Lauri Zalāns ir vienkārši latgalietis, kurš Instagram saviem vairāk kā 32 tūkstošiem sekotāju uzlabo ikdienu ar jautriem video. Pozitīvā gaisotnē parunājām par nākotnes mērķiem, par iedvesmas avotiem un par dzīvi starp pilsētu un laukiem.
Intervē – Anna Brokāne.
Pastāsti par sevi!
Mans vārds ir Lauris Zalāns. Nekad neesmu slēpis savu īsto vārdu un uzvārdu, kā daudzi to, nezinu kāpēc, dara. Esmu vienkāršs puisis no Latgales. Mēģinu lietas uztvert maksimāli vienkārši. Man ir 24 gadi un es esmu no Latgales, Preiļiem. 19 gados es pārvācos uz Rīgu, jo vēlējos kļūt par aktieri. Diemžēl, iesāku mācīties, bet nepabeidzu. Pēc tam aizgāju studēt žurnālistiku, bet arī nepabeidzu. Tādā veidā atradu savu ceļu līdz Ghetto Games, kur nostrādāju nepilnus 4 gadus un ieguvu neatsveramu pieredzi.
Kā Tu nokļuvi līdz Ghetto Games?
Es studēju žurnālistiku. Jāstudē ir četri gadi un katra gada beigās ir jādodas uz kādu prakses vietu. Pirmajā gadā biju praksē laikrakstā “Diena”. Otrajā gadā vajadzēja atrast jaunu prakses vietu un pavisam nejauši es Facebook uzgāju, ka Ghetto Games meklē jaunos žurnālistus, video veidotājus. Es pieteicos, no sākuma bijām kādi divdesmit. Desmit no viņiem izgāja praksi, un es vienīgais beigās paliku vēl ilgāk, lai būtu tur brīvprātīgais. Aptuveni 9 mēnešus es biju brīvprātīgais. Šajā laikā es sevi pierādīju un Ghetto Games izveidotājs Raimonds Elbakjans piedāvāja man palikt, sākt strādāt tur pilna laika darbu.
Laikā, kad es pieteicos uz Getiņu, man dzīvē bija interesants posms. Neko daudz negribējās, sēdēju mājās, neko nedarīju, bieži vien negāju uz skolu. Getiņš bija jauns sākums tādam lielam dzīves piedzīvojumam. Man ļoti gribējās tur tikt iekšā. Es biju gatavs darboties brīvprātīgi un no sākuma paralēli Ghetto Games es strādāju Preiļos. Tas nozīmē, ka vasaras sezonā līdz aptuveni divpadsmitiem naktī no pirmdienas līdz trešdienai ir pasākumi Rīgā. Ceturtdien no rīta man Preiļos bija jābūt darbā. Nu tā, 200 km aptuveni, 3:00 naktī gāju gulēt no rīta cēlos gāju uz darbu un svētdienas vakarā atkal braucu atpakaļ uz Rīgu, lai pirmdien būtu Getiņā.
Tu pats sevi dēvē par vienkārši latgalieti. Vai tas, ka esi no laukiem kaut kādā veidā ir ietekmējis to, kāds Tu esi tagad?
Pavisam noteikti. Visas manas bērnības dienas ir pavadītas pie dabas. Es pie datora esmu ļoti maz sēdējis. Datorspēles arī tikai vienu brīdi ar brālēnu spēlējam, jo puisim, kuram pirmais dators bija 13 gados un internets tika pieslēgts tikai pēc 15 gadiem, tas viss likās interesanti, kaut kas jauns un nepieredzēts. Brālēns vasarās dzīvoja pie manis laukos un mums tur bija tādi piedzīvojumi, kuri mūsu raksturus tā pamatīgi norūdījuši tam, lai mēs spētu pielāgoties dažādām situācijām. Līdz ar to, atbraucot uz Rīgu, nebija nekas smags un bija viegli pielāgoties. Tas, ko esmu piedzīvojis laukos, šobrīd, dzīvojot Rīgā, man atspēlējas ik uz soļa – vieglāk dzīvot.
Tev Instagram ir vairāk kā 32 tūkstoši sekotāju. Vai Tu izjūti atbildības sajūtu radot saturu tik lielai auditorijai?
Vispār es nesaprotu, no kurienes ir radies tāds skaitlis. Es esmu pateicīgs ik vienam, kurš man seko. Es jūtos tā, it kā es sev varētu uzlikt kronīti uz galvas, uz kura būtu uzrakstīts katrs mans sekotājs, un ar lielu atbildības sajūtu ietu uz priekšu.
