Felipe Gabriels, pilnajā vārdā Felipe Gabriel Dos Santos Xavier, ir multimākslinieks un futbolists no Brazīlijas. Viņš spēlē futbolu, veido video Youtube, repo un ir modelis. Ar Felipi parunājām par dzīvi Latvijā un par mērķiem, ko viņš vēlas sasniegt.
Intervē: Anna Brokāne
Pastāsti par sevi! Ar ko tu nodarbojies? Cik gadu dzīvo Latvijā?
Latvijā dzīvoju jau četrus gadus. Es šeit nodarbojos ar daudz lietām. Galvenokārt spēlēju futbolu un strādāju par futbola treneri, kā arī klubā Coyote Fly.
Nesen savā Instagram rakstīji, ka ir daudz labu lietu, ar ko nodarbojies Latvijā, bet neviens par to nerunā. Kas ir tās labās lietas, ar ko ikdienā nodarbojies?
Es trenēju bērnus, kas, manuprāt, ir forši. Agrāk sestdienās gāju uz baznīcu un palīdzēju tur. No rīta pie baznīcas pulcējās bezpajumtnieki, un mēs viņiem ziedojām ēdienu. Biju baznīcas palīgs. Vienmēr palīdzēšu bezpajumtniekiem, ziedojot viņiem ēdienu un apģērbu. Šīs lietas nelieku Instagram tāpēc, ka domāju – cilvēkiem Latvijā nepatīk nopietnais, šķiet, ka interesantākas viņiem liekas tas, kas uzjautrina.
Vai tev patīk Latvija? Kāpēc nolēmi savu dzīvi saistīt ar šo valsti?
Man ļoti patīk Latvija. Domāju, ka Latvija ir droša un ļoti skaista vieta. Šeit nav tik daudz rasistu, kā ir citās valstīs.
Brazīlijā spēlēju futbolu, pēc tam biju Eiropā – Spānijā un Somijā. Gribēju atgriezties Eiropā, un mans draugs bija šeit, Latvijā. Es zināju, kas ir Lietuva, bet nezināju, kas ir Latvija. Viņš man teica, ka šī ir lieliska valsts, un tā ir Krievijas kaimiņvalsts. Krievu futbolisti ir ļoti spēcīgi, futbolu spēlē augstā līmenī. Tāpēc nodomāju – ja es labi spēlēšu Latvijā, tad man būs lielākas izredzes spēlēt Krievijā, bet tas tomēr bija ļoti grūti.
No sākuma Latvijā ierados tikai uz mēnesi. Pēc tam, kad atgriezos Brazīlijā, ļoti vēlējos atpakaļ uz Latviju. Olainē man piedāvāja spēlēt futbolu viņu klubā un paralēli četrus gadus studēt universitātē. Piekritu un nodomāju, ka dzīve šeit būs ļoti laba. Man līdztekus futbola treniņiem jāstudē, jo tas ir nepieciešams, lai varētu pastāvīgi uzturēties Latvijā.
Vai tev bija viegli iejusties mūsu sabiedrībā? Kā tevi uztver apkārtējie? Kāpēc Tev ir svarīgi mācīties latviešu valodu?
Jā! Es domāju, ka man viss bija veiksmīgi. Šobrīd pazīstu daudzus lieliskus cilvēkus, esmu ieguvis jaunus draugus. Domāju, ja tev ir laba enerģija, tad pie tevis nāks citi cilvēki ar labu enerģiju.
Kādreiz nedzīvoju Rīgā, un tur maz cilvēku runāja angļu valodā. Man patīk parunāties ar cilvēkiem, tāpēc sapratu, ka man vajag iemācīties valodu, lai varētu ar viņiem saprasties. Bija grūti tas, ka man apkārt daudzi runāja tikai krieviski, daudzi tikai latviski. Biju apjucis, jo nevarēju saprast, kuru valodu man vajag mācīties. Ja mani draugi runā gan latviski, gan krieviski, tad nebūtu godīgi, ja es mācītos tikai vienu no abām valodām, tāpēc mācījos abas. Ir ļoti grūti mācīties divas valodas vienlaikus.
Ir cilvēki, kuri dzīvo Latvijā un nerunā latviski. Es gribētu būt piemērs, ka arī citu tautību cilvēkiem ir svarīgi mācīties valsts valodu. Domāju, ka visiem, kuri dzīvo Latvijā, vajag runāt latviski. Ir cilvēki, kuri šeit dzīvo 20 gadu un vēl joprojām nerunā latviski. Es latviski runāju labāk nekā mana drauga mamma, kura šeit dzīvo visu mūžu, un tas ir skumji.
