Autori: Annija Brahmane, Katrīne Liepzare, Ēriks Gorda, Elizabete Balčus
No nejaušas nonākšanas teātra kritiķu vidū līdz kultūras raidījumu vadīšanai — kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska atklāj savu daudzveidīgo karjeras ceļu, kļūstot par vienu no vadošajām balsīm Latvijas kultūras žurnālistikā. Ar laiku viņas darbs pārauga arī citās jomās, iesaistoties kā radio un televīzijas raidījumu vadīšanā, tāpat rakstiskajā žurnālistikā. Šī daudzpusīgā pieredze ir ļāvusi viņai izveidot unikālu karjeru, kas savieno akadēmiskās zināšanas ar praktisko mediju darbu un mākslas pasaules izpratni.
Kā jūs sākāt savas darba gaitas?
Es esmu diplomēta teātra kritiķe. Studēju Filoloģijas fakultātē — tagad Humanitāro zinātņu fakultātē. Pirmajā kursā bija teātra vēsture un teorija. Tur es nonācu nejauši – uzreiz pēc vidusskolas vienkārši bija plānots stāties filologos. 1. septembrī, atnākot uz fakultāti, uzzināju, ka mani dokumenti ir ieklīduši teātra kritiķos, un es biju ielikta teātra kritiķu grupā. Es pieļauju, ka tas notika tāpēc, ka mana kursa biedrene bija arī mana klasesbiedrene Undīne Adamaite, un no manas klases divas meitenes stājās kritiķos. Kopā ar viņām tiku iebakstīta. Mans toreizējais draugs teica: “Paliec teātra kritiķos – būs daudz interesantāk nekā ieviesties valodniecībā.”
Mēs sākām publicēt jau ļoti agri, jo līdz tam teātra kritiķu vidū bija tikai vidējās un vecākās paaudzes pārstāvji, un mūs izķēra kā “karstus pīrādziņus”. Medijos sākām publicēties laikrakstā “Labrīt”, un jau otrajā kursā sāku strādāt “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” kā štata teātra kritiķe. Man bija 19 gadi. Ilgu laiku darbojos kā teātra kritiķe, bet teātra kritiķis nevar nopelnīt iztiku tikai ar recenziju rakstīšanu, tāpēc mans darbalauks pamazām paplašinājās līdz plašākai kultūras žurnālistikai.
Pamazām man lika intervēt cilvēkus arī no citām mākslas jomām, ne tikai teātra nozares, un tas mani ļoti interesēja. Bieži apmeklēju izstādes un koncertus. No šaurās teātra jomas, kuru joprojām uzskatu par savu galveno specialitāti, jo es to studēju sešus gadus (pabeidzu maģistratūru, bet nepabeidzu doktorantūru), mana darbība paplašinājās. Laikrakstā “Diena” jau strādāju kā plaša profila kultūras žurnāliste, jo tur teātra kritiķu lomās jau bija Normunds Naumanis un Undīne Adamaite, kuri specializējās teātrī. Savukārt es biju plašāka profila kultūras žurnāliste.
Tāpat es strādāju žurnālā “Kas Notiek”, kuru vadīja Jānis Domburs, kurš žurnāla nosaukumu atvasināja no sava TV šova “Kas notiek Latvijā”. Nonācu televīzijā, kad mani uzaicināja Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle, laikā, kad strādāju Latvijas Nacionālajā operā kā iespieddarbu un reklāmu darbu redaktore – mans pienākums bija rakstīt dažādus tekstus un veidot programmiņas. No operas Ieva Rozentāle mani aizvilināja uz televīziju, kur tolaik bija raidījums “100 g kultūras”. Šis zīmols joprojām pastāv. Es sāku strādāt par raidījuma “100 g kultūras” galveno redaktori – tas bija ikdienas raidījums, kurā katru darba dienu notika sarunas ar kultūras cilvēkiem.
Man šķiet, ka tik plašs kultūras raidījumu apjoms Latvijas Televīzijā vairs nav bijis.
Sanāk, ka no operas nokļuvi televīzijā kā galvenā redaktore?
