Kritika – lai nākotnē kļūtu par labāku cilvēku.
Raksta autore: Martina Vaivode
Jānis Putniņš – LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs un režisors. Pirms savas akadēmiskās gaitas saistījis ar kino, ieguvis izglītību vācu filoloģijā Latvijas universitātes svešvalodu fakultātē, pēcāk apguvis kino režiju Masačūsetsas mākslas koledžā un studējis maģistraturā Ņujorkas štata universitātē mediju pētniecības specialitātē. Režisors tādiem darbiem, kā dokumentālā filma “Degošais” (2016.) un “Vogelfrei” (2007.), kas saņēmusi apbalvojumu Latvijas Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” galvenajā nominācijā – labākā pilnmetrāžas spēlfilma.
“Ne visus ir iespējams pārveidot dziļos kino skatītājos, pazinējos un sapratējos, bet kino kritika ir iespēja tiem, kuri vēlas padomāt.”
Sarunā par un ap kino un tā kritiku Jānis Putniņš sniedz ieskatu kino teorētiķu nākotnes iespējās un tajā, kāpēc par filmām ir svarīgi runāt kritiski.
Pastāstiet, ko Jums nozīmē kino un kā izvēlējāties ar to saistīt savu dzīvi?
Uz to nemaz nav tik viegli atbildēt… Kā jau vairumam cilvēku daļēji šī izvēle ir saistīta ar apzinātu vēlmi darboties šajā lauciņā un kaut kas ir saistīts ar apstākļu sakritību. Iespējams, ka dzīve būtu varējusi piedāvāt arī citas iespējas, kuras man liktos pietiekoši interesantas, taču tā nu ir sanācis, ka kļuvu par kino režisoru. Lūkojoties atpakaļ laikā, visticamāk, ja es nebūtu aizgājis armijā, es būtu kļuvis par zinātnieku. Taču pēc armijas manas intereses mainījās un man bija dota iespēja mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs, kur, saskaroties ne tikai ar naratīvo, bet tieši ar eksperimentālo kino, man par to radās nopietnāka interese un tā es arī sāku.
Jūs esat ieguvis izglītību režijā un mediju pētniecībā ASV, kāda ir izglītības nozīme Jūsu karjerā?
Tas ir fundamentāls jautājums – vai radošam cilvēkam ir nepieciešams zināt, ko viņš dara vai labāk ir paļauties uz savu intuīciju. Patiesi radošs process pavisam noteikti nevar balstīties izkalkulētās shēmās. Tā ir mākslas paradigma, kā tāda, to nav iespējams ielikt sistēmas ietvaros. Ja māksla darbojas sistēmas ietvaros, tad tā vairs nav māksla, bet pilda citas funkcijas. Līdz ar to nav viennozīmīgas atbildes. Kā pasniedzējam, noteikti ir būtiski spēt reflektēt par to, kas tiek radoši darīts un to paskaidrot. Ja pasniedzējs darbosies tikai radošajā daļā un nespēs artikulēt, tad studentiem no viņa būs mazs labums. Tādā ziņā izglītība viennozīmīgi ir būtiska. Un tomēr, attiecībā uz pašu radošo darbu, es neuzskatu, ka sākumā filmu veidotājiem būtu jāsaprot, ko viņi īsti dara. Pēc tam, protams, to var mēģināt sakārtot pa plauktiņiem. Bet iespējams, es vienkārši esmu izņēmums tādā ziņā, ka man vispār interesē domāt par kino un reflektēt par to atšķirībā no ļoti daudziem citiem filmu veidotājiem.
Kā Jūs definētu, kas ir augstvērtīga kino kritika?
Ir ļoti dažādas metodoloģijas, kas tiek izmantotas kritiskā analīzē. Nav vienota veida vai paņēmiena. Tas, kas to atšķir ir refleksijas dziļums. Nav klātesošas man patīk vai man nepatīk kategorijas, kuras nereti tiek izmantotas internetā sastopamās recenzijās – tajās pamatojums un argumentācija ir vājā līmenī. Kritika vienmēr ir dziļa, vienmēr mēģina darboties tēzes, antitēzes, sintēzes ietvaros un ir dialektiska savā skatījumā. Manuprāt, ir būtiski, ka kritika apskata dotos fenomenus no dažādām perspektīvām.
Kādu lomu kino kritika spēlē tieši režisora profesijā?
Es nezinu, kā ir ar citiem režisoriem… Man kritika ir būtiska, taču tikai tad, ja tā kaut kādā veidā rezonē ar to, kā es pats pret to jūtos. Nekad nevar būt simtprocentīga pārliecība par izvēlēto līdzekļu pareizu pielietojumu vai māksliniecisko rezultātu, vienmēr ir zināmas šaubas vai pārdomas. Ja kritika atrod veidu, kā saslēgties ar to un tas, kas man pašam personīgi liekās diskutējams, apšaubāms un analizējams kritiski tiek ievērots no kritiķu puses, tad man vienmēr ir bijusi liela cieņa pret to. Savukārt, ja kritiķis izvēlās metodoloģiju, kas man absolūti neinteresē vai ir pilnīgi sveša, tad man tā kritika neliekas interesanta. Īpaši, ja kritiķis ir izgājis no savām pozīcijām, kas nepieņem to, ka režisors ir apzināti izvēlējies kaut kādu noteiktu ceļu, kas kritiķa prāt vienkārši nav pareizs pašā saknē. Ir jāapzinās, ka tās ir radošas izvēles, ko dažreiz nav iespējams novērtēt ar tādām kategorijām, tās prasa noteiktu argumentētu refleksiju, nevis vienkārši noliegumu.