Protams es domāju, kādu saturu radu. Es nelamājos, nelietoju alkoholu un nesmēķēju savos video. Es vienkārši gribu izklaidēt un radīt cilvēkiem labas, pozitīvas sajūtas ar to, kāds es patiešām esmu. Šobrīd daudzi veido saturu, kur lamājas, dara glupības. Tad es tiešām domāju – ko labu tas jaunietim iemācīs. Reizēm es iedomājos – kāpēc es tā nedaru, bet tad saprotu, ka es negribu izlikties par to, kas neesmu un es nemaz negribu veidot tādu saturu. Tur arī ir mana atbildības sajūta – es negribu savam skatītājam nodotu stulbas lietas. Arī par produktu reklamēšanu – es nekad nereklamēšu tās lietas, kuras pats neatbalstu un nelietoju. Es nekad nemelošu savam sekotājam.
Tā kā Tu veido jautru saturu. Kā Tevi uztver cilvēki, kad satiekas ar Tevi? Vai Tevi neuztver pārāk vieglprātīgi?
Jā, bieži ir bijis, ka mani neuztver nopietni, bet man nekas nav pret. Es esmu vienkāršs čalis, kā visi pārējie cilvēki. Es ne par ko neizliekos un neeju pa ielu augstu pacēlis galvu. Kā cilvēki vēlas, tā viņi var ar mani runāt. Protams, ir visam savas robežas, nekad neļaušu sev kāpt uz galvas, bet tā arī nekad nav bijis.
Tu gan minēji, ka sociālajos tīklos neko netēlo un es tāds pats, kā dzīvē, tad Tev noteikti nav problēmu sadzīvot ar savu imidžu sociālajos tīklos un ārpus tiem.
Vienīgi, citreiz ir tā, ka tas saturs, ko radu Instagram – reizēm ir jāiejūtas kaut kādos tēlos. Es tur parādu baigo jautrulīti vai nedaudz dīvainu, tad dzīvē ir citreiz bijis tā, ka no manis sagaida tieši to tēlu. Tad, kad es esmu konkrētajās situācijā tāds nosvērtāks, tad cilvēki domā – a, kur tas jautrais Lauris? Cilvēkiem ir jāsaprot, ka sociālie tīkli no īstās dzīves nedaudz atšķiras. Ir cilvēki, kuri sociālajos tīklos mēģina sevi parādīt pilnīgi citādāku, bet es maksimāli cenšos būt tāds, kāds esmu. Vienīgais, es radu saturu, kur nereti izvēlos tēlos, apspēlēju tos.
Kā atrast sevi? Kā Tu saprati, ka Tu vēlies veidot tādu saturu, kādu šobrīd veido?
Vispār sākotnēji es visu gribēju saitīt ar radio. Es ļoti vēlējos strādāt radio. Esmu arī mēģinājis tikt radio, bet mani nepaņēma mana latgaļu akcenta dēļ. Tad es mēģināju kļūt par aktieri. Tad es to domu, šobrīd gan pats nesaprotu kādēļ, atmetu. Laikam nobijos no tās vides, bet tagad es būtu gatavs atgriezties un mācīties.
Tad, kad es sāku strādāt Ghetto Games, viena projekta ietvaros vajadzēja izdomāt smieklīgu video. Uztaisīju pirmo video, ielikām Facebook un to noskatījās 8 tūkstoši. Uztaisīju otro, arī noskatījās vairāki tūkstoši un tad es uztaisīju trešo, kuru noskatījās pāri 300 tūkstošiem Facebook, aptuveni 60 tūkstoši manā Instragram. Es domāju – kas notiek, kā cilvēkiem kaut kas tāds var patikt?! Tad es sapratu – nu, ja tā, tad es neapstāšos un turpināšu kaut ko tādu veidot.
Intervijā ar Felipi viņš man teica, ka mums jau tā ir ļoti nopietna ikdiena, tāpēc mēs sociālajos tīklos gribam redzēt ko smieklīgu. Ko Tu par to domā?
Latvieši ir diezgan kūtra tauta. Man ir bijuši gadījumi, ka man uzraksta cilvēki, ka viņiem ir ideja, kā varētu nofilmēt video, bet viņiem pašiem bail to publicēt, jo bail, ko par viņiem padomās. Es vienmēr mēģinu tos cilvēkus pierunāt, lai paši savu ideju realizē.