Jā, kā projekta galvenā redaktore. Viņiem vajadzēja cilvēku, kas plāno tēmas. Tā kā es biju strādājusi līdzīgu darbu laikrakstā “Diena” un dažādos preses izdevumos (neuzskaitīšu visus), es nonācu televīzijas medijā no drukātās preses. Arī operā nodarbojos ar drukas darbu redakciju. Tas bija diezgan liels izaicinājums. Tas notika 2007. gadā, un vizuālajiem medijiem ir savi nosacījumi – vienmēr jāplāno tēma tā, lai būtu, ko parādīt, vai arī jābūt pieejamai bildei. Dažās kultūras jomās, piemēram, rakstniecībā vai literatūrā, to vizuāli parādīt ir ļoti sarežģīti – ne neiespējami, bet tomēr sarežģīti. Par to vienmēr jādomā.
Es tur nostrādāju dažus gadus, līdz mani atlaida. Tas notika tāpēc, ka tā brīža televīzijas vadība sūdzējās, ka kultūrai nav tik augsts reitings kā šoviem vai seriāliem. Toreiz bija tāds seriāls, kas vēlāk pārtapa par “Ugunsgrēku”, un bija “Neprāta cena”. Skaitījās, ka kultūra ļoti velk uz leju reitingus. Tolaik sabiedriskajā medijā vēl bija reklāmas tirgus, un reitingi bija ļoti svarīgi. Viņi gribēja izveidot trešo kanālu, jo jau bija LTV1 un LTV2, kas vēlāk pārtapa par LTV7. Televīzijas vadība plānoja izveidot trešo kanālu, kurā “sagrūzt” visu kultūru, raidīt arhīva materiālus, ierakstus, kultūras raidījumus un tiešraides. Tas, protams, nozīmētu, ka neviens šo kanālu neskatītos un nezinātu par tā eksistenci. Turklāt nebija plānots ieguldīt nekādus papildu līdzekļus, un tas kanāls būtu jāmeklē pultī – kaut kur starp pogām. Principā tas nozīmētu kultūras raidījumu iznīkšanu. Es sacēlu lielu traci un sniedzu interviju saviem bijušajiem kolēģiem no laikraksta “Diena”, kur atklāju šos nodomus un pastāstīju, kāpēc tie ir slikti. Televīzijas vadība jau bija apvārdojusi dažus kultūras cilvēkus, ka būs savs kultūras kanāls – kā “Meco” vai “Arte”, bet, protams, bez jebkādiem līdzekļiem tas būtu vienkārši miskastes kanāls visiem kultūras raidījumiem. Tas nebūtu nekāds “Meco” vai “Arte” kanāls, bet gan arhīvu kanāls, kuru neviens nezinātu, kur meklēt.
Pēc tam darba devējs man vienkārši nepagarināja līgumu. Tas bija pirmais un, jāsaka, vienīgais gadījums manā praksē, kad es nepārtraucu darba attiecības pati, bet tās pārtrauca ar mani. Taču, kad nomainījās televīzijas vadība, mani aicināja atpakaļ, jo kolēģi novērtēja manu upuri. Tas jau bija 2014. gads. Pa to laiku biju strādājusi TV3, kur veidoju sižetus, un žurnālā “Lilit”. Mēs ar Laura Subatnieka sievu Lindu Saulīti bijām nodibinājuši digitālo mediju “Lillā”, kas bija pirmais interaktīvais žurnāls, kas darbojās planšetēs un viedtālruņos. Tas gan īsti neaizgāja, jo pietrūka līdzekļu plašākai reklāmas kampaņai. Saturs manā izpratnē bija ļoti jaudīgs, bet bija bišķi par ātru laikam – tas bija 2012. gads, un cilvēki vēl nebija tik ļoti “viedtālruņos”, kā arī viedierīces vēl nebija tik advancētas.
Kad pagāja septiņi gadi, bija pienācis 2014. gads, un viņi nodibināja “Kultūras ziņas”. Es biju pirmais “Kultūras ziņu” producents. Diezgan ilgus gadus producēju ziņas, paralēli veidojot arī “100 g kultūras” diskusijas, ko vadīja Kristīne Želve un Gustavs Terzens. Es visu laiku strādāju aizkadrā. Kultūras ziņās veidoju arī “Personības 100g kultūras” – portretus par radošiem cilvēkiem. Sāku rakstīt arī dokumentālo filmu scenārijus, kopā ar vīru esam izveidojuši vairākas dokumentālās filmas, tostarp trīs – par arhitekti Zaigu Gaili, Lidiju Doroņinu-Lasmani un gleznotāju Birutu Delli, par kuru veidotā filma saņēma Lielo Kristapu.
