Daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.
Raksta autore: Martina Vaivode
Viktors Freibergs ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītājs, filoloģijas zinātņu doktors, tulkotājs, kino zinātnieks, pētnieks, teorētiķis un semiotiķis – viss vienā personā. Daloties ar savu pieredzes stāstu ceļu uz kino, Viktors Freibergs palīdz skaidrot – kas ir kino kritika un kas ir tās uzdevumi, un kāpēc galu galā par kino ir svarīgi runāt.
Ko Jums nozīmē kino un, kā Jūs nonācāt pie izvēles ar to saistīt savu dzīvi?
Stāsts ir garš. Tas viss sākās diezgan sen. Mana pamatizglītība ir angļu filoloģija un literatūra. Sākotnēji es pasniedzu tikai literatūras teoriju. Pēcāk mani sāka ārkārtīgi vilināt doma, ka varētu kaut ko vairāk darīt ar kino un tam bija divi stimuli. Viens – Jūrmalā tika organizēta, nespēšu minēt gadu kad, mēmā kino skola un, proti, tur bija virkne ievērojamu lektoru, tajā skaitā arī Deivids Bordvels un Kristīne Tomsone. Šo pasākumu organizēja Juris Civjans. Tajā brīdī mani ārkārtīgi ieinteresēja filmas. Otrs bija tas, ka pēc kāda laika britu padome atbalstīja dažādus kino projektus un galvenais bija britu kino klubs, kas sāka darboties kino galerijā Vecrīgā. Tur veidoju britu programmas un katru nedēļu tika rādīta viena jauna britu filma un toreiz es saskaitīju, ka pa visiem desmit gadiem man tur nācies iztulkot kādas 400 filmas. Pēcāk tika dota iespēja iegūt grantu, pirmkārt grāmatu iegādei, otrkārt, lai izveidotu kursu par britu studijām, taču tā kā nevienam nebija ne jausmas, kas ir britu studijas es izvēlējos kino. Kā arī, kad vēl mēs nebijām Eiropas Savienībā, es ieguvu stipendiju un kādu laiku pavadīju Londonā, lielākoties divās vietās – britu bibliotēkā, tur es savācu, sakopēju un lasīju ļoti daudz materiālu par kino teoriju un Londonas kino festivālā, kur pavadīju rītus. Vēlāk tika piešķirta ļoti liela stipendija grāmatu iegādei un rezultātā es pasūtīju ļoti daudz grāmatas par kino teoriju un vēsturi. Taču, kad nācās prezentēt šo kursu, man teica, ka tas nekādā veidā nav par britu studijām un tad nu es sāku lasīt par kino, sākot ar tieši kino semiotiku. Tā lūk es pakāpeniski pārgāju uz kino.
Un, ko nozīmē kino – man šķiet tas ir ļoti skaisti, ka ir iespējams nonākt pilnīgi citādā pasaulē un pēc tam prātot, ko tas tev dod. Kaut gan man jau kopš bērnības bija ārkārtīga vēlme kaut kādā veidā pietuvināties pie kino. Es atceros, ka savulaik bija poļu žurnāls “Ekran”, tāpēc arī mācījos mazliet poļu valodu, lai varētu to lasīt. Kad es žurnālā redzēju kadrus no “Nāve Venēcijā” un citām izcilām filmām tas viss mani ārkārtīgi aizrāva. Ir grūti izskaidrot, tas ir ļoti intuitīvi, līdzīgi kā ar gleznu, to apskatot pēkšņi tā stipri pievilina.
Kurā brīdī vienkārši teksts kļūst par kritiku?
Manuprāt, brīdis, kad teksts kļūst par nevis vienkāršu eseju par filmu, bet par kritiku ir tad, kad tā nonāk atsauču laukā – kad filma tiek aprakstīta atsaucoties vai balstoties uz kino teorijām vai principiem. Tas ir mēģinājums ielikt filmu teorētiskā rāmī. Taču tajā pat laikā, manuprāt, filmas interpretācijai būtu jāizriet no filmas nevis jāuzliek zināms rāmējums.
