Intervē: Venta Ilva Stūris
Uzsākot jaunu IZvēlies rubriku par interesantām un neparastām profesijām, iedomājāmies par skursteņslauķiem, kā rezultātā interneta vietnē skurstenslaukiem.lv atradu Līgu Ondzuli, kura šobrīd ir vienīgā sieviete – skursteņslauķe Latvijā. Līga patiešām ir skursteņslauķis ar lielo burtu – jau uzsākot sarunu varēja dzirdēt patiesu degsmi viņas balsī, un arī intervijas laikā viņa parādīja, ka savā darbā ir ļoti nesavtīga un atbildīga un ir gatava bezmaksas izdarīt daudz vairāk nekā prasīts klientu drošībai. Kādā oktobra rītā sazvanījāmies un izrunājām daudzus jautājumus par un ap šo profesiju – kā kļūt par skursteņslauķi, kādi ir ieguvumi no šī darba un daudz citu nopietnāku un nenopietnāku lietu.
Kāda ir skursteņslauķa darbadiena un galvenie pienākumi?
Ir tā, ka tad, kad mums klients piezvana, mēs uzreiz pajautājam, kurā pilsētā atrodas objekts, jo mēs darbojamies vairāk pa Aizkraukles rajonu. Uzzinot, kurā pilsētā ir klients, pajautāju, kas ir jātīra, vai ir vajadzīgas trepes, un ierakstu kalendārā. Tā arī mana darba diena sākas – es ieskatos kalendārā un skatos, uz kuru pusi tajā dienā braukšu. Ja ir nepieciešams nomainīt apkures ierīcē tīrāmo lūku, tad man jābūt līdzi jaunai tīrāmajai lūkai, jāpaņem līdzi lukturis, jāpārbauda, vai mašīnā ir ielikti māli. Tikai tad mēs braucam pa objektiem un tīrām, mainām un mūrējam.
Kā Jūs izlēmāt kļūt par skursteņslauķi? Sievietes ļoti reti redz šajā amatā.
Tas man tā netīšām sanāca. Es biju bērna kopšanas atvaļinājumā, un aizgāju palīgā tēvam, kurš ir skursteņslauķis – meistars. Vienreiz aizgāju palīgā, otrreiz, un iepatikās. Tas ir ļoti interesants darbs – runāties ar cilvēkiem un atklāt tās problēmas, piemēram, kad kaut kas ir aizsērējis un tu atrodi, kāpēc tie dūmi nāk. Es divas dienas strādāju dārzkopībā un divas dienas aizgāju palīgā tēvam. Tā es gadu nostrādāju, otrajā gadā jau strādāju divas dienas dārzkopībā un trīs pie tēva, un tad trešajā gadā aizgāju no dārzkopības un sāku visas piecas dienas strādāt kā māceklis pie meistara.
Ko jaunieši, kuri vēlas kļūt par skursteņslauķi, var sākt darīt jau skolas laikā? Vai ir iespējams apgūt kādas prasmes?
Ja jaunietis ir beidzis podniekus, mūrniekus, tad noteikti var strādāt par skursteņslauķi, jo ļoti bieži ir jāmāk samūrēt atpakaļ izjukusi podiņkrāsns, ķieģeļkrāsns vai skurstenis, tāpēc noteikti var iet par to mācīties.
Ja jaunietis Jums piezvanītu un jautātu, vai var aizbraukt uz kādu objektu līdzi, paskatīties, kā tas viss notiek, pirms iet kaut kur mācīties, jūs atļautu?
Jā, protams! Mums ir diezgan daudz darba, un es ļoti priecātos par palīgu! Vispār visiem skursteņslauķiem vajag palīgus, divatā ir vieglāk strādāt.
Kas jādara, lai kļūtu par skursteņslauķi? Kur un cik ilgi jāapgūst iemaņas, lai varētu sākt strādāt? Vai ir tāda ‘’skursteņslauķu skola’’?