Vienā brīdī radās ideja slēgt nišas raidījumus, piemēram, “Nacionālie dārgumi”, “Diskusija” un “Personība”. Saprata, ka diskusiju vietā vajag aktuālo problēmu raidījumu, un izveidoja “Kultūršoks”, es biju tā pirmā vadītāja. Tad es sāku parādīties kadrā – tas bija pirmais šāda veida darbs. Pamīšus veidoju “Kultūršoku” un biju kultūras ziņu producente līdz 2019. gadam.
Tikmēr tapa jauns projekts – “Kultūrdeva”. Pie tā strādāja liela komanda, un tas ir gandrīz stundu garš raidījums ar daudziem sižetiem un sadaļām. Tas bija nedaudz komplicēts, ilgi izstrādāts raidījums. Sākumā to vadīja brīnišķīgais žurnālists Mārtiņš Ķibilds, kurš radīja arī tādus kolosālus raidījumus kā “Adreses” un “Atslēgas”. Mārtiņš novadīja septiņus “Kultūrdevas” raidījumus, bet pēkšņi aizgāja mūžībā. Tas bija liels šoks visiem – viņš bija vienu vai divas dienas vecāks par mani, un mums ir ļoti tuvu dzimšanas dienas. Tā kā es biju vadījusi “Kultūršoku” un jau biju bijusi kadrā, mana kandidatūra tika apspriesta, kad meklēja nākamo vadītāju, taču sākumā tika lemts par labu Mārtiņam. Kad viņš aizgāja mūžībā, “Kultūrdeva” bija jāturpina, jo bija notikuši tikai septiņi raidījumi, un bija jāturpina darbs. Mani burtiski pierunāja Rozentāle, un es kā “kaķēns” tiku iemesta šajā raidījumā, ko vadu jau piecus gadus. Pa vidu tam man radās brīnišķīga ideja, ko televīzijas vadība atbalstīja – vasarās veidot raidījumu par māksliniekiem un viņu dārzeņiem – raidījumu “Kultūrdobe”. Tas ir ļoti populārs pusmūža sieviešu vidū. Katru vasaru mani atpazīst “Rimi” pārdevējas, bet ziemā, kad raidījums netiek rādīts, viņas mani paspēj aizmirst, jo “Kultūrdevu” neskatās.
Esmu vēl televīzijā un esmu raidījuma un izrāžu ierakstu cikla “Teātris ZIP” redaktore. Respektīvi, esmu teātra kritiķe un zinātniece, kas iesaka projektu vadītājai, kādas izrādes ir jāieraksta un kuras vajadzētu rādīt. Tāpat palīdzu Ojāram Rubenim, kurš vada šos raidījumus. Esmu aizkadra cilvēks, redaktore, kas palīdz ieraksta režisoram – gluži kā pilots pie stūres – norādot, piemēram: “Pēc minūtes uznāks aktieris no vienas vai otras puses,” pamatojoties uz iepriekš skatītajiem izrādes videoierakstiem. Es arī montēju raidījumus, jo Ojāram tie bieži ir par gariem, līdzīgi kā man ar “Kultūrdevu”, bet šajā projektā montē citi.
Man ir trīs projekti – “Kultūrdobe”, “Teātris ZIP” un “Kultūrdeva”. Es arī esmu “Kilograms kultūras” žūrijas locekle un piedalos “100g kultūras” ceremonijas veidošanā katru gadu. Tāpat strādāju pie atsevišķiem projektiem, piemēram, “Spēlmaņu nakts”, kur parasti tiek piesaistīti dažādi cilvēki. Tāds ir mans darbības lauks.
“Kultūrdeva” ir viskomplicētākais projekts, jo tajā ir jāsagatavo divas intervijas un divas daļas. Vienmēr jāapskata izstādes, jānoskatās filmas un jāizlasa grāmatas, kas ir visgrūtāk un vislaikietilpīgāk. Piemēram, nākamnedēļ raidījumā piedalīsies rakstniece Andra Manfelde, un man te ir sakrātas viņas grāmatas, kuras, par laimi, lielāko daļu esmu jau lasījusi, bet dažas vēl ir jāpārlasa. “Kultūrdeva” ir viskomplicētākais no visiem maniem projektiem.
Vai jūs sevi uzskatāt par kultūras žurnālisti vai teātra kritiķi?