Vai tevi atpazīst uz ielas? Vai jaunieši jautā selfijus?
Jā, bet tas ir ļoti patīkami, mani tas iepriecina.
Kā tu domā, kas ir lielākā jauniešu problēma Latvijā?
Lielākā problēma Latvijā ir tā, ka bērni domā, ka viņiem nav nākotnes iespēju. Viņi divpadsmit, trīspadsmit gados jau pīpē un lieto alkoholu, kaujas un lepojas ar to. Ja futbols un citi sporta veidi būs populārāki, tad varbūt bērni mēģinātu iesaistīties treniņos. Kad man bija 13 gadu, es nedomāju par cigaretēm vai alkoholu. Man bija futbols. Trenējos peldēšanā, spēlējām basketbolu vai volejbolu un gāju ārā ar draugiem. Man nebija laika domāt par kaut ko citu, un es arī neredzēju, ka jaunieši man apkārt dzer vai pīpē. Brazīlijā, ja kāds lieto alkoholu vai smēķē, ar to nelepojas. Ja kāds pieaugušais viņu ierauga, tad viņam par to ir kauns. Neviens jaunietis to nedara uz ielas – tikai tā, lai neviens cits to neredz. Latvijā jaunieši stāv uz ielas ar cigaretēm un pudelēm rokās un domā, ka viņi ir ļoti stilīgi. Tā nav, tas ir ļoti stulbi. Es gribētu, lai Latvijā cilvēki, kuri redz, ka jaunieši ar ko tādu nodarbojas, nekautrētos viņus uzrunāt. Diemžēl apkārtējiem nereti ir vienalga. Esmu redzējis, ka šiem jauniešiem vienkārši paiet garām, neko nepasakot. Viņiem vajadzētu padomāt par to, ko viņi darītu, ja tur stāvētu viņu dēls vai meita. Zinu, ka Latvijā ir grūta dzīve: vajag darbu, naudu. Taču tā ir tikai viena minūte no tavas dzīves, ja tu parunāsi ar to bērnu par to, ko viņš dara. Varbūt tam puisim, kas tur stāv, dzer vai pīpē, nav mājās vecāku, varbūt viņam nav, ar ko parunāt. Kādreiz es visu laiku gāju un uzrunāju šos jauniešus, bet viņiem mans viedoklis ir vienaldzīgs. Kad es pienāku, viņi sāk smieties par to, kā es runāju latviski. Domāju, ja kāds pieaugušais pieietu pie šiem bērniem un parunātu, tas būtu citādi.
Kas tev patīk Latvijā? Kas šeit liekas interesanti?
Latvijā daudzi cilvēki ir patrioti, un tas ir ļoti labi. Man nepatīk, ka ir cilvēki, kuri šeit dzīvo un nav patrioti. Cilvēki, kuri runā sliktu par Latviju, nav bijuši nekur citur un nezina, kas notiek citās valstīs. Šeit jums ir Brīvības piemineklis, un jūs to ļoti augstu vērtējat – tur nevar braukt, tur nevar lamāties, nevar darīt ko sliktu. Es to ļoti cienu. Man patīk, ka cilvēki dodas uz turieni nolikt puķes. Brazīlijā, manā pilsētā, nav tādas īpašas vietas, kur mēs nedrīkstam bļaut, lamāties, darīt ko sliktu.
Kādas ir būtiskākās atšķirības starp dzīvi Latvijā un Brazīlijā?
Šīs valstis ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, Brazīlijā ir liela noziedzība. Kad cilvēki iziet no mājas, nekad nevar zināt, vai viņi atgriezīsies. Kad man vajag kaut kur iet, uz skolu, treniņu vai darbu, tad es atvados no mammas, iedodu bučas, apskauju, jo tā var būt pēdējā reize, kad viņu redzēšu dzīvu. Savukārt Latvijā esmu gandrīz drošs – ja tu aiziesi, tu noteikti būsi atpakaļ. Man ļoti patīk, ka šeit ir droši, jūtos pasargāts. Es ļoti gribētu, lai arī mana ģimene būtu šeit. Visu laiku domāju par to, vai Brazīlijā manai ģimenei viss ir kārtībā. Mana ģimene par to neuztraucas – viņi zina, ka šeit esmu drošībā.
Vai uzskati, ka esi Latvijas patriots?
Jā! Es ļoti respektēju latviešus un Latviju. Plānoju savu nākamo tetovējumu – Brīvības pieminekļa attēlu.
Vai plāno savu nākotni saistīt ar Latviju?
Principā šis ir mans pēdējais gads Latvijā, līdz beidzas mana uzturēšanās atļauja, bet es plānoju palikt šeit. Vēlos iegūt Latvijas pilsonību.
