemju aģentūras bija ieinteresētas darbā ar mani, tai skaitā arī IMG Worldwide, kas nozīmēja, ka esmu pieņemta arī Milānā, Ņujorkā, Londonā, Sidnejā un Parīzē. Tas pavēra man daudzas durvis un ievilka mani modeles dzīvē vēl vairāk.

JA: Kas tev liedz strādāt Latvijā, jo, cik noprotu, tu darbojies tikai ārzemēs?

EV: Bieži vien latvietes, kas skaitās jauniņās modeļu biznesā, savu karjeru sāk Latvijā, tomēr man izdevās to posmu izlaist. Pateicoties lielajam piedāvājumu klāstam, es atradu aģentūras ārzemēs, un strādāt Latvijā vairs nebija nepieciešams.

JA: Cik daudz māju Havajās tu vari nopirkt ar šābrīža ienākumiem?

EV: Ja vien es zinātu, cik tāda māja maksā. Es naudu netaupu. Es tērēju to ar saprātu, bet tērēju. Ar saviem ienākumiem es palīdzu vecākiem, piemēram, pavisam nesen nopirku viņiem jaunu mašīnu, palīdzu apmaksāt rēķinus. Visu dzīvi viņi ir rūpējušies par mani, tāpēc tagad es varu palīdzēt arī viņiem.

JA: Paradoksāli šķiet tas, ka, lai gan esi sasniegusi patiesi daudz, Latvijā neesi nemaz tik pazīstama kā, piemēram, kāda pašmāju youtubere. Vai tas neliek tev justies nepietiekami atzītai?

EV: Man nemaz nevajag, lai mani kāds atpazītu uz ielām vai veikalos. Modes industrija balstās uz konkurenci, un tāpēc daudzas meitenes (es pat nevaru saskaitīt uz pirkstiem, cik esmu savas karjeras laikā ar tādām saskārusies) par katru mazāko sasniegumu ļoti sadomājas. Nezinu, vai pie vainas ir mana latvietes mentalitāte vai kas cits, tomēr es tāda neesmu. Lai gan pa tik īsu laiku esmu piedalījusies ļoti ievērojamu dizaineru lukbukos (lookbooks) un šovos, satiekoties ar citām modelēm, nekad nepieminu to, ar ko esmu strādājusi un kādos modes namos esmu bijusi. Uzskatu, ka maniem sasniegumiem modes industrijā nevajadzētu būt iemeslam, kādēļ cilvēki ar mani vēlētos pavadīt laiku.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

JA: Bet kas tur grūts – nobildējies, pagozējies prožektora priekšā un ej mājās…

EV: Modeles darbs nav viegls. Es pati neesmu īpašā sajūsmā par to, jo man bieži gribas arī atpūsties, nevis caurām dienām skraidīt apkārt pa pilsētu no viena darba uz nākamo. Modes nedēļas laikā noslogojums ir īpaši liels, jo tev ir jābūt četrās pilsētās – Milānā, Parīzē, Londonā un Ņujorkā. Kopumā darbs ilgst vismaz pusotru mēnesi. Divi mēneši, kad no agra rīta jāapmeklē kastingi, fitingi, šovi. Man ir bijis tā, ka dienā ir četri šovi un starpā man vēl jāaiziet uz fitingiem un kastingiem. Spiediens ir milzīgs. Mans miega režīms bija pilnīgi sabojāts, jo bija naktis, kad gulēju trīs stundas, bija naktis, kad negulēju vispār. Vēl aizvien es nevaru aizmigt laikus, dažreiz neguļu it nemaz, kā arī reti jūtos izgulējusies.

JA: Esmu dzirdējusi, ka lukbuki, kur tev ir jāfotografējas dažādos tērpos, prasa lielu pacietību. Kāpēc?