Tas viss ir atkarīgs no pozicionēšanas. Ja mani uzaicina uz Kultūras Rondo Latvijas Radio, lai apspriestu teātra sezonu, tad, bez šaubām, mani sauc par teātra kritiķi, jo es turpinu rakstīt recenzijas diezgan regulāri – “Kultūras Diena” un “Kroders.lv”. Es to nedaru naudas dēļ, jo par to lielu naudu nemaksā, bet tieši tādēļ, lai uzturētu savu pirmo, oficiālo un manu vienīgo profesiju pie dzīvības. Mēģinu aizbraukt uz ārzemēm un tur noskatīties kādu teātra izrādi. Teātris man ir ļoti tuvs, bet mana galvenā nodarbošanās, ar kuru pelnu iztiku, ir kultūras žurnālistika.
Kā jūs plānojat savu darbu, lai pietiktu laika darbam un privātajai dzīvei?
Šobrīd man privātās dzīves nav, jo esmu “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētāja. Tas nozīmē, ka man ir jānoskatās pilnīgi visas izrādes, kas sezonas laikā ir iestudētas Latvijas teātros, ieskaitot Liepāju, Valmieru, Daugavpili un Rēzekni. Tas nozīmē, ka brīvdienās braucu uz teātriem un katru vakaru eju uz izrādēm. Šobrīd, kad ir sezonas sākums, izrādes tiek rādītas, lai to neatliktu uz pēdējo brīdi, tāpēc es rūpīgi apmeklēju teātrus. Man brīva laika nav. Šobrīd esmu arī iztulkojusi režisora Dmitrija Krimova izrādi “Ārprātīgo Piezīmes”. Tur es tulkoju titrus, un režisors pēdējā brīdī izdomāja, ka vajadzīgs sinhronais tulkojums austiņās. Tagad es sešas dienas katru vakaru braucu uz Sarkandaugavu un tulkoju šo izrādi. Nācās atcelt dažas izrādes, kuras biju plānojusi noskatīties šajās dienās. Ar privāto dzīvi šobrīd ir sarežģīti. No rītiem man ir vairāk brīva laika, īpaši tad, kad nav sapulču. Divas reizes nedēļā man no rīta ir sapulces, bet, kad tās nav, rīti ir mierīgāki, tomēr visa diena un vakari ir aizņemti. Pēc teātra izrādēm es rakstu recenzijas.
Vai kultūras žurnālists ir vairāk žurnālists, vai tas tomēr vairāk ir mākslas “mīlis”, filozofs?
Tad, ja rakstu recenzijas, tad tas ietver visu – gan filozofs, gan mākslas zinātnieks –, jo tajā pamatā ir lielas teorētiskas zināšanas. Tur esmu aci pret aci ar šo mākslas darbu. Man jāformulē savs viedoklis un arī jāprot to pamatot, kāpēc, manuprāt, šī izrāde ir izdevusies vai nav izdevusies. Raidījumos es vairāk esmu žurnālists, jo uzdodu jautājumus. Man nāk šie brīnišķīgie cilvēki, un mēs aicinām cilvēkus, kas mums interesē, kas ir izdarījuši kaut ko foršu. Mums nav kā “Kultūras šokā” jārok dziļāk. Protams, ja ir kāda problēma un pie manis atnāk arhitekti, tad varu viņiem pajautāt par pēdējiem regulējumiem. Tie paredz, ka pašvaldības objekti var būt bez arhitektūras, tikai to var darīt būvnieki. Tas, man liekas, ir absurds un ārkārtīgi nepatīkami, tad par šo tēmu varam parunāt. Lielākoties runājam par radošo darbu un, tas ir ļoti patīkami, jo cilvēkiem patīk par to runāt, viņa labprāt ar to dalās. Te, protams, ir ļoti trausla robeža, lai nekļūstam par PR aģentiem, jo tas vienmēr ir ļoti raksturīgi – kā tuvojas kāda izrāde, koncerts, izstāde, šī notikuma producenti, projekta vadītāji sarosās un sāk mūs bombardēt ar ziņām, un prasīties uz radījumu. Mums ir nosacījums, ka par izrādēm mēs runājam, tikai, kad esmu redzējusi šo izrādi, mēs nerunājam pirms tam. Tas nav PR, jo esmu redzējusi šo izrādi, man par to ir viedoklis. Arī izstādes un citus kultūras notikumus mēs aplūkojam raidījumā, tad, kad šis notikums jau ir redzēts, kad to var izvērtēt, nāciet to skatieties.