Negribu atgriezties Brazīlijā. Man patīk Brazīlija, es tur gribu aizbraukt uz kādiem diviem, trīs mēnešiem gadā, bet pastāvīgi dzīvot vēlos Latvijā.
Kā nolēmi veidot video Youtube?
Cilvēkiem patīk, kad es runāju latviski. Viņi domā, ka ar manām valodas zināšanām man būtu lieliskas iespējas atrast kādu darbu radio vai televīzijā. Es šeit esmu četrus gadus un es visu laiku dzirdu: “Mums obligāti vajag nākamnedēļ tikties. Es tev dabūšu darbu televīzijā,” utt. Tomēr līdz šim vēl nekas nav noticis. Mana pirmā dalība televīzijā bija raidījumā pie Roberto Meloni, tad piedāvājums piedalīties raidījumā “Starp mums runājot” un pēc tam intervija radio. Sapratu, ka man ļoti patīk būt kameras priekšā. Izdomāju, ka man pašam vajag sākt kaut ko darīt. Daži mani draugi ir youtuberi. Man patīk viņi kā cilvēki, bet latviešu video man nepatīk – meitenes runā par kosmētiku un kaut ko tam līdzīgu. Sapratu, ka man vajag darīt kaut ko citādu. Piemēram, Brazīlijā youtuberi ir ļoti smieklīgi, un cilvēki tos skatās katru dienu.
Mani iedvesmoja meitene no Nīderlandes, viņa ir populāra Brazīlijā. Viņa nerunā portugāļu valodā, bet vienmēr mēģina. Šobrīd šai meitenei ir 3 miljoni skatītāju. Domāju, ka varbūt es varētu taisīt video šeit, Latvijā, jo daudzi cilvēki mani jau atpazīst. Varbūt dažiem nepatīk, kā es izskatos, bet, ja es runātu par kaut ko interesantu un jautru, tad es iepatiktos. Es negaidīju, ka pēc video publicēšanas būs tāda reakcija. Mana publika ir jauni cilvēki, bet pēc video man sāka pievērt uzmanību arī vecāki cilvēki. Daudz man teica, ka no sākuma, kad es izlaidu dziesmu, viņi domāja, ka esmu vēl viens puisis, kurš grib, lai tam pievērš uzmanību, bet pēc video noskatīšanās sapratuši, ka tā nav, un tagad mani atbalsta.
Man pašam ļoti patīk veidot video, jo beidzot daru kaut ko interesantu. Visa Latvija to var redzēt. Protams, dažiem cilvēkiem nepatīk, bet visiem jau vienmēr neizpatiksi. Pēdējā video jau minēju, ka zaudēju darbu sava video dēļ. Saprotu, ka nekad nebūs tā, ka visiem cilvēkiem patiks tas, ko daru, vienmēr būs kāds, kuram nepatīk.
Cik liela nozīme tavā ikdienā ir repam? Kad varam gaidīt kādu jaunu dziesmu?
Plānoju dziesmu ar Jāni no Singapūras satīns, bet viņam nav daudz brīvā laika, kā arī plānoju sadarboties ar reperi Pavlo. Man jau ir sarakstīti teksti un bīti. Kā arī ir viena ierakstīta dziesma kopā ar Reiku – jau 2 gadus, bet tā nav izdota. Daudzi gan ir ļoti aizņemti. Cilvēkiem šeit ir daudz darba, vajag mācīties. Protams, es viņus saprotu. Es nevaru uz viņiem gaidīt, tāpēc man vajag darīt kaut ko vienam. Man nepatīk gaidīt uz citiem, tāpēc strādāju pie savas solodziesmas. Ceru, ka līdz vasarai dziesma būs izdota.
Rakstu jaunus dziesmu tekstus. Man tas nav tik viegli, un es negribu īsu dziesmu, gribu kādas četras, piecas minūtes. Latviski nerunāju perfekti, tāpēc, rakstot tekstus, man vajag vairāk padomāt, un tas nenotiek tik ātri. Es ļoti slikti rakstu. Šobrīd man ir latviešu valodas privātskolotāja. Ceru, ka pēc mēneša mana latviešu valoda būs jau daudz labāka.
Kāpēc uzskati, ka latviešiem nepatīk nopietnas tēmas?