Lai kļūtu par skursteņslauķi, ir jāpiesakās pie skursteņslaucītāja – meistara un 3 gadus pie viņa jāstrādā kā māceklim. Tos trīs gadus tu skaties, mācies, tev stāsta, konsultē un rāda. Tad, kad meistars redz, ka esi gatavs, tad meistars Tevi izvirza tālāk “Skursteņslaucītāju amatu brālības valdei”. Piecu skursteņslaucītāju – meistaru valdei jāuzraksta diplomdarbs – jāapraksta, ko un kā tu esi objektā darījis, pievienojot bildes. Tad vēl pie viņiem ir teorijas eksāmens. Ja tu visu esi pareizi atbildējis, tev amatniecības kamerā izsniedz sertifikātu – diplomu. Tad tu kļūsti par skursteņslaucītāju – zelli. Nostrādājot par zelli piecus gadus, var pretendēt un kļūt par skursteņslauķi-meistaru. Bet tas ir mazliet sarežģītāk, jāiziet papildu apmācība, jābūt izpētes darbam par kādu noteiktu tēmu un atkal ir eksāmens.
Ar ko atšķiras amata meistari no zeļļiem?
Amata meistaram ir lielāks stāžs, darba pieredze un meistars var apmācīt mācekļus.
Cik pieprasīts ir šis darbs mūsdienās? Vai pēdējā laikā pieprasījums ir vairāk audzis vai krities?
Pieprasījums ir audzis. Tad, kad es pati biju māceklis, rindas nebija tik garas. Nezinu, vai cilvēki ir palikuši apzinīgāki vai slinkāki, bet, ja pirms dažiem gadiem bija mēnesi jāgaida rindā, tad tagad pie mums ir divus mēnešus jāgaida rindā. Tagad arī tieši ir sezona. Visi visu vasaru ir dzīvojuši un nav iedomājušies, ka varētu ātrāk skursteņslauķi izsaukt. Un tagad, kad sāk kurināt, izdomā, ka vajadzētu piezvanīt skursteņslauķim, bet diemžēl ir gara rinda.
Kas ir interesantākais šajā darbā?
Katra diena ir citāda. Var parunāties ar dažādiem cilvēkiem objektos, palīdzēt, atrisināt problēmas. Piemēram, cilvēks ir visu mūžu pats tīrījis skursteni vai apkures ierīci, bet nu dūmi nāk atpakaļ istabā un nesaprot kāpēc. Un tad atbraucam mēs un atrodam to vietu, kur viņš pat nav iedomājies tīrīt. Šādu problēmu atrisināšana un palīdzēšana cilvēkiem sniedz mums laimi visai dienai. Protams, arī skaistais skats uzkāpjot uz skursteņa un paveroties apkārt.
Cik bīstams ir šis darbs? Vai ir kāds risks nokrist no skursteņa, cik ļoti šis darbs kaitē veselībai?
Jebko darot ir jābūt piesardzīgam, tā arī skursteņslaucītāja darbā jābūt piesardzīgam, jālieto alpīnistu aprīkojums. Senos laikos tīrīja krāsnis tā, ka sodrēji putēja uz visām pusēm, un pēc tam saimniece trīs dienas tīrīja māju pēc skursteņslaucītāja vizītes, bet mūsdienās mums ir tāds milzīgs putekļsūcējs, kas visus putekļus savāc tā, ka pat uz grīdas nekas nenobirst un ieelpojam tos minimāli. Protams, tīrot ventilācijas, kuras ir pilnas ar būvgružiem, ir vajadzīgas maskas. Ir jārūpējas par sevi, lai nesaelpotos sodrējus. Sodrējus var viegli nomazgāt. Sodrēji jau nav arī nemaz tik indīgi.
Nav bail kāpt uz jumtiem?