Kāds jums ir darba grafiks?
Man sanāk kā kuru reizi. Nu, oktobrī ir piecu izrāžu ieraksti, tāds, protams, nav katrs mēnesis, taču šoreiz būs. Tas nozīmē, ka piecas dienas pilnībā veltu laiku izrāžu ierakstiem. Pa dienu gatavojos video ierakstam un vakaros ir ieraksts. Savukārt, ja ir izbraukums, tad vispār gatavojos iepriekšējā dienā video ierakstam un braucu kopā ar komandu vēl arī uz mēģinājumu. Piecu izrāžu ieraksti – tas ir diezgan ekstrēmi. Ir arī raidījumi, kurus mēs rādām pirms izrādēm, un oktobrī ir četri “Teātris.zip”. Tad vēl ir četras “Kultūrdevas”. Un vēl, protams, mani “Spēlmaņu nakts” žūrijas priekšsēdētajas pienākumi. Televīzijā to novērtētu, tad, kad man ir vienkārši “Kultūrdeva”, tā ir pilna slodze, jo pa nedēļu mierīgi sagatavojos raidījumam. Aizeju uz izstādi, koncertu, sagatavojos raidījumam. Bet, kad ir tik intensīvs “Teātris.zip”, kā man tas ir šobrīd, nu tā ir vairāk kā pilna slodze.
Vai jums sanāk nest darbu uz mājām?
Strādāju mājās, jo klātienē, televīzijā, esmu tikai, kad man ir raidījuma ieraksti. Un raidījumu “Teātris.zip” rakstām teātra muzejā, kas man ir tuvāk mājām nekā televīzija. “Kultūrdevas” raidījumam gatavojos, ejot uz šiem kultūras pasākumiem un rokoties internetā. Man ir viena klātienes diena, ieraksta diena, kas ir piektdiena.
Vai, tā kā jūs strādājat no mājām un tur dzīvojat, nav problemātiski nodalīt mājas dzīvi no darba dzīves?
Nu, mēs tā baigi nenodalām to, tāpēc ka mēs ar vīru kopā arī taisām dažādas filmas vēl paralēli šim visam. Andrejs ir režisors un operators, bet es esmu tas cilvēks, kas uzdod mūsu filmējamiem cilvēkiem jautājumus un veidoju scenāriju. Mēs ar Andreju ļoti daudz runājam par darbu. Viņš arī ir viens no tiem retajiem vīriešiem, kam patīk teātris, kam nav problēmu iet ar mani uz teātri, kurš neuztver to kā sāpīgu pienākumu, bet gan kā manas profesijas bonusu. Līdz ar to mēs ļoti daudz runājam par darbu. Mans vīrs pašlaik studē doktorantūrā un nepārtraukti raksta dažādus teorētiskos darbus, kurus es pārlasu, jo man kā filoloģei ir labāka komatu izjūta nekā viņam. Salieku komatus, un, ja man kāda doma šķiet neskaidra, tad mēs to pārformulējam. Savukārt viņš pārlasa manas recenzijas, jo man ir tendence rakstīt ārkārtīgi gariem teikumiem ar daudziem palīgteikumiem, un viņš ir tas, kurš palīdz tos saskaldīt, tā, lai lasītājs neatmaldas manos labirintos.
Kā jūsu darbs ir mainījies pēc Covid-19 pandēmijas?
Šī situācija mums mainīja to, ka šobrīd pirmdienu sapulces notiek attālināti. Agrāk mēs vienmēr braucām uz televīziju, kas mums nebija vajadzīgs. Tā kā dzīvoju Šampēterī, aizbraukt līdz LTV un atpakaļ prasa baigo laiku, un ir izbojāta diena. Esmu televīzijas ētikas komisijā, mēs izskatām dažādas sūdzības, žurnālistu iespējamo neētisko rīcību, tagad visas šīs sapulces notiek attālināti.
Vai televīzijas atalgojums, jūsuprāt, ir atbilstošs žurnālistam?