Kāds ir kino kritikas galvenais uzdevums? Un kāpēc cilvēki vispār lasa kritiku?
Būtībā jebkurš mākslas veids eksistē vai līdzpastāv kopā ar kritisku vērtējumu. Noskatīties filmu ir viena lieta, taču, ja ir vēlme šo filmu nolasīt dziļākā līmenī, tad manuprāt, ir vajadzīga šīs filmas kritiska analīze. Jāmin, ka kritika nenozīmē režisoru nolīdzināt līdz ar zemi, kaut gan dažreiz to, protams, der darīt, bet tāpat, kā ir arī mākslas un literatūras kritika, kino kritika ļauj vispārinātāk paskatīties uz kādu filmu. Ja auditorijai tiktu parādīts “Andalūzijas suns” (1929.) vai Hodorovska “El Topo” (1970.) vai “Santa Sangre” (1989.), pat tāda filma, kā Hitilovas “Margrietiņas” (1966.) tāpat vien, es domāju, ka būtu grūti saprast, par ko vispār ir šīs filmas. Pat skatoties atkal un atkal, tomēr gribās kaut ko palasīt. Tāpēc kino kritika ievada un izskaidro žanrisko daudzveidību. Spriežot pēc dažādām auditorijām es esmu secinājis, ka ļoti daudzi cilvēki sagaida no kino vienu un to pašu, ka principā kino ir ļoti vienveidīgs un līdzīgs. Taču, glezniecībā pastāv abstraktā glezniecība, sirreālisms, postimpresionisms, impresionisms un katru reizi mums ir jāvērtē savādāk, nevar balstīties uz līdzību.
Jūs minējāt, ka ir filmas, kuras tāpat vien ir grūti saprast un neskatoties uz to, ka vairāties saukt sevi par kino kritiķi, nereti Jūs tomēr arī publicējaties. Vai ir gadījušās grūtības filmas konekstualizācijas ziņā, ja nākas apskatīt tēmas, par kurām ne tik daudz zināt?
Ir, protams. Tas ir atkarīgs no kultūras konteksta un es neslēpšu, ka par Hodorovski es mēģināju lasīt un meklēt daudz ko. Nav tā, ka skatoties piecas reizes ir vienkārši pateikt, kāpēc, piemēram Paradjanova “Granātābolu krāsā” (1969.) redzami trīs lavaši un tad parādās zivis ne no kurienes. Tāpat es neslēpšu, ka “Human Traffic” (1999.) es noskatījos vairākas reizes un man tā filma likās pilnīgs murgs, savukārt publika, šķiet ļoti labi saprata, par ko iet runa.
Nav šaubu, ka analizējot filmas ir vienlīdz svarīgi visi filmas veidošanas aspekti, bet, kas ir tas, kam Jūs pievēršat uzmanību visvairāk?
Atbildot nedaudz sadzīviski, ir filmas, kas ir diezgan perfekti nostrādātas, nav problēmu ar montāžu vai skaņu, un stāsts varbūt ir interesants, bet man visvairāk imponē un saista laika konkrētība. Tas, ka es tieši tajā vienā dienā, kura tiek atainota, sajūtu un maņu līmenī jūtu, ka esmu tajā vidē. Tas man šķiet milzīgs talants un to es ne vienmēr varu izskaidrot, kāpēc tas tā notiek. Ir ļoti daudzas Hičkoka filmas, kurās tas ir izdarīts līdz pilnīgam perfektumam. Tā ir sajūta, ka to laika brīdi var izbaudīt tieši tā, kā tas notika tajā laikā, nevis kā filmā, kas ir uzņemta tagad par to laiku. Protams, kino ir salīdzinoši jauns un līdz ar to mēs uz trīspadsmitā gadsimta filmām nevaram to attiecināt. Bet tā ir tā klātesamības sajūta, teju smaržu līmenī.
Vai Jūs varētu paskaidrot, kā laika gaitā ir mainījusies garas, nopietnas un analītiskas kino kritikas vide, auditorija un tās pieprasījums?