Jā, es daļēji piekrītu, ko Felipe saka. Atnākot dienas beigās mājās, kad Tu esi noskrējies, pilns ar savām domām, prasās kaut kas tāds, lai var atslēgties no ikdienas skrējiena. Es domāju, ka tas nav tikai latviešiem.
Vai Tev pašam no sākuma nebija bail, ko par Tevi padomās?
Vispār nē. Mēs jau agrāk ar draugiem taisījām smieklīgus video. Mēs ar savu kompāniju vienmēr esam bijuši tādi jautrie. Mēs zinām, ka mēs netaisām stulbu saturu, neaizvainojam nevienu, tāpēc mums nekad nav bijis bail, ko par mums padomās. Man liekas, ka bailes, ko par Tevi padomās ir jāizmet ārā. Absolūti vienalga, ko par tevi padomās. Galvenais ticēt tam saturam, ko tu pats veido un netaisīt stulbības.
Kā saglabāt pozitīvismu, kad mums apkārt notiek tas, kas tagad notiek?
Ir jāmēģina atrast, kā sevi nodarbināt. Man pašam ir diezgan daudz lietu, ko darīt, jo es tagad bieži dzīvoju laukos. Ir apstājušās daudzas lietas, kas bija ieplānotas, profesionālajā sfērā, bet savukārt ir daudz lauku darbu, piemēram, es skaldu malku. Man visi lauku darbi palīdz aizmirsties.
Šobrīd es esmu Rīgā un savu laiku pavadu domājot jaunu saturu, ko veidot, iedvesmojos no citu radītā. Var skatīties filmas, seriālus, sarunāties ar draugiem, lasīt grāmatas vai aizbraukt vienam pašam kaut kur ar riteni. Ir ļoti daudzas lietas, ko var darīt. Galvenais ir darīt un domāt pozitīvas lietas.
Nav noslēpums, ka arī tādiem cilvēkiem, kā Tev, kuri vienmēr izskatās pozitīvi un pacilāti, ir dienas, kad kaut kas nomāc. Kā Tu to pārvari?
Protams, man arī ir tādas dienas, bet vienas formulas, kā es to pārvaru, nav. Man ļoti palīdz mūzika. Tas ir viens no maniem iedvesmas avotiem. Vēl man patīk paskatīties kontentu par cilvēkiem, kuri mani iedvesmo. Man patīk paskatīties, kādu saturu viņi rada, kā viņi dzīvo. Citreiz vajag aiziet pie dabas, paelpot svaigu gaisu vai pasportot.
Šobrīd, kad daudziem trūkt motivācija kaut ko darīt un veidot, Tu tāpat turpini veidot jaunu saturu. Kur Tu rodi motivāciju darīt?
Mani motivē darbība. Jo vairāk dari, jo vairāk gribas izdarīt. Vēl mani motivē tas, ka es zinu, ka cilvēki gaida no manis jaunus video. Protams pāri visam ir tas, ka man vienkārši gribas kaut ko uztaisīt, jo man patīk, ka cilvēki smejas. Man patīk smīdināt, iepriecināt un radīt pozitīvas sajūtas.
Vai Tev ir svarīgi iedvesmot citus?
Jā, tas man ir ļoti svarīgi. Man mēdz uzrakstīt, ka esmu palīdzējis tikt pāri kādām grūtām situācijām vai uzlabojis kādam dienu. Tā ir ļoti laba un silta sajūta. Tas pierāda tikai to, ka es esmu uz pareizā ceļa.
Kuri ir tie cilvēki, kuri Tevi iedvesmo?
Viens no tiem ir Džims Kerijs. Šobrīd vēlreiz skatos un pētu, kā viņš ir audzis, ko viņš ir darījis, lai nokļūtu tur, kur viņš ir šobrīd. Skatos filmas, kurās viņš ir filmējies, kādas grimases viņš taisa. Tas viss liekas tik nereāli. Vēl ir aktieris Kianu Rīvss. Viņš ir mans vienkāršības iedvesmotājs. Viņš ir ļoti vienkāršs cilvēks. Viņš neizmanto sociālos tīklus, brauc ar sabiedrisko transportu, staigā bez apsardzes un ir ļoti labsirdīgs cilvēks.
Ko Tu uzskati par savu panākumu atslēgu?
Vienkāršība un neizlikšanās.
Kādi ir Tavi sapņi un nākotnes mērķi?
Es vēlos strādāt radio. Esmu atsācis iet uz improvizācijas teātri, vēlētos spēlēt kādā filmā.