EV: Jā, tā ir. Man pašai lukbuku darbs patīk vismazāk, jo nenotiek nekas īpaši interesants, salīdzinot ar šoviem, žurnālu projektiem. Es pazīstu meiteni, kurai, strādājot Ķīnā, trīs dienu laikā bija jānofotografējas 1000 dažādos tērpos. Iedomājies, dienā vairāk par 300 apģērba gabaliem! Tādos gadījumos nav laika atpūtai un pat pusdienu pārtraukums ļoti īss, bet, protams, tas ir Āzijā, kur ir pavisam cita pasaule modelēšanas ziņā. Eiropā un citviet noteikti nav tik traki.

 

Uzskatu, ka maniem sasniegumiem modes industrijā nevajadzētu būt iemeslam, kādēļ cilvēki ar mani vēlētos pavadīt laiku.

 

JA: Kā ir ar skolas parādu kārtošanu, ņemot vērā tavu biežo prombūtni?

EV: Ir grūti. Septembrī biju aizbraukusi prom un tikai novembra sākumā atgriezos Latvijā. Man ir ļoti daudz darba un daudz ko mācīties, jo drīz taču eksāmeni. Noteikti zinu, ka iešu uz privātstundām matemātikā, taču nevis tāpēc, ka es nebūtu spējīga pavilkt matemātiku, bet gan tāpēc, ka ir patiesi daudz iekavēts. Tas kārtējo reizi pierāda to, ka darboties kā modelei un paralēli mācīties skolā ir ļoti sarežģīti un kaut kas noteikti būs jāupurē.

JA: Tomēr modeles darbs nav tas, ko tu vari darīt ilgtermiņā. Vai tev ir padomā kāds plāns B?

EV: Tas tiešām nebūs tas, ko darīšu visu dzīvi. Mēs novecojam, un, ja tu strādā industrijā, kas ir balstīta uz izskata prezentāciju, to ļoti ātri pamana. Katru mēnesi parādās jaunas sejas, jaunas modeles. Vienu sezonu industrija meklē meitenes ar mazu seju, biezām uzacīm, citu sezonu meklē tās, kuras izskatās īpatnēji un interesanti. Droši varu teikt, ka darbs nav stabils un tas pavisam noteikti nav tas, ko es darīšu visu savu dzīvi. Man modelēšana ir veids, kā atrast to, ko vēlos darīt, jo pašlaik vēl neesmu atradusi neko konkrētu. Uzskatu, ka, sakot jā iespējām, iesaistoties dažādos projektos, es panākšu daudz vairāk, nekā sēžot kādā augstskolas auditorijā.

JA: Kā sasniegt pasaules slavu?

EV: Tas, kas man tagad nepatīk modelēšanā un vispār līdzīgā tipa industrijās, ka tu vari kļūt slavens tad, ja esi kāda ievērojama cilvēka bērns. Tas ir tikai loģiski, jo modes nami vēlas parādīt savu produktu, nevis padarīt meitenes slavenas, tāpēc sadarboties ar to pašu Kendalu Dženeri vai Džidži Hadidu, kuras jau ir plaši pazīstamas, ir ļoti izdevīgi. Tomēr agrāk modes nami uzņēma meitenes, balstoties uz viņas attieksmi, uz darbu, saderību ar apģērbu stilu, nevis uz viņas radu statusu. Uz vairākiem modes žurnālu vākiem ir redzamas tikai slavenības, bet modelēšana kā mākslas izpausmes jēdziens pamazām sāk izzust. Atbildot uz jautājumu, kā sasniegt pasaules slavu, teikšu, ka tādā industrijā mūsdienās tev atliek tikai piedzimt ievērojamā ģimenē, lai pašam kļūtu ievērojamam.

JA: Konkurence, kas mijiedarbojas ar skaudību, ir ļoti izplatīta parādība itin visur. Kā tā izpaužas modes industrijā?

EV: Kad aizej uz kastingu un redzi citas kandidātes, konkurence ir jūtama. Personīgi es neesmu saskārusies ar situāciju, kad kāds man kaut ko izdara tieši konkurences dēļ, tomēr mana paziņa dzīvoja vienā dzīvoklī ar citu modeli, kas slēpa viņas portfolio, lai viņa netiek uz kastingu.