Jābūt bailēm! Jābūt piesardzīgam un prātīgam. Mums, protams, ir arī tāds kā alpīnisma aprīkojums drošībai. Jumti arī ir dažādi – ir tādi, uz kuriem varētu dzert tēju un skatīties Daugavas lokus, un tad mēs iesakām saimniekiem šādu ideju: kādu vakaru izklāt segu un uz jumta padzert tēju, par ko viņi pat agrāk nebija iedomājušies. Gadās arī stāvāki jumti – tādi, kuros pat ar visu aprīkojumu jāpiedomā, kur kāpt. Bet parasti, uzvelkot aprīkojumu, bailes samazinās.
Kādi ir lielākie izaicinājumi šajā darbā? Stāvie jumti vai klienti ar sliktu attieksmi?
Ja kaut ko nesaprotam, tad mēs konsultējamies ar kolēģiem brālībā, lai pilnveidotu zināšanas. Ir kašķīgi klienti. Tādi, pie kuriem pat vairs negribas atpakaļ braukt.
Vai ir kādi cilvēki, kuri pilnīgi noteikti nevarētu strādāt par skursteņslauķiem?
Noteikti ne cilvēki, kuriem ir bail no augstuma. Manam meistaram ir bijuši palīgi, kuri, izbāžot galvu pa jumta lūku, aiz bailēm trīc. Tāds trīcošs nu gan nevar strādāt. Man, piemēram, ļoti nepatīk, ka es uzreiz no jumta redzu zemi. Ir tādi stāvie jumti, no kuriem uzreiz var zemi redzēt. (bet visu atrisina alpīnistu aprīkojums)
Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt topošajam skursteņslauķim?
Jābūt pacietīgam, laipnam, komunikablam, sabiedriskam, jo tomēr jāstrādā ar klientiem. Reizēm jāizdara kaut kas vairāk, nekā prasīts – ja tu redzi, ka vēl kaut kas būtu jāiztīra, tad tas jāizdara. Līdz ar to klientam patīk tas, ka tu izdari vairāk nekā viņš prasa. Arī liekot sildmūrītī jaunas tīrāmās lūkas, mēs bieži vien pajautājam saimniekam, ko viņš darīs ar veco lūku. Ja metīs ārā, tad mēs pajautājam, vai nevar mums noziedot, lai mēs varētu kādā komunālajā dzīvoklītī ielikt. Un noteikti jāpatīk būt melnam no sodrējiem! Nevar strādāt cilvēks, kuram nepatīk, ka viss nosmērējas!
Kurš ir Jūsu mīļākais darbarīks?
Noteikti mans lukturis. Ja es to aizmirstu, tad tā diena ir pilnīgi izgāzusies. Ja lukturis ir aizmirsts, tad es jūtos kā bez rokām. Man patīk ielūrēt visur iekšā. Arī uzkāpjot uz skursteņa es ieskatos iekšā līdz pašai apakšai. Citreiz arī nofotografēju, kā izskatās pirms un pēc. Es esmu redzējusi, ka citi meistari izmanto tos lukturus, kas rokā jātur, bet, manuprāt, tas ir lieki. Es lietoju savu uz galvas liekamo, man ir sava ‘’trešā acs’’ uz pieres. Rokas ir brīvas, un ar to var tālu redzēt un reizē tīrīt.
Vai kāds ir pie Jums pieteicies ‘’Ēnu dienā’’? Ja pieteiktos, vai Jūs piekristu?
Jā, kāpēc nē? Pagaidām nav pieteicies. Laikam jaunieši neiedomājas, ka var pie skursteņslauķa pieteikties. Ja tu dzīvo daudzdzīvokļu mājā, tu varbūt domā, ka tā profesija ir novecojusi, bet arī daudzdzīvokļu mājās mēs tīrām ventilācijas. Mēs esam izturējuši konkursu Aizkrauklē un tagad 60 mājām tīrām ventilācijas.
Kādi ir Jūsu darba plusi un mīnusi?
