Autore: Anete Rebaine
18.decembrī “Young Media House” viesojās Latvijas Televīzijas žurnālists un producents Dāvids Ernštreits. Rādot fotogrāfiju no bērnības, kurā viņš redzams ar savu tēvu, bijušo sporta žurnālistu, Gunāru Ernštreitu, žurnālists iesmej: “Dāvītis ir diezgan tuvu tai sportiskajai formai.” Viņš atzīst, ka tēvam bija liela nozīme Dāvida sporta žurnālistikas kā karjeras izvēlē.
20. gadsimta 90. gados viņu, gluži kā daudzus vienaudžus, interesēja sports. Televīzijā visvairāk rādīja basketbola kluba “VEF” un hokeja kluba “Dinamo” spēles. 80. gados bija arī atsevišķas sporta spēles, ko pārrādīja no Padomju Savienības. Šie raidījumi vienmēr bija ievērojami notikumi: “Tā diena televīzijas programmā bija atzīmēta un tu to gaidīji kā svētkus, kad beidzot kaut ko varēs redzēt. Tas ne tuvu nav salīdzināms ar to, kā tas ir šobrīd.”
Dāvids uzsāka darbu LTV 1996. gada janvārī 19 gadu vecumā. Tolaik viņš vēl mācījās Rīgas Amatniecības vidusskolā par rotkali un sāka apmeklēt sagatavošanas kursus Latvijas Universitātē studijām žurnālistikā. Piesakoties konkursā darbam LTV, viņš nokļuva tajā un veidoja tekstus “Panorāmas” sporta ziņām. Kad LTV vadībā notika izmaiņas, Dāvids pieteicās veidot iknedēļas sporta apskata raidījumu, jo tolaik vienīgais sporta informācijas saturs LTV bija sporta ziņas.
Pēc sarunas ar Sporta redakcijas vadītāju Andri Ušacki Dāvids pievērsās nopietnāka raidījuma veidošanai: “Tad mēs kopā zīmējām galviņas – kas pēc kā parādīsies, kāds būs vizuālais efekts. Tolaik video grafiķi to veidoja, man liekas, mēnesi. Viens čomiņš komponēja mūziku. Tādā veidā es nopelnīju sava bosa uzticību… Un joprojām esmu turpat.” Tomēr, atskatoties uz raidījumu, viņš sevi tajā vērtē kritiski: “Es vienmēr noskurinos. Nevar arī lāgā saprast, ko es tur runāju.”
Pirmajā komandējumā Norvēģijā 1999. gadā viņš kopā ar televīzijas un radio komentētāju Gunāru Jākobsonu un producentu Jāni Janševicu pieredzēja pasaules čempionātu hokejā. Drīz vien, 2002. gadā, viņš kopā ar operatoru Ģirtu Straustiņu pirmo reizi pieredzēja olimpiskās spēlēs Soltleiksitijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, kaut arī pirms tām viņš bija sev apsolījis, ka vairs nekad nebrauks uz šādām spēlēm: “Tas bija ļoti, ļoti grūti – daudz skriešanas, daudz lieku kustību. Arī nezināšana. Piemēram, tur parastā karte nedarbojas. Vajag sekot mediju kartei, kur redzami visi bloķētie ceļi.”
Neskatoties uz to, viņš turpināja doties arvien tālāk un atzīst, ka, veidojot reportāžas un esot olimpiskajās spēlēs, pat rodas sajūta, ka pats esi ieguvis medaļu un pazīsti visus sportistus, jo gandrīz visu laiku atrodies galveno notikumu centrā un pieredzi daudz notikumu īsā laika posmā.
Ir patīkami arī izbaudīt šķietami maznozīmīgas iespējas olimpisko spēļu ciematos, piemēram, aprunāšanos ar sportistiem un citiem cilvēkiem. “Ja kādam ir degsme un vēlme, tad īstenībā tas ir saldais ēdiens,” par olimpiskajām spēlēm izsakās Dāvids.
Viņš atzīmē, ka liela daļa žurnālistu aizbrauc uz olimpiskajām spēlēm un tās pavada, būdami vienā vai 2 vietās, kā peldbaseinā, vieglatlētikas stadionā, vai arī komentētāju kabīnēs, kas atrodas mediju centros. “Tas ir fiziski ļoti smags, bet ļoti foršs darbs – satikt sportistus, pašiem cīnīties ar ārējiem apstākļiem, nonākt šur vai tur.” Turklāt jo vairāk klātesošs esi sportistiem, jo vairāk tas noder, piemēram, sportisti var palīdzēt nogādāt tehniku līdz noteiktai vietai, kas tik vienkārši nebūtu izdarāms.
Ir izaicinoši ziņot par tādiem notikumiem, kad sportisti vai treneri pieļauj cilvēciskas kļūdas. Sabiedrība par to parasti ir šokēta, tomēr, pieredzot to kopā ar sportistu un saprotot, cik daudz spēka tas prasa no sportista, Dāvids uzskata, ka nav pamata nopelt vai nomelnot viņa panākumus.
Piemēram, 2008. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Pekinā svarcēlājs Viktors Ščerbatihs izcīnīja bronzas medaļu, bet treneris pieļāva kļūdu, kaut arī Viktors bija viens no disciplīnas favorītiem.
Līdzīgi bija arī 2016. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Rio, kurās BMX riteņbraucēja Māra Štromberga treneris Ivo Lakučs pārrēķinājās un disciplīnas finišā Māris kļūdaini neapdzina vēl vienu sportistu, lai tiktu pusfinālā.
Viens no spilgtākajiem