JA: Noteikti arī pati esi sastapusies ar cilvēkiem, kas tev aiz muguras, iespējams, skaudības dēļ, izsaka kādas negatīvas piezīmes. Kā tu tiec ar to galā?

EV: Visgrūtāk man ir no apkārtējo cilvēku spiediena. Cilvēki bieži runā par to, ko viņi nezina un nesaprot. Lielākā problēma ir tā, ka tie, kas tevi apceļ, nemaz necenšas tevi iepazīt. Viņi redz, ka esi ticis kaut kur tālāk par Latvijas robežu, un sāk izdomāt veidus, kā tu tur tiki, cik iedomīga esi, lai gan viņu runām nav nekāda pamata. Es teiktu, ka man ir vienalga, tomēr tas negatīvisms pastāv un iet cauri skolas gaiteņiem. Jā, es jūtu uzbāzīgus skatienus un dzirdu arī negatīvas runas.

JA: Ko domā par to, ka tavs darbs bieži vien tiek noniecināts par to, ka reprezentējat nesasniedzamus skaistuma standartus?

EV: Cilvēki, ieraugot skaistu sievieti uz žurnāla vāka, domā, ka tas viss ir fotošopēts, neīsts. Tomēr retais aizdomājas par to, ka pirms bildes uzņemšanas ir ieguldīts liels darbs. Ļoti daudzas modeles strādā pie sava izskata, pie sava ķermeņa. Mēs visi esam cilvēki, mums visiem patīk ēst, un, ja sports nav tava sirdslieta, tu negribēsi īpaši vingrot. Tomēr, ja tu zini, ka vēlies būt uz žurnāla vāka, tu ēdīsi veselīgi, tu iesi uz zāli. Bēdīgi ir tas, ka sabiedrība tādus mērķus kā izskatīties labi vispār neuzskata par mērķiem, tomēr tā tam nevajadzētu būt. Mums nevajadzētu kļūt dusmīgiem, ja kāds izskatās lieliski uz žurnāla vāka.

JA: Tu esi tik tieva tāpēc, ka tev ir laba vielmaiņa, vai arī tu ievēro kādu diētu?

EV: Man ir ļoti laba vielmaiņa un par to, īpaši bērnībā, mani ļoti apsmēja. Cilvēki rādīja ar pirkstiem un teica, ka esmu anorektiķe, ka vecāki mani nebaro. Es pati neredzēju nekādu atšķirību, man likās, ka mans ķermenis ir normāls. Ar laiku kļuva arvien grūtāk un mana pašapziņa strauji nokritās, parādījās kompleksi par sevi un par savu ķermeni, tomēr tagad, atceroties visas asās piezīmes un smieklus, es redzu, kur ir viņi un kur esmu es.

Tas, ko citi saka par tevi, nenosaka, kas tu patiesībā esi. Nav vērts uzņemt visas šīs negatīvās emocijas, jo tas tikai iedzen tevi lielākā tukšumā, no kura grūti vienam pašam tikt ārā. Esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kas mani ir aizstāvējuši un centušies ieskaidrot, ka ar mani viss ir kārtībā. Bet tā jau arī ir, ka cilvēki cenšas apslēpt savus kompleksus, apceļot otru. Tagad varu teikt, ka liela daļa cilvēku, kurus esmu satikusi un iepazinusi, ir milzīgā izbrīnā, uzzinot, ka es neesmu panākusi šādu figūru ar sportu.

JA: Ļoti daudzas meitenes pārdzīvo, ka viņu kājas nav pārāk tievas, ka deguns ir pārāk garš, ka mati nav pietiekami taisni. Kā mīlēt un sadzīvot ar sevi?