Vai kino kritika spēj ietekmēt režisora darbu un kino industriju kopumā?
Es uzskatu, ka noteikti var un tai arī ir jāietekmē. Taču attiecības starp māksliniekiem un kritiķiem vienmēr ir bijušas skabargainas. Latvijā, protams, ir kritikas trūkums, tas nu ir skaidrs. Sevišķi attiecībā uz audiovizuāliem darbiem. Loģisks izskaidrojums tam ir tas, ka kritika prasa nopietnu darbu un nopietnas zināšanas, lai ķertos klāt pie audiovizuāla darba analīzes. Ļoti daudzi, kas ir mācījušies te (LKA Nacionālajā filmu skolā) kino teorētiķos, pēc kāda laika saprot, ka tas nav tāds darbs, kas nestu pietiekošus ienākumus, lai nodrošinātu eksistenci un tāpēc aiziet strādāt citā lauciņā. Līdz ar to Latvijā ir milzīgs kritiķu deficīts, tieši tādu cilvēku trūkums, kuri spēj skatīties dziļi.
Līdz ar interneta demokratizāciju, par kino kritiķi sevi var pašpasludināt teju jebkurš. Kā Nacionālās filmu skolas vadītājs, kā Jūs raugāties uz kino teorētiķu nākotnes iespējām, ņemot vērā digitālās informācijas telpas pārbagātību ar kino blogeru un entuziastu rakstiem?
Šie kino kritiķi jeb kino aprakstītāji darbojas noteiktas nišas ietvaros. Ja, teiksim, atradīsies kāds četrpadsmit gadus vecs kino aprakstītājs, kura apraksti attiecīga vecuma pārstāvim var likties tuvi un pieredzes rezultātā iesaka tieši tās filmas, kas visvairāk patīk – es domāju, ka tad tas pilda savu funkciju. Tas ir atkarīgs no katras nišas pozicionēšanas. Cilvēki ir ar ļoti dažādām interesēm filmu skatīšanās patērēšanā, līdz ar to katram ir sava potenciālā uzticības persona, kas savā starpā nepārklājas. Piemēram es nekad neuzticēšos kritiķa ieteikumiem, ja es nebūšu pārliecināts, ka tas kaut kādā veidā saskan ar manu skatījumu. Es varētu uzticēties Bordvelam vai Žižekam, tādā gadījumā veidojoties interesantai domu saskarei, taču nekādā veidā neietekmēšos no kino blogeru viedokļiem. Jautājums ir – kā izkļūt no šīs nišas? Bieži vien jaunieši ir patīkami pārsteigti par filmu jaudu, kas tiek rādīta, piemēram šeit filmu skolā. Viņi nekad par tām filmām nav dzirdējuši, jo tās ir ārpus viņu nišām, kurās viņi uzturas. Vēl zināms trūkums, ar ko nāksies sastapties ir tas, ka izdevumi, kuri ir savā ziņā veltīti kultūrai, tādi kā “Kultūras Diena” pat nespēj pastāvēt bez kultūrkapitāla fonda atbalsta, tas šķiet mazliet absurdi. Niša, kur publicēties nopietniem kritiķiem ir gandrīz praktiski neeksistējoša, teju vienīgā vieta ir “Kino Raksti”, kur tiek publicēts nopietnas filmu analīzes.
Tādā gadījumā, cik liela ir teorētiskās izglītības nozīme kino kritiķa kvalifikācijai?
Izglītības nozīme ir milzīga. Kino kritiķis, protams, rakstot var izmantot savu personīgo subjektīvo pieredzi un reflektēt par to. To nav liegts darīt un tūkstošiem blogeru, daloties ar iespaidiem par filmām, arī izmanto tādus atskaites punktus, lai analizētu. Tie gan bieži vien ir ļoti idiosinkrātiski. Savukārt nopietna filmu analīze prasa izstrādātas metodoloģijas izmantošanu un viedokļu argumentāciju, kas ir būtiska. Tas ir tas, ar ko studenti šeit lielā mērā nodarbojās. Tiek skatītas filmas un izteikti argumentēti viedokļi – vai tas būtu domrakstu formā vai diskusijās semināros.
Kā Jūs paredzētu analītiskās kino kritikas nākotni? Kā tai būtu jāpielāgojas, lai spētu konkurēt ar izklaidējoša rakstura youtube recenzijām vai rakstiem blogos? Šo viedokļu kvalitātes līmenis nereti rezultējas uzskatā, ka kino kritika nav objektīva.