Viens no plusiem droši vien ir tas labais skats. Cilvēki, kuri tevi gaida kā īpašu viesi (piemēram, vakar mums vienā objektā uzdāvināja trīs burciņas ar dažādiem konservējumiem, otrā saldas vīnogas, trešajā vēl kaut ko), ir sacepuši pīrādziņus un pat nelaidīs tevi prom, ja tu nepadzersi ar viņiem tēju. Arī tas prieks, kas viņus pārņem, kad tu esi iztīrījis, un viņi atviegloti uzelpo, ka tagad varēs mierīgi kurināt un ir gatavi jaunajai apkures sezonai. Skursteņslauķis ir laimes nesējs tādā ziņā, ka klientu pārņem laime un miers, kad dūmenis un apkures ierīce ir iztīrīta, tad var mierīgi gulēt bez satraukumiem, ka varētu kaut kas aizdegties. Protams, ka tikai tad, ja pareizi kurina un ar sausu malku. Ja aiztaisa krāsns un pelnbiru durtiņas ciet, un tajā krāsniņā dūmi lēnām gruzdinās, ātri vien krāsns un skurstenis pieaug ar darvu, tad jau pēc mēneša var aizdegties darva. Mīnusi – nu jā, man jau tas sodrēju melnums patīk, bet ir tādi klienti, kas paliek neapmierināti, ja nosmērē baltās sienas. Bet, jo vairāk piesargājas, jo lielāka iespēja, ka tu nosmērēsi to balto sienu. Bet mums, skursteņslauķiem, patīk tas melnums. Viss pieder pie lietas! Sodrējus arī viegli var nomazgāt gan no sevis, gan no sienas, ar darvu gan ir sarežģītāk. Vēl viens mīnuss ir neparedzams darba laiks. Kad sāku strādāt šo darbu, salielījos, ka var šo darbu apvienot ar bērnu audzināšanu, bet ir grūti, īpaši sezonā, piemēram, vakar es biju mājās deviņos. Ir arī klienti, kuri piezvana un raud, jo plīts dūmo un tad jāizdomā, kā viņu paņemt ārpuskārtas, tādējādi pagarinot dienu.
Runājot par skursteņslauķiem kā laimes nesējiem – vai ir kāds piegājis pie Jums un paberzējis pogu?
Protams, ka ir! Ir bijis arī tā, ka es aizbraucu pie klienta bez darba mundiera (īpaši vasarā), un tad man uzreiz jautā: ‘’Kur pogas?” Un tad es rādu, ka re, ir piešūta uz darba bikšu lences. Vienreiz man tieši viena poga bija notrūkusi, un mēs bijām Jaunjelgavā, un es biju iegājusi vienā tūrisma kantorī, un tur kādi seši cilvēki uzreiz piegāja klāt un vēlējās nofotografēties, un tad es to notrūkušo pogu uzdāvināju tai galvenajai vadītājai. Viņa bija ļoti priecīga.
Vai Jūs varētu sevi šobrīd iedomāties kādā citā amatā?
Laikam jau nē! Man patīk šis darbs. Es arī esmu lēnām iegādājusies visus instrumentus, kur tad es viņus liktu? Nē, nē, man patīk tas, ko daru.
Kā līdz šim Jūsu darbu ir ietekmējis Jūsu dzimums?
Ir bijuši divi raidījumi par mani, un tad tas ir ieintriģējis cilvēkus no citām Latvijas pilsētām. Pēc tam man zvana, sūdzas par sava rajona skursteņslauķi un lūdz, vai es nevaru pie viņiem atbraukt, bet man jāsaka, ka es tik tālu tomēr nebraucu. Iesaku savus kolēģus, kas dzīvo viņiem tuvāk, kurus personīgi pazīstu un zinu, ka ir labi speciālisti. Citi arī domā ‘’Uj, nē, sievietei es nezvanīšu.’’ Ir man bijusi viena kliente, kura neuzticējās man kā sievietei. Pirmajā gadā sēdēja klāt, kamēr es darbojos, bet otrajā gadā jau vairs nevaktēja. ☺
Ja esi ieinteresēts arī citās interesantās profesijās, seko līdzi jaunajiem rakstiem izvelies.eu!
Un vēl – ja ir kāda profesija, par kuru vēlētos uzzināt vairāk, droši raksti mums Facebook!