Gribēju runāt par kaut ko nopietnāku savā Youtube kanālā vai savās dziesmās, bet zinu, ka tas cilvēkiem nepatiks. Šeit cilvēkiem dzīve jau ir ļoti nopietna, tāpēc viņi grib redzēt kaut ko smieklīgu. Mana pirmā dziesma Nāc ar mums bija smieklīga. Cilvēkiem ļoti patika. Par dziesmu rakstīja vairāki ziņu portāli. Mana otrā dziesma Melns un balts bija nopietna un no sirds. Kad es rakstīju to dziesmu, tā tiešām bija no manas sirds, un tajā laikā es biju ļoti bēdīgs. Kad izdevu Melns un balts, es domāju, ka dziesmu Latvijā pamanīs. Diemžēl neviens par to nerunāja, neviens portāls par to dziesmu nerakstīja. Dziesmai Nāc ar mums ir miljons skatījumu, bet Melns un balts tikai gandrīz 400 tūkstoši. Domāju, ka Melns un balts ir daudz labāka par Nāc ar mums.
Es savā Youtube kanālā runāju par 5 lietām, ko nesaprotu latviešos. Tas video ir smieklīgs un cilvēkiem patīk. Tad es domāju, ka gribu parunāt par kaut ko nopietnu – par jauniešiem, par vecākiem cilvēkiem. Tomēr zinu – ja to darīšu, pazaudēšu sekotājus, jo cilvēkiem nepatiks. Ceru, ka kaut kad būs tādi cilvēki, kuri ieklausīsies, kad runāšu arī par nopietnām tēmām.
Pastāsti par savām futbolista gaitām! Cik gados sāki trenēties? Kādi ir nākotnes plāni saistībā ar futbolu?
Brazīlijā katrs puisis grib spēlēt futbolu. Mēs spēlējam arī basketbolu, volejbolu, tenisu, bet futbols ir ļoti nozīmīgs, daudzi futbolisti no Brazīlijas šobrīd ir miljonāri. Manā rajonā puišiem ir tikai divas iespējas – vai nu spēlēt futbolu, vai kļūt par dziedātāju. Es sāku trenēties aptuveni 3 gadu vecumā, un man ļoti patīk spēlēt futbolu.
Latvijā ir tāds futbolists – Kristaps Grabovskis. Viņam ir 13 gadu. Viņš ir ļoti talantīgs. Es domāju, ka viņš būs nākamā Latvijas zvaigzne. Mums Latvijā nav daudz futbola zvaigznes. Ja būtu kāds futbolists no Latvijas, kurš būtu populārs visā pasaulē, tad arī Latvijā futbols kļūtu populārāks. Es vēlos popularizēt šo sporta veidu. Cilvēki, domā, ka Latvijā ar futbolu nevar nopelnīt, bet patiesībā var. Ja spēlē labā klubā, tad pastāv arī lielākas iespējas vairāk nopelnīt.
Kādi ir tavi nākotnes mērķi?
Es gribētu atvērt savu futbola skolu un izveidot futbola nometni. Redzu, ka daudzi bērni domā, ka viņiem dzīvē nav iespēju trenēties. Tas ir bēdīgi. Vēlos iedvesmot jauniešus nodarboties ar sportu, lai viņi nedarītu sliktas lietas. Gribu, lai viņi redz – Kristaps Porziņģis spēlē basketbolu, tātad – arī es to varu. Ja kāds grib spēlēt basketbolu, viņš arī var kļūt par tādu basketbolistu, kāds ir Kristaps. Vai, ja grib spēlēt tenisu, – tu arī vari būt kā Jeļena Ostapenko. Ja gribi nopietni nodarboties ar cīņas sportu, tad tu arī vari būt kā Mairis Briedis. Šeit daudzi jaunieši tā nedomā, viņi domā – es nekad neko tādu nesasniegšu. Gribu, lai sports Latvijā kļūst nopietnāks. Ja vēlies kaut ko Latvijā darīt, cilvēkiem vajag tērēt naudu. Vēlos, lai bērniem, kuriem nav iespējas maksāt par treniņiem, ir tādas pašas iespējas kā citiem – apmeklēt treniņus un mēģināt. Ja jaunieši veltīs savu brīvo laiku futbola treniņiem, viņiem nebūs laika domāt par sliktām lietām.
Kas tevi motivē piepildīt savus sapņus?
Mani motivē apkārtējie cilvēki un ģimene. Mani vecvecāki visu laiku man teica, ka es darīšu kaut ko lielu. Es vienmēr esmu gribējis, lai tas piepildās. Gribu būt piemērs citiem. Ja es darīšu kaut ko lielu, vēlos, lai citi cilvēki skatās uz mani un domā – ja viņš to var, tad es arī to varu. Piemēram, es atbraucu uz Latviju un te nevienu nepazinu, bet tagad man ir daudz draugu un paziņu.
Vai tev ir svarīgi iedvesmot citus?
Jā! Tas ir mans lielākais mērķis – iedvesmot jauniešus, ka jebkurš var sasniegt lielas lietas.