Raksta: Laura Voliņeca
Daces Rukšānes jaunākā grāmata, kurai ir vēsturiski romantiska pieskaņa, aizrauj daudzus ar savu aizkustinošo fasādi, bet vai es uzskatu grāmatu par gana dziļdomīgu?
Līdzīgi kā Noras Ikstenas grāmatās, teksts ir sadalīts no mātes un meitas perspektīvas. Viņu rakstītais, būdams dienasgrāmatas veidolā, krasi atšķiras satura ziņā. Nākot no vienas ģimenes, abām nav līdzīgu problēmu.
Pirms iegādājos grāmatu, vienīgais, ko zināju – tiek atspoguļota 60. gadu Liepāja un cilvēku attieksme pret tā saucamajiem okupantiem jeb krievu tautībniekiem. Savā prātā iztēlojos aizkustinošu stāstījumu par to, kā tas bija tajā laikā – atrasties pūlī, kas mani patiesībā nīst. Taču stāsts nebūt nebija par to, vismaz ne no šī skatupunkta.
Galvenās varones – māte Emīlija un meita Meldra –, būdamas ambiciozas sievietes, no lauku dzīves rod iespēju pārcelties uz skaisto vēju pilsētu – Liepāju, lai izbaudītu tās priekšrocības. Bez tam Emīlija, kura apprecas aiz aprēķina, gūstot šo baudas vilni iz smalkuma, iemīlas citā vīrietī – krievu komunistā. Tā rodas stāsta pamatjautājums – kā virzīsies abu kaislīgās, slēptās un visnotaļ lolotās attiecības? Atbilde nav gūstama līdz pat daiļdarba beigām. Savukārt Meldra aizvada savas dienas kā viņas vienaudži – uzrodas pirmā mīlestība, pāris apkaunojošu momentu, kā arī jāpiemin viņas skūpsts ar patēvu, kuru diez vai visi tīņi piedzīvo. Lai nu kā, Meldra kļūst par krietnu sievieti ar vīru pie pleca. Parādās arī juteklisks moments, kad viņas laulātais tiek aizturēts par sava patriotisma pret Latviju izpaušanu publikā, tādējādi abu atkalredzēšanās ir kā novēlusies nasta no pleciem.
Biju gaidījusi, ka no meitas puses parādīsies šī kvēlā liesmiņa pēc krieva ādas, bet tā bija māte, kas tikai turpināja malt savu likteni aizvien sīkākos graudiņos. Nez kādēļ grāmatas saturs mani mulsināja, jo radās vairāki jautājumi, par to, kā Emīlija var būt māte, strādniece konditorejā, mīlniece un vēl vairāk… Iespējams, tur parādās neliela manis apbrīna par izlasīto. Vairāk aizdomājos, kā rīkotos es, ja tādā situācijā būtu jāizlemj sava nostāja. Māte deva priekšroku savai mīlas likstai nevis bērniem. Vai mēs kādreiz varētu būt tik iedomīgi vai tieši otrādi – pasargāt citus no savām mokām un ķibilēm? Kā tad īsti ir? Nelielie pavedieni izveidoja nevis kamolu, bet neatgriezenisku mezglu – notikušais atstāja mūžīgas pēdas varoņu dzīvē.
Darbs, atklājoties kā traģēdija, bija kā tāds radu stāsts, par kuru dzirdam tuvos klačojamies virtuvē pie tējas tases. Tādēļ gribas jautāt- cik ir patiesu faktu, pierādot darba autentiskumu un kvalitāti. Iesaku izlasīt tiem, kurus interesē, cik krasi viss dzīvē var mainīties – zinot tēlu lēmumus, ir iespēja iztēloties citus variantus noslēgumam, izvēloties sev tīkamo. Tas parādītu, cik daudzi tic laimīgām beigām, cik – ne.
Foto avots
