Dzimšanas diena un pandēmija

Raksta Elizabete Grinblate.

Ap 100. gadu m.ē. romiete Klaudija Severa (Claudia Severa) nosūtīja ielūgumu uz savām dzimšanas dienas svinībām[1]. Tajā viņa raksta apmēram šādi: “11. septembrī, mās’, par godu manas dzimšanas dienas sumināšanai, ļoti sirsnīgi aicinu jūs ciemos un gaidīšu ierodamies”. Ielūgums tika piegādāts citai romietei un viņas ģimenei. Tomēr lielāku uzmanību vēlos pievērst tam, kas rakstīts ielūguma beigās. Pirmkārt, Klaudija uzsver, ka šī diena viņai kļūtu patīkamāka, ja ciemiņi galu galā ierastos. Otrkārt, ielūguma beigas rotā viņas paraksts. Šis padara dzimšanas dienas ielūgumu par vienu no vissenākajām liecībām, ko latīniski rakstījusi sieviete.

Svinības ir pastāvējušas, kultūrām vēl esot šūpulī. Var teikt, ka visas sabiedrības neatkarīgi no to sociālajām struktūrām, politiskajām organizācijām un ekonomiskajām ražošanas sistēmām ir uzskatāmas par “svētku kultūrām”[2]. Taču uzsverams būtu fakts, ka dzimšanas dienas un citas svinības padara laika ciklu simbolisku, un tādējādi sociāli jēgpilnu. To norise ir arīdzan cieši saistīta ar plānošanu. Plānot es māku un man tas patīk. Man arī patīk svinēt. Taču pagajušonedēļ – divas dienas pirms savas dzimšanas dienas – es nolēmu to nesvinēt. Ko nozīmē atcelt dzimšanas dienas plānus šajā pārbaudījumu pilnajā laikā?

Plānošana sākās salīdzinoši agri – vēl divus mēnešus pirms patiesā datuma. Manī iekšā mita darbīgs svinēklis jeb svinēšanas entuziasms, kā to dēvē mana oma. Līdz ar izmaiņām pasaules notikumos, sāku pārdomāt alternatīvas. Pagāja laiks – situācija saasinājās. Atšķirībā no Klaudijas, par savu ciemiņu ierašanos nebiju vairs tik pārliecināta.  Sāku izsvērt prioritātes, taču svinēklis vēl nebija norimis.

Lai gan nav saglabājušās liecības par to, vai Klaudiju tiešām kāds apciemoja, sāku saskatīt līdzības ar sevi – šķiet, ka 2000 gadu laikā īsti nav mainījies svētku fundamentālās īpašības. Mērķis, motivācija, plānveida īstenošana, resursi, sociuma piesaiste, sajūtas… Protams, šis ir ļoti vispārināts raksturojums – kultūru daudzveidībā rodama arī svētku daudzpusīgā daba, un variācijas ir gandrīz neuzskaitāmas. Taču viens bija skaidrs. Mans svinēklis mainīja savu formu, līdz ar svinību plānu atcelšanu. Kā tas tā var būt?

Pirmkārt, plānošana vispār ir jocīga padarīšana. Tā var tikt uzskatīta par rīku laika regulācijai. Praksē, protams, tas nozīmē arī konfliktus un šaubas par laika regulācijas izpildi un veidu. Šeit, plānotājs – es un/vai mans veselais saprāts – kļūst par starpnieku starp objektīvo laika ietvaru un subjektīvām vēlmēm.

Otrkārt, plānošanā laiks kļūst manipulējams (vai vismaz starpniekiem tā šķiet). Viena diena te, otra diena tur – laiks tiek izdāļāts pa labi un pa kreisi. Kad janvāra sākumā pirmo reizi atvēru savu jauno plānotāju, laika skala kļuva par abstraktu rotaļu laukumu. Cilvēka rīcībā esošās dienas un mēneši uzdzen vēlmi ar tiem darīt, ko vien tīk – dotais laiks tiek sakārtots, pakārtots, sadalīts… Taču patiesībā šis jaunais un glītais plānotājs diktē pats savus noteikumus.

Treškārt, plānošana nozīmē arī atbildību. Tas ir stāsts par to, vai šis starpnieka darbs ir ticis paveikts atbildīgi – vai ir atrasts balanss starp personīgajām vēlmēm un citiem faktoriem. Manas dzimšanas dienas kontekstā izjutu arī lielu sociālo atbildību. Pārvērtējot riskus un iespējamos scenārijus, iegūtais rezultāts, manuprāt, neattaisnoja virkni ar piesardzības pasākumiem. Es nevarēju ignorēt faktu, ka šī gada svinēklim ir jāapcērpj spārni. Taču šeit ir novērojams zināms paradokss: dzimšanas dienas (un citi svētki) dažkārt var kalpot kā atruna, kā iemesls kāda cita nozīmīguma mazināšanai. Šāda situācija bija īpaši novērojama pirms-pandēmijas laikā.

Taču vēl jocīgāka padarīšana ir plānu atcelšana. Tā simbolizē kaut kā likvidēšanu un vienlaikus saglabāšanu. Manas dzimšanas dienas svinības tā arī neieguva tās fiziskos apmērus, tomēr pati ideja, protams, saglabājās. Mēģinot aprakstīt situāciju, kurā plāna vēlamais rezultāts nekad nav ticis sasniegts, pat īsti nepārkāpjot to robežu starp notikuma ieceri un paša notikuma procesuālo darbību (eventfulness), pētnieki izmanto tādus terminus kā kvazi-notikums, morālās beigas (gluži kā pielikt punktu) un pat lēna vardarbība[3]. Ņemot vērā, ka visas svētku fāzes ietver arī zināmu emocionalitāti, atcelšanas brīdis dažiem cilvēkiem patiesi varētu šķist aizskarošs. Atcelšana nozīmē padarīt svētkus ordinārus un ikdienišķus, tādējādi zaudējot simbolisko jēgu.

Šeit ir novērojama dihotomija – svētki kā kaut kas nozīmīgs, ievērojams, priecīgs, īpašs, un ikdiena kā kaut kas vienmuļš, vienveidīgs, monotons. Manā gadījumā, visam pa vidu pats “atcelšanas akts”. Tomēr es vēlētos vērst uzmanību faktam, ka svētki – ja vien tie nav patiesi vienreizīgi kā pati bērna piedzimšana – ir mainīgi. Tie ir fleksibli, elastīgi, manipulējami. Turklāt, ir svētki, kas ir būtībā cikliski, piemēram, dzimšanas dienas, Ziemassvētki, Jāņi u.tml. Tātad – tie bija, ir un vēl būs. Šī gada dzimšanas diena būs dzimšanas diena arī nākamgad. Un svinēšanas datumu ir iespējams pielāgot. Varbūt es esmu naiva optimiste, ja uzskatu, ka savu marta dzimšanas dienu varēšu svinēt kaut kad vasarā un ja pieļauju, ka arī šis plāns varētu tikt atcelts. Svinēklis pagaidīs. Pagaidām ielūgumus atstāšu atvilktnē.

[1] The British Museum. Writing tablet. Pieejams: https://research.britishmuseum.org/research/collection_online/collection_object_details.aspx?objectId=1362732&page=2&partId=1&searchText=vindolanda%20Claudia%20Severa

[2] Brown, R., Marsden, M. (1994). The Cultures of Celebrations. Bowling Green, OH:Bowling Green State University Popular Press.

[3] Ahman, C. (2018). “It’s Exhausting to Create an Event out of Nothing”: Slow Violence and the Manipulation of Time. Cultural Anthropology, Vol. 33, Issue 1, pp. 142 – 171.