Teksts: Zane Irbe
Ir tāds teiciens: “Ja tu nodarbosies ar savu hobiju profesionāli, tev nekad nebūs
jāiet uz darbu!” Izvēlēties profesiju, kas reizē ir arī sirds lieta, ir liela laime. Noslēdzošajā intervijā rakstu sērijā “Sirds lietu darot” ar savu pieredzi dalās TV personība, pasākumu vadītājs un būvinženieris. “Mans aicinājums ir skatuve. Vienmēr ir bijis,” pārliecināts ir Aivis.
Mazliet par Aivi!
- Nodarbošanās, hobijs, kas dod prieku un dzīvesspēku, – fizisks darbs laukos,
snovbords un sērfošana. - Galamērķis šajā gadā, kur vēlies nokļūt, – Meksika.
- Ikdienā lielu prieku man sagādā – redzēt, kā bērni aug veseli un attīstās par
personībām. - Beidzamā laika lielākā veiksme, pozitīvs piedzīvojums – klātienes pasākumu
atgriešanās pēc pandēmijas laika un divu mēnešu garš atvaļinājums kopā ar savu
ģimeni. - Labākā filma, ko pēdējā laikā esmu redzējis, – Austrumu frontē viss mierīgi.
Kāda ir tava profesionālā ikdiena šobrīd?
Kopš ģimenē ir ienākušas divas atvases, daudz mazāk laika veltu darbam. Tas gan
nenozīmē, ka neesmu lietas kursā par notiekošo, bet mazāk aktīvi iesaistos publiskās
debatēs par dažādiem jautājumiem. Ikdienā veltu daudz laika informācijas
apkopošanai no dažādiem avotiem, lai vēlāk pēcpusdienā to izmantotu pārraidēs, ko
vadu TV. Gana bieži iegūtā informācija noder, moderējot konferences vai diskusijas.
Pastāsti, kā un kāpēc mainīji savu profesionālo jomu, pirms daudziem gadiem,
pārejot uz TV vidi.
Atbilde ir gaužām vienkārša. Tā lielā mērā bija nejaušība un veiksme vienlaikus.
Godīgi sakot, es līdz galam nemaz neesmu nomainījis darbošanās jomu, jo vēl šodien
paralēli TV darbam strādāju pie dažādiem būvniecības projektiem. Arī šodien
strādāju paralēli pie viena būvobjekta, ko ceru realizēt šā gada laikā. Man patīk, ka
varu būt daudzpusīgs un realizēt sevi ne tikai vienā jomā. TV darbs man pavēra
durvis uz šovbiznesu, ja to tā Latvijā var nosaukt.
Cik ilgi esi TV pasaulē?
Netieši esmu jau kopš bērnības, kad pie malkas krāsns sasildītā segā skatījos ikvakara
ziņu raidījumu Panorāma. Ziņas, notikumi un aktualitātes mani vienmēr ir
interesējušas. Tā profesionāli pats ēterā esmu nu jau apaļus deviņus gadus.
Vai atceries sākumu – kas bija grūtākais šajā profesionālajā vidē?
No šodienas skatpunkta raugoties, šķiet, ka tur jau nekā grūta nav, bet sākums bija
smags. Katram kādreiz ir nācies nokļūt milzu lidostā, kad nesaproti, kur iet, ko darīt,
tūlīt lidmašīna pacelsies, ir jāsteidzas. Tā sajūta ir savā ziņā līdzvērtīga tai, kas man
bija tolaik. Esmu ļoti pateicīgs visiem tiem, kas ar mani tolaik intensīvi strādāja,
uzklausīja, pamācīja, pastūma un nomierināja, kad vajadzēja. Pats grūtākais bija tikt
galā pašam ar sevi. Uztraukums, ko par tevi padomās citi… Prasmes slīpējot un
mācoties, lēnām nāca arī pārliecība par sevi un savām spējām.
Vai mācījies kādā mediju skolā?
Esmu viens no tiem, kas strādā profesijā, kurā neesmu ieguvis izglītību. Tas gan
nenozīmē, ka ir viegli. Pat sarežģītāk, es teiktu. Svarīgākais ir vēlme rakt un
pilnveidot sevi. Izglītība ir instruments, ko var izmantot ļoti plaši, ja vien to vēlies.
Kas tev savā profesijā šobrīd patīk visvairāk?
Rutīna iezogas jebkurā darbā un profesijā, bet esmu secinājis, ka žurnālistikā to ir
samērā grūti noķert. Baudu, ka ikdienā varu būt ar dažādiem cilvēkiem. Katra diena ir
mazliet citāda.
Kādām iemaņām, prasmēm un zināšanām jābūt, lai darbotos TV vidē?
Pirmkārt, vēlmei strādāt daudz, jo bez tā šajā jomā neiztikt. Otrkārt, zinātkārei, kas
tevi dzen uz priekšu.