Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem (CAIN) jeb, kā to sarunvalodā pieņemts saukt, kolonijā ikdienu vada jaunieši, kuri spiesti savu dzīvi pakļaut stingram režīmam. Bet tā ir tikai stāsta redzamā daļa. Katram no viņiem ir sava pagātne, savi talanti un nākotnes cerības. Vai mēs nojaušam, kas patiesībā ir šie jaunieši? Režisors Dāvis Kaņepe, kura jaunā filma Bez viņiem atklāj ieslodzīto jauniešu smeldzīgo ceļu pretī iekšējai brīvībai, atklāj, kādēļ viņam bija svarīgi publikai izstāstīt šo stāstu. 

Kas tevi uzrunāja šīs īsfilmas veidošanai?

Viss sākās pagājušajā gadā, kad piedalījos Alberto di Genaro teātra projekta veidošanā. Biju šā projekta tapšanas brīžos un sapratu, ka teātris ir labs veids, kā publiku iepazīstināt ar tēmu par koloniju. Mūzika un teātris cilvēkus spēj atbrīvot, tas ir emocionāls process, kurā ir jāatveras un jāizjūt impulsi, ko dod prāts.

Un tas ir arī veids, kā risināt problēmas un pieņemt tās. Tieši veidojot šo īsfilmu, man ir cerība, ka cilvēki aizdomāsies par jauniešiem cietumā.  Manuprāt, publikai jābūt informētai par to Latvijas sociāli nodalīto grupu, kuru daudzi mēģina ignorēt.

Mums apkārt ir tik daudz cilvēku. Diendienā mēs savas steigas un daudzo darbu dēļ sākam neievērot sev mīļos un citus apkārtējos. Sabiedrība manāmi nogulsnējas vienā līmenī un sāk ignorēt apkārt notiekošo. Tas ir jāmaina! Ir jāpaceļ galva un jāsaprot, ka ir cilvēki, jaunieši, kuriem ir nepieciešama palīdzība un kuriem ir jāpalīdz pirmām kārtām noticēt sev.

Kāpēc tevi ieinteresēja tēma par nepilngadīgo cietumu?

No sākuma bija ziņkāre, tad radās vēlme uzzināt vairāk. Pēc tam, izprotot varoņu bērnību un dzīvi, radās vēlme viņus atbalstīt, kaut kā palīdzēt, dot pozitīvu impulsu, lai brīdī, kad viņi iznāks no ieslodzījuma, cilvēki labāk izprastu viņu situāciju. Ja tev nav tieša kontakta ar kādu sabiedrības grupu, tad tu arī nevari zināt, kā patiesībā viņi dzīvo. Iepazīstot šos puišus, gribas, lai viņi sev vairāk tic, pieņem savu pagātni un virzās uz priekšu.

Daudzos jauniešos pamanīju talantus, kurus nākotnē varētu attīstīt, bet cietuma vide tam nav piemērota. Svarīgi, lai viņi apzinās, ka, tikai attīstot un pilnveidojot sevi, mainīsies arī viņu nākotne. Tā ir viņu iespēja dzīvē kaut ko sasniegt, nevis palikt šajā vidē bez alternatīvām. Ticu, ka ir metodes, kādā veidā to var panākt. Šajos jauniešos ir dziļa nepārliecinātība par sevi, bet to vajadzētu mainīt. Vēlos, lai skatītāji izjūt saikni ar šiem jauniešiem, saprot viņu pārdzīvojumus, situāciju ģimenē un bērnību. Jauniešiem ir daudz talantu, bet mūsdienās nav pietiekami daudz iespēju, kur to attīstīt. Ir labi, ja ir kāds projekts, kurā var piedalīties, bet daudzi no šiem jauniešiem to neizmanto sava stāvokļa vai zemās pašapziņas dēļ.

Kāds bija filmas veidošanas process?

Filmēšanas laikā vistraucējošākais bija tas, ka mēs nevarējām būt pilnībā puišu ritmā, viņu telpā. Nebija nekādas piekļuves viņu ikdienai. Mēs ar viņiem pavadījām tikai četras stundas sestdienās un divas stundas piektdienās. Turklāt tās dienas, kad mēs braucām pie viņiem, ļoti atšķīrās no ikdienas. Parastā dienā viņiem ir strikts režīms, kas jāievēro, bet kopā ar mums viņiem bija iespēja izrauties no tā visa un iesaistīties gan muzicēšanā, gan sarunās. Mēs nevēlamies jauniešiem šo vēsti nodot tikai informatīvi. Svarīgi to nodemonstrēt ar uzskatāmu piemēru, caur reālo praksi.

Nevar salikt atomfiziķi kopā ar dārznieku un sagaidīt kādu rezultātu, ja tiem nav nekā kopīga, toties, ja saliks kopā atomfiziķi un dārznieku stādīt dārzu, sakot: «Šim sīpolam vajag 4 kālija tabletes,» – tas viņiem liktu saprast vienam otru un veidotu veiksmīgu sadarbību.

Kādas izjūtas tevi pārņemt tagad, kad darbs jau ir nodots vērtēšanai?

Esmu daudz domājis par šiem jauniešiem. Saprotu, ka viņu pagātni nav iespējams izmainīt. Vienīgais, uz ko varam cerēt, ka viņi spēs mainīt savu nākotni. Man pašam personīgi bija ļoti liels ieguvums tas, ka, darbojoties šai projektā, sāku apzināties, cik liela vērtība ir vienkārši normāla dzīve. Un vēl man ir milzīgs gandarījums par dziesmām, kuras šie jaunieši ir radījuši un kuras tiks izdotas albumā. Manuprāt, tas ir kā apliecinājums cilvēka iekšējam spēkam. Es viņus ieraudzīju kā ģeniāli talantīgus cilvēkus. Lai arī viņi bija ļoti atvērti un aktīvi, daži tomēr baidījās no publicitātes, jo tā var kaitēt viņu nākotnei, kas ir tikai saprotami.  Un pēc šīs īsfilmas veidošanas man pašam ir profesionāls gandarījums, ka izdevās radīt kādu stāstu, kas tālāk dzīvos pats savu dzīvi.

Un visbeidzot – ko tu vēlētos pateikt jauniešiem?

Ir jāstrādā pie sevis un jāatrod sava īstā motivācija, tad arī var virzīties tālāk, lai īstenotu savus mērķus.

Filma, kas stāsta par kolonijas jauniešu dzīvi. Noskaties Bez viņiem internetā www.lsm.lv