Mums, televīzijā, ir atšķirības no radio, jo radio saņem algu un vēl ir bonusi par raidījumiem, ko veido. Viņiem ir pamatalga, mums nav. Mēs saņemam naudu par gabaldarbiem, tas ir ka par katru projektu zinu, cik es saņemšu. Bet, protams, ir atšķirība gan, cik ieguldu laika, ierakstot izrādi Liepājas teātrī vai Rīga Jaunajā teātrī. Tur ir atšķirīgs laika patēriņš, ieguldītā darba stundas, bet samaksa no tā nemainās. Es teiktu, ka man ir diezgan pieklājīgs darba atalgojums. Un tajos brīžos, piemēram, novembrī man ir gaidāma vispār ļoti jauka alga, jo man būs pieci izrāžu ieraksti un četri “Teātris.zip” raidījumi un četras “Kultūrdevas”, vēl citi darbi. Tad man būs laba alga, varbūt izlīdīšu no mīnusa, bet, tā kā esmu finanšu nepratējs, man nav izveidoti uzkrājumi. Godīgi maksāju nodokļus un regulāri vasarās ielienu mīnusos, jo vasarā ir raidījums “Kultūrdobe”, kas ir mazs raidījums un par to saņem mazāk nekā par “Kultūrdevu”. Ir gan brīži, kad domāju, kad nelabvēļi, kuri šobrīd publiski vēršas pret sabiedriskajiem medijiem, mūs visu ļoti sāpina. Ja viņi redzētu manu algu novembrī, tad domātu nu gan. Jo tie būs vairāk nekā 4000 eiro, kas žurnālistam ir ļoti pieklājīgs atalgojums. Tad viņi droši vien, teiktu: “Ak dievs, viņi gan biezi dzīvo! ” Citus mēnešus tā galīgi nav. Citiem beidzas projekts jūnijā, un viņi atgriežas tikai septembrī vai oktobrī, tad viņiem sanāk tukšie mēneši, ko nesedz atvaļinājuma nauda. Viņi, mani kolēģi, visi strādā vēl citur, veido uzkrājumus.
Sanāk, ka atalgojums nav tik stabils, kā varētu šķist.
Tas ir atkarīgs tikai vienīgi no padarītā darba, tāpēc arī “Latvijas Radio” cilvēki ir tik skeptiski par apvienošanos, jo viņi ir pieraduši, ka viņiem ir šis stabilais atalgojums, kurš nav baigi liels, bet tas ir katru mēnesi, ieskaitot vasaras. Viņi zina mūsu situāciju, ka mēs saņemam tikai pēc padarītā darba pēc ētera.
Vai jums ir ērti dzīvot ar šādu darba grafiku?
Jā, esmu iekārtojusies, ka man ir ērti, strādāju mājas, man ir mani brīnišķīgie grāmatu plaukti un profesionālās grāmatas par teātri, ko izmantoju, rakstot recenzijas. Varu pagulēt diendusu, kad man ir laiks. Principā esmu iekārtojusies, un kolēģi arī ļoti tolerē to, ka es esmu pūce. Strādāju bieži vien pēc teātra izrādēm – naktīs. “Kulturdevas” ierakstam pārsvarā man ir jābūt pus divpadsmitos, tikai uz grimu. Šonedēļ gan būs izņēmums un būs agrais ieraksts, jo viesis netiek citā laikā. Man nereti sanāk, ka esmu nogurusi no viena darba, tad pārslēdzos uz citu darbu. Tā ir mana atpūta – pārslēdzos no viena darba uz citu. Nu, piemēram, pārslēdzos uz jaunas filmas projektu. Šobrīd ģenerēju vienu filmu lēnā garā, pierakstu dažādas idejas, domas. Kad esmu rakstījusi recenzijas, kas ir ļoti sarežģīts darbs, jo jāņem vērā visi kritēriji, visas izrādes sastāvdaļas, tad pārslēdzos, izlasu grāmatu, piemēram, Mandras Manfeldas dzejoļu grāmatu, kas man stāv uz galda. Man patīk darīt, man patīk lasīt dzeju, iet uz teātri, izstādēm. No vienas puses, tas ir mans darbs, bet, no otras puses, tas, ko citi cilvēki dara, lai atpūstos, izklaidētos. Es to tā arī izmantoju.
Kas būtu jāzina par kultūras žurnālistiku?