EV: Visiem cilvēkiem ir kompleksi. Esmu pārliecināta, ka tai pašai Džidži Hadidai ir kompleksi. Tāpēc būtu jāsāk ar apziņu, ka neviens nav perfekts un ka tāds vienots skaistuma jēdziens nemaz neeksistē, jo katram ir savs uzskats par to, kas ir skaists, kas ir pilnīgs. Es nevaru tev pateikt, kā sevi mīlēt, jo pati neesmu iemīlējusi sevi pilnībā. Vairāk nekā desmit gadu esmu sevi noniecinājusi spoguļa priekšā, teicu sev, ka neesmu normāla, un tagad mainīt to iedzīto domu ir ļoti grūti, bet esmu ceļā uz to.

JA: Ja tev būtu jānosauc izteikti negatīvas un izteikti pozitīvas lietas savā darbā, ko tu minētu?

EV: Pie labām lietām neapšaubāmi var pieskaitīt iespēju ceļot. Neesmu uzaugusi ļoti bagātā ģimenē, un, ja es nebūtu modele, es nevarētu atļauties divu gadu laikā apceļot pusi pasaules. Vēl viena priekšrocība ir iespēja satikt cilvēkus, dibināt kontaktus arī ārpus Latvijas. Negatīvi ir tas, ka daudzas meitenes kļūst par modelēm ļoti agrā vecumā. Tad tev ir raksturīgs bērna naivums un neziņa, kas tevi var ievilkt lielās nepatikšanās. Tu esi prom no mājām, tālu no vecākiem, kas nespēj izsekot, kur tu atrodies un ko dari, tādēļ pārgalvība un domas, ka esi jau pieaugusi un spējīga pati par sevi parūpēties, var novest no pareizā ceļa.

 

Visgrūtāk spert ir pirmo soli, un, pat ja ar pirmo reizi neizdodas, izdosies otrreiz.

 

JA: Tu tiki ievērota veikalā, daudzām citām pienāk klāt uz ielas. Vai tas ir vienīgais veids, kā kļūt par modeli?Vai arī ir kaut kas, ko meitenes var darīt pašas, lai iekļūtu modeļu industrijā?

EV: Iespēju ir patiesi daudz. Latvijā ir ļoti daudz aģentūru, kuras meklē potenciālās modeles. Viss, kas ir jāizdara, ir jāpiesakās uz vizīti un jāpamēģina! Visgrūtāk ir spert pirmo soli, un, pat ja ar pirmo reizi neizdodas, izdosies otrreiz. Nenokar degunu, ja aģentūra tevi noraida. Mēģini citur!

JA: Vai ir obligāti jābūt garai?

EV: Protams, lielāks pieprasījums būs pēc garākām meitenēm, jo drēbju modeļus taisa uz gariem augumiem, taču ir daudz slavenas modeles, piemēram, Sāra Sampaio un Keita Mosa, kas ir ap 170 cm garas.

JA: Varbūt ir kādas atziņas, kuras esi guvusi, strādājot industrijā?

EV: Ja es nebūtu modele, es noteikti jau būtu izvēlējusies augstskolu, saplānojusi visu dzīvi, tomēr tagad esmu satikusi tik daudz ievērojamu cilvēku, kuri ir tikuši līdz virsotnei, izejot ārpus sistēmas rāmjiem, darot to, kas viņiem patīk. Protams, es nesaku, ka strādāt rutīnas darbu ir nepieņemami. Esmu pārliecināta, ka ir cilvēki, kam patīk tāda noteiktība, taču es zinu, ka tā noteikti neesmu es. Man patīk dzīvot tagad, neplānojot, kas būs pēc gada vai diviem. Tā ir interesantāk.

Sava pirmā brauciena laikā uz Londonu 2015. gada oktobrī man bija tikšanās ar vienu fotogrāfi, un viņa man pajautāja, kāds ir mans sapnis šajā industrijā. Es uzreiz atbildēju, ka vēlos piedalīties Chanel šovā. Viņa man teica, ka tas noteikti notiks, un tad es sāku smieties, jo biju pārliecināta, ka tas nav iespējams. Bet 2016. gada martā esmu Parīzē. Man pasaka, ka rīt man ir Chanel šovs. Un tas bija tikai sākums.