Tas, protams, ir loģisks iznākums, tam, ka jebkurš var nodarboties ar kino kritiku. Ir nepieciešams iekarot zināmu autoritāti, jo lielā mērā ar to nav iespējams konkurēt. Jebkurš var pateikt “He sucks! He is so bad!” vai “He was so great! It was just awesome!”. Tāda veida recenziju performance ir atraktīva un ir izdomāti visdažādākie triki, kas drīzāk izskatās pēc stand-up komiķa uzstāšanās, par kuru ir samaksāts, lai reklamētu filmu. Taču ar to nevar cīnīties. Šis process ir atkarīgs no katra atsevišķa cilvēka un tā, ko tas meklē, jo ir daudz un dažādas vietas, kur atrast arī dziļas un analītiskas recenzijas intelektuāļu veidotos izdevumos.
Vai, Jūsuprāt, Latvijā ir nepieciešams sekmēt kinopratību jauniešu vidū? Kādos viedos būtu iespējams jauniešos rosināt izpratni par kino, kā mākslu?
Par kino izglītību neapšaubāmi tiek daudz runāts. Nesen tika izdota Deivida Bordvela grāmata arī latviešu valodā, diemžēl tā gan nav publiski pieejama, to nav iespējams nopirkt. Manuprāt, daudzi, kas nav daļa no universitāšu sistēmas arī labprāt to iegādātos savā īpašumā un iepazītos ar Bordvela un Tompsones domām par kino. Taču tulkojums jau ir solis izglītības virzienā. Jautājums ir, vai būtu iespējams arī vidusskolu kursā iekļaut kādus kinopratības elementus un par to tiek daudz diskutēts. Taču ir jāņem vērā, ka mācību programma vidusskolniekiem ir ārkārtīgi piesātināta, ir milzīgs kvantums informācijas, kas jauniešiem ir jāapgūst. Manuprāt, programmas pārstrādāšana vai selekcija nav veikta pietiekamā līmenī, lai tas atbilstu reālām iespējām to visu apgūt. Tas ir mīnuss un iemesls, kāpēc kinopratību ir grūti integrēt vidusskolas apmācību kursā. Lai vai kā, tas ir ārkārtīgi būtisks jautājums, kas ļautu jauniešiem uz filmām skatīties citādāk – saprast mehānismus, kas iedarbojas uz skatītājiem, paskatīties no citas perspektīvas uz vienu vai otru darbu, saprast ar kādiem izteiksmes līdzekļiem mākslinieks ir gribējis ko pateikt un kādas ir darba ideoloģiskās, socioloģiskās vai filozofiskās saknes. Manā skatījumā kino ir pati sarežģītākā māksla. Būtībā iemetoties kino pasaulē cilvēkam ir jākļūst par mūsdienu supervaroni, kurš pārvalda pilnīgi visu, gan sociāli ekonomiskos, gan radošos procesus, gan arī ir lielisks cilvēku psiholoģijas pazinējs. Ir jābūt visaptverošai personībai.
Nonākot pie gala jautājuma – kāpēc, Jūsuprāt, ir svarīgi par kino runāt kritiski un saglabāt mākslinieciski augstvērtīgas kinokritikas tradīcijas?
Atbilde varētu šķist pašsaprotama, taču tā nemaz nav. Iemesls, kāpēc tas nav tik pašsaprotami ir tas, ka kino no laika gala ir ticis uzskatīts par izteikti komerciālu mediju, kura galvenā funkcija ir izklaides nodrošināšana skatītājiem. Līdz ar to, tas augstvērtīgums ir krietni vien pakārtots tam, cik daudz ar filmu ir iespējams nopelnīt. No šī viedokļa kritika nemaz nav tik nozīmīga. Who cares? Show me the money! Tas ir arguments, ko bieži vien nākas dzirdēt aizbraucot uz filmu festivāliem, kur parādās filmu producenti no Amerikas, kuriem nav ne mazākās intereses par mākslu, festivālu panākumiem vai kritiķu atzinību. Nauda izšķir visu. Taču līdzko uz filmu skatās, kā uz mākslas formu, protams, kritika ir ļoti svarīga. Tā kā mēs dzīvojam valstī, kur kino ir valsts subsidēts, tad es uzskatu, ka valsts pienākums nav atbalstīt izklaides kino veidošanu, bet nodarboties ar skatītāju izglītošanu. Tas noteikti saistās ar valsts ideoloģiju, un tomēr, ja tiek nolikts šāds uzstādījums, nevis komerciāls, tad ir būtiski, lai pašas filmas būtu augstvērtīgā līmenī un tas ir tas, ko nodrošina augstvērtīga kritika. Tā ļauj filmu veidotājiem paskatīties uz savu veidojumu no citas, dziļākas perspektīvas, saprast savus ierobežojumus un, kā minimums, nākotnē kļūt labākam cilvēkam. Kritika ir nepieciešama, lai kino kā mākslas forma būtu pastāvīgā metamorfozes, radošā pārveidošanās procesā un neveidotos stagnācija.