Kultūras žurnālistika ir! Redzu, ka arī kolēģi no citām jomām ļoti labprāt veido kultūras sižetus, jo tā viņiem ir kā atelpa pēc mūžīgas deputātu medīšanas un neērto jautājumu uzdošanas. Arī Gundars Reiders nereti uzaicina kādu kultūras cilvēku uz savu interviju 1:1, jo tas ir daudz patīkamāk. Atceros to laiku, kad veidoju raidījumu “Kultūršoks”, kur bija arī jāintervē diezgan daudz dažādu kultūrpolitikas ierēdņu un jāuzdod viņiem jautājumi, no kuriem pārsvarā izvairījās un runāja aplinkus. Tas bija daudz stresaināks un nervozāks process nekā, kad atnāk teātra režisore ar aktieri.
Kā ir tajās reizēs, kad izrāde nav patikusi?
Tad viss ir ļoti diplomātiski, jo “Kultūrdeva” nav analītiskais raidījums, kurā ar cilvēkiem, kas atnākuši, tagad izanalizēšu, kāpēc izrāde nav izdevusies. Taču raidījuma uzdevums ir atvērt radošos cilvēkus tādām vispārinātākām un garīgākām atziņām, nevis likt viņiem par kaut ko taisnoties.
Noteikti uz recenzijām, ko rakstāt, esat saņēmusi kādu dusmīgu ziņu.
Protams, jā, recenzijās rakstu, ko domāju. Nupat biju uz “Annu Franku” Liepājas teātrī, kur publika ir ļoti sajūsmināta. Manuprāt, gan šī izrāde nav veiksmīga. Cenšos tagad saņemties, jo man ļoti patīk režisore Laura Groza un man negribas viņu sāpināt. Es pati arī esmu saņēmusi kritisku recenziju par savu filmu. Jāsaka, es esmu kļuvusi daudz tolerantāka un daudz diplomātiskāka kā teātra recenzente nekā jaunībā, kad es vienkārši izteicos ļoti tieši par aktierspēli. Bija pat kauns skatīties, un tā svepstēšana nebija izturama. Mana pirmā recenzija bija, kad man bija 18 gadi. Biju liela maksimāliste, nepazinu nevienu aktieri vai režisoru, bet izteicos tieši, saņemot pēc tam reakcijas — asarainus zvanus naktī. Esmu sākusi izteikties diplomātiskāk.
Lai nebūtu tik sāpīgi?
Jā, tieši tā, lai tas nebūtu tik sāpīgi. Cenšos vienmēr atrast kaut ko labu arī tādā mākslas darbā, kas man šķiet neveiksmīgs. Vai tā būtu scenogrāfija, kostīmi, kustības vai mūzika — es cenšos uzsvērt arī labo, kas ir katrā izrādē, jo neviens taču necenšas radīt neveiksmi. Neviens neveido apzinātu neveiksmi.
Kā kultūras žurnālisti/teātra kritiķi, vai jūs reizēm savā starpā konsultējaties?
Nē, tas ir individuāls darbs, bet, piemēram, kad braucam kopā uz izrādēm ārpus Rīgas, mēs mēdzam apmainīties viedokļiem gan par Rīgā redzēto, gan par tikko noskatīto. Piemēram, kad braucām no Liepājas teātra, mēs, Spēlmaņu nakts žūrija un vēl citi kritiķi, to apspriedām. Taču, ja runājam par Rīgas izrādēm, kur nav kolektīvo izbraucienu, tad tas ir pilnīgi vientulīgs darbs. Pēc tam katrs apdomā savas domas par izrādi.
Kādu vēstījumu jūs gribētu nodot studentiem?
Šo darbu var darīt, ja ļoti patīk kultūra. Ja esi kultūras baudītājs, lasāt grāmatas, ejat uz teātri vai skatāties filmas. Sagatavot jautājumus tikai, balstoties uz iepriekš izlasītajām intervijām internetā, nesniedz pietiekamu dziļumu vai trīsdimensionālu intervijas pieredzi. Ja esi izbaudījis cilvēka mākslu, izlasījis viņa grāmatu, bijis uz viņa izstādi vai izrādi, tad intervija būs daudz saturīgāka. Politiskajā žurnālistikā pietiek ar to, ka esi izlasījis kādu lēmumu un konfrontē to ar politiķa komentāru. Bet kultūras žurnālistikā ir svarīgi būt dziļi iesaistītam kultūras dzīvē. Ja tas nepatīk, neinteresē vai garlaiko, labāk šo darbu nedarīt, jo tad tas būs kā zobu sāpes.