Manuprāt, gara, nopietna un analītiska kritika šobrīd nav īsti pieprasīta. Šobrīd ir daudz dažādu blogeru un blogu, kuros tiek rakstīts vai aprakstīts kino, kur lielā mērā tie ir stāstiņi par kino, bet tas, protams, nav slikti, jo tas iespējams piesaista auditoriju. Tajā pat laikā, viena lieta, kas mums diemžēl nekad nebūs ir kino izglītība skolās, kas varētu sniegt kaut ko vairāk. Es tomēr redzu plaisu starp auditorijas vajadzībām pēc ļoti tehnoloģiski izsmalcināta kino un analogā kino. Tas man šķiet ir ļoti manāms. Es neuzskatu, ka kino kļūst populistiskāks, bet pieprasījums gan un tas izraisa to, ka distributori mums piedāvā daudz vairāk kino kā izklaidi nevis kino kā mākslu.
Vai Jūs uzskatāt, ka viedokļu kvantums, kas sastopams digitālās informācijas telpā, kurā teju jeb kurš sevi var saukt par kritiķi, ir drauds kino kritikai tradicionālā izpratnē?
Es domāju, ka nē. Ko darīt, ja cilvēks izvēlas vienkāršāku ceļu… Taču tā ir tā lieta, kas mani satrauc – tiekšanās pēc vienkāršības. Aiziet uz kino un sagaidīt izklaidi vai vienkārši pasēdēt. Tā, protams, var, es arī šad tad paskatos kādus blokbāsterus…
Lai gan daļēji varbūt tomēr jā… es nonācu pretrunās ar sevi. Tas varētu būt drauds, jo daudz, ko redzēt un daudz, ko lasīt vēl nenozīmē daudz, ko saprast.
Jūs jau minējāt, ka diez vai jebkad skolās tiks ieviesta kino izglītība, lai gan tas būtu nepieciešams. Kādi šobrīd būtu iespējami pasākumi, lai sekmētu kinopratību jauniešu vidū?
Šobrīd šis ir sarežģīti. Ik pa laikam jau notiek “Kino Bizē” vai “K-Sunī” atsevišķas lekcijas vai “Splendid Palace” notiek lektoriju cikli, kas ir ļoti interesanti, taču tur publika ir ļoti dažāda. Manuprāt, ir jābūt lielākam projektam, lielākam ciklam, kam, protams, ir vajadzīgs zināms finansējums. Kaut gan to var arī darīt jebkurš lektors, kurš pasniedz kino jebkurā augstskolā un tā pamazām tas loks paplašinās un rezonē. Ir ļoti patīkami, ja cilvēki pienāk un saka – “es tagad skatos filmas savādāk, es sapratu, kā tas ir jādara”.
Kādi trūkumi ir Latvijas kino kritikas telpā? Vai ar to ir iespējams nopelnīt iztiku?
Ar to, kā pamatdarbu noteikti nevar izdzīvot, pat mēnesi neiztiksi. Tas nav iztikas jautājums, bet gan par interesēm. Nav arī īsti vietas, kur publicēties, var mēģināt “Kino rakstos”, taču pašreiz tur ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kas raksta – diemžēl mums nav atsevišķa kino izdevuma. Iespējams, ka es ļoti optimistiski uz to raugos tagad, bet es pieņemu, ka nākotnē būs jauni un talantīgi cilvēki, kas rakstīs.
Noslēdzot, pats galvenais jautājums – kāpēc tad galu galā ir svarīgi par kino runāt kritiski un saglabāt augstvērtīgas kino kritikas tradīcijas?
Kā jau es minēju ir izveidojusies zināma plaisa starp paaudzēm, tāpēc ir nepieciešams kontekstualizēts skatījums uz konkrētu darbu un ir autori, kas prasa zināmas priekšzināšanas to darbu izvērtēšanā. Kino kritikas loma lielā mērā ir cilvēkos stimulēt interesi!