Apburošā, šarmantā un vienmēr smaidīgā RīgaTV 24 raidījuma “Tête-à-Tête ar Rīgu” vadītāja un producente Lelde Lietaviete bērnībā piedzīvojusi izsmieklu par savu izskatu, bet viņa nepadevās – bija viena no klases labākajām skolniecēm, daudz lasīja un nepārtraukti centās sevi pilnveidot!
Inese Krakopa: Kāda bija mazā Lelde, viņas nākotnes plāni, viņas sapņi?
Lelde Lietaviete: Daudzpusīgs dunduks. Man gribējās paņemt no visa pa mazumiņam, izmēģināt savas prasmes neskaitāmos pulciņos un nodarbībās. Šķiet, uz vienu jomu nekad neesmu bijusi nofokusējusies. Atminos, bija doma kļūt par kosmonauti, tad, kā daudzas meitenes, sapņoju par dziedātājas un modeles karjeru. Televīzija šajās vīzijās pavīdēja mazāk. Tikai viena lieta bija nemainīga – gribēju nodarboties ar labdarību. Nesen atvilktnē atradu bērnības zīmējumu, kurā iztēlojos, ka man ir sava dzīvnieku patversme daudzstāvu mājā ar neskaitāmām telpām. Pabeidzot skolu, biju domājusi doties brīvprātīgajā darbā uz Āfriku.
IK: Kā tad tas notika – kā tiki līdz televīzijai, kas nebūt nav tik viegli?
LL: Vecāki par manu izvēli doties uz Āfriku, teikšu atklāti, bija izmisumā. Sarunās atzinu, ka vienīgais, kas mani varētu atturēt, ir iemīlēšanās. Kosmoss saslēdzās, un tā arī notika! (TV persona Aivis Ceriņš ir Leldes līgavainis – red.)
Biju izvēles priekšā, ko darīt, kur mācīties tālāk. Tā kā jau kopš bērnības biju sabiedriski aktīva, nolēmu studēt žurnālistiku, un tā nonācu Latvijas Universitātē Komunikācijas zinātnes nodaļā, kur jau pirmajā kursā sapratu, ka šī profesija varētu kļūt par manu kaislību mūža garumā. Pirmais darbs bija jauniešu televīzijā Kivi TV. Pa naktīm sēdēju skolā, montēju, filmēju, tā pašmācības ceļā apguvu TV tehnisko daļu. Vēlāk nokļuvu arī kadra priekšplānā, kas man bija pilnīgi cita veida izaicinājums – pašai intervēt, gatavot pieteikumus. Paralēli manām studijām radās arī jauna televīzija – RīgaTV 24, kur tobrīd tika izsludināts konkurss: meklējam jaunus talantus jeb ētera personības. Universitātē bija izkarināts liels plakāts. Esmu paškritiska, un pirmajā mirklī nenoticēju sev, ka to varētu. Taču trīs draugi, cilvēki ar skatu no malas, mani uzrunāja un teica: “Lelde, tas ir tavs, tev jāpiesakās!” Šķiet, reizēm mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pareizajā mirklī pabiksta tevi uz priekšu, un tā nu es uzdrošinājos izvirzīt savu kandidatūru. Aizgāju uz atlasi, kur bija ļoti daudz cilvēku. Kad izturēju pēdējo kārtu, man vajadzēja novadīt 25 minūšu tiešraidi Bērnu klīnisajā universitātes slimnīcā, kas bija ļoti atbildīgs uzdevums.
IK: Vai tevi piemeklēja lampu drudzis?
LL: Protams, un tā ir joprojām. Vēl skolas laikā, kad dejoju deju grupā, brīdināju meitenes, ka man var uznākt panika, kļūt fiziski slikti, un, ja es skriešu nost no skatuves, lai viņas nereaģē. Iespējams, tagad to nosauktu par veģetatīvo distoniju, bet tolaik par to nerunāja. Pati šīs lēkmes dēvēju par lampu drudzi.
Arī sākot strādāt TV, vienā no pirmajām intervijām lasīju laika ziņas, operators stāv aiz kadra, ar pirkstiem rāda, viens, divi, trīs, man acīm priekšā parādās melna bilde, un pēkšņi nesaprotu, kā savirknēt vārdus teikumos. Toreiz mājās braucu raudādama. Bija grūti atgriezties un noticēt sev vēlreiz. Pirmais gads televīzijā ir sevis laušanas laiks, tu nejūties pārliecināts, ir bailes, bet jādara. Tas nu ir pāri, taču uztraukums ir joprojām. Vadot raidījumu “Tête-à-Tête ar Rīgu” nāk viesi, kas reiz bijuši mani elki, un te nu mēs sēžam vienlīdzīgi viens otram pretī, stundu tērzēdami par dzīvi. Tā bija ar Lindu Leen, Intaru Busuli. To, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā tu, saproti tikai intervijas beigās.
Ar gadiem esmu sevi iemīlējusi no jauna un sapratusi, ka patīku sev tāda, kāda esmu.
IK: Kur rodi drosmi uzstāties lielai auditorijai?
LL: Šā gada lielākais izaicinājums bija vadīt nakts braucienu pa K. Valdemāra ielu 10 000 lielai auditorijai. Ikdienā analizējot raidījuma reitingus, redzu, ka manis vadīto raidījumu ir noskatījušies vairāki tūkstoši, taču uz papīra to ir krietni grūtāk aptvert, nekā redzot šo pūli pie Brīvības pieminekļa. Tā ir brīnišķīga un reizē vēderu kutinoša sajūta. Skatīties uz tādu cilvēku daudzumu un apzināties, ka viņi tver katru tavu vārdu… Emocionāli tam šķiet daudz lielāka pievienotā vērtība, lai gan atbildības sajūta ir tikpat liela, kā esot studijā vienai.
Taču, runājot par drosmi, man vienmēr ir bail, necenšos noliegt šo uztraukumu. Drīzāk esmu sev atzinusi, ka baidīties nav nekas slikts, un man nav šīs emocijas jāapspiež ar varu. Šķiet, manī esošais azarts un degsme ir spēcīgāki par bailēm, un tas arī ir virzītājspēks.
IK: Kas ir foršākais un kas grūtākais darbā televīzijā?
LL: Visforšākās ir vietas, kurās tu kā žurnālists vari nokļūt. Neaizmirstami bija paviesoties Brīvības pieminekļa iekšpusē, kur pa trepītēm var uzkāpt līdz Mildas kājām un palūkoties uz Rīgu pa diviem lodziņiem. Tā bija emocijām bagātākā ekskursija, kuru kā dāvanu sniedza mana profesija. Forši ir arī iegūt daudz dažādus kontaktus, tikties un runāt ar tādiem cilvēkiem, ko ikdienā tik viegli nesastaptu.
Grūtākais? Tā kā man ir svarīga izaugsme, bieži sevi iemetu neierastās situācijās, tā teikt, zem riteņiem, un tad skatos – tikšu galā vai ne. Lielākais izaicinājums manai pacietībai ir cilvēku bezatbildība. Piemēram, esam sarunājuši interviju, bet cilvēks neatnāk. Nevaru TV ekrānā palaist melnu bildi ar uzrakstu “Atvainojiet, bet cilvēks uz interviju neieradās!”
IK: Ko nācies ziedot karjerai?
LL: Noteikti vairāk esmu ieguvēja. Taču, protams, ir nācies ziedot laiku, ko varētu pavadīt ar draugiem un tuviniekiem vai atvēlēt savām nodarbēm. Pirms diviem gadiem ar Aivi gribējām dziedāt korī, lai varētu piedalīties Dziesmusvētkos. Nesanāca. Ir sarežģīti ieplānot regulārus kursus, mēģinājumus un nodarbības. Darbs televīzijā ir prasīgs, tas ir kā hobijs un dzīvesstils reizē.
IK: Tu vienmēr smaidi, esi pozitīvi noskaņota. Kas tevi var izvest no pacietības, kad kļūsti dusmīga?
LL: Ui, tā var notikt. Mēdzu ātri aizsvilties, bet tikpat ātri arī nomierinos, aizmirstu un piedodu. Mani ļoti aizkaitina cilvēki, kas netur vārdu. Ja kaut ko apsola, manuprāt, ir jāizdara. Tas ir iemesls, kāpēc dažkārt ir grūti paļauties uz citiem. Šķiet – labāk izdarīšu pati. Tai pašā laikā mēģinu sevi audzināt, jo visus pasaules darbus nevaru izdarīt viena.
Kad esmu dusmīga, mēdzu aizcirst durvis, pagriezt muguru, demonstratīvi, ar attieksmi! Tur nerodas jautājumi, ir skaidrs, esmu dusmīga.
IK: Tu sevi uzskati par laimes luteklīti?
LL: Uzskatu, ka man ir paveicies ar brīnišķīgu, mīlošu ģimeni, kas ir devusi man daudz spēka, taču laimes luteklīte būtu ļoti mānīgs priekštats. Šķiet, katram no mums dzīve ir piespēlējusi mācībstundas, kuras sākotnēji mēdz būt ļoti sāpīgas. Un arī man tādas ir bijušas, taču tās visas ir ļāvušas man augt un attīstīties. Visnežēlīgāk, šķiet, es esmu apcelta tieši par izskatu. Līdz devītajai klasei, visus pusaudzes gadus, man bija diezgan liela un izteiksmīga zobu šķirba. Bija arī redzes problēmas, līdz ar to man pirmajā klasē bija brilles, ko tolaik vēl neuzskatīja par stilīgu aksesuāru. Tiku daudz apcelta ar visiem zināmajiem epitetiem – ačkariks, briļļainā kobra, četracis. Vecāki centās radīt sajūtu, ka zobu šķirbiņa ir kas šarmants, taču tolaik man tā galīgi nešķita. Kad sākās pirmie randiņi un draudzenes jau aplidoja puiši, es saņēmu noraidošus komentārus ar piezīmēm par zobu šķirbu. Manas draudzenes tika novērtētas kā skaistākas. Tas, protams, bija sāpīgi, līdz ar to pašvērtējums tika iedragāts. Taču es vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva un man ir paticis mācīties, tāpēc centos konkurēt ar savām zināšanām, nevis izskatu. Kad vidusskolā salaboju smaidu, saņēmu komentāru no kāda drauga: “Lelde, tu no neglītā pīlēna, esi izaugusi par gulbi!”
Ar gadiem esmu sevi iemīlējusi no jauna un sapratusi, ka patīku sev tāda, kāda esmu. Nostiprinājusi savu iekšējo pārliecību un ticību sev. Nekas manā dzīvē nav nokritis no gaisa, visā esmu ieguldījusi darbu un sasniegusi mērķus saviem spēkiem. Man patīk, kad darbs tiek padarīts kvalitatīvi. Un arī vēlme izglītoties nekur nav pazudusi. Joprojām daudz lasu, apmeklēju kultūras pasākumus, teātra, baleta izrādes un dažādus kursus.
Pirmais gads televīzijā ir sevis laušanas laiks, tu nejūties pārliecināts, ir bailes, bet jādara.
IK: Kas ir tavi iedvesmas avoti?
LL: Tie ir impulsi, kas atnāk negaidot! Piemēram, no maltītes ar ģimeni, kas manī raisa pateicības sajūtu, ka mēs te tā varam rāmi sēdēt un vakariņot. Iedvesmojos no cilvēkiem, ko satieku ikdienā, latviešu dizaineri, dažādu zīmolu autori. Viņi man dod sajūtu, ka Latvijā dzīvo varoši un mērķtiecīgi cilvēki. Kad esi šādu cilvēku lokā, tu pats gribi iet un darīt! Arī daba man dod impulsu virzīties uz priekšu.
IK: Pie kā tu vērsies, kad ir ļoti slikti?
LL: Cenšos īpaši neapgrūtināt citus ar savām problēmām. Es to sauktu par iekšējo miskasti, ko labāk sagremoju sevī. Ir situācijas, kad jālūdz palīdzība, bet ne jau pie katras rūpes. Aivis ir tas cilvēks, kas par mani zina visvairāk, taču arī ne jau visas problēmas uzkrauju viņa pleciem. Rezumējot – sākumā pati mēģinu tikt ar sevi galā, izvēdinu galvu un nomierinos. Nestrebju karstu!
IK: Mode ir tava otrā stihija?
LL: Modes pasaule man šķiet ļoti bagātīga un interesanta, taču es pret to izturos ar nelielu piesardzību. Ikdienā vadu raidījumu “Rīgas stila pavēlnieks” un ar prieku vēroju dizaineru paveikto darbu un izaugsmi. Tomēr mode ir ļoti mainīga. Diemžēl mūsdienās mums katru otro dienu kāds cenšas pārdot jaunu “stilīgo modi”. Tā ka brīžiem galva reibst un vairs nespēj izsekot līdzi, kas tagad ir trendīgākais. Esmu par patstāvīgām vērtībām – labāk izvēlēties un kombinēt mazāk, bet kvalitatīvākas lietas, piemēram, vietējo dizainu, kurš vienmēr būs aktuāls, nevis pēc pusgada vairs neskaitīsies stilīgs.
IK: Kas ir augstākais punkts, ko tu vēlētos sasniegt?
LL: Ak, nav tādu robežu! Es visu mūžu meklēšu iespējas, kā sevi arvien no jauna realizēt! Ja runājam tieši par mediju industriju, tad es ar lielu prieku mestos iekšā kādā ekspedīcijā, dotos dabā vai tieši pretēji, dotos pa zinātnes attīstības pēdām. Neatteiktos pastrādāt “Discovery” vai “National Geographic”. Jā, man ir tāda atklājējas sajūta. Gribētos redzēt, kā strādā lielās televīzijas ārpus Latvijas. Un tad šo iegūto pieredzi atvest uz mājām.
IK: Nākotnes plāni personīgajai dzīvei pa tavu galvu rosās?
LL: Ļoti ceru, ka izdosies kļūt par vienu no tām sievietēm – jaunajām, foršajām māmiņām, kam pietiek enerģijas apvienot karjeru ar ģimenes dzīvi un turēt to līdzsvarā. Sapņu un ambīciju netrūkst! Es esmu ģimenes cilvēks, un man ir svarīgi, ka ap mani dun mana bišu saime, bet tikpat ļoti – arī profesionālajā lauciņā vēl ir daudz jāapgūst un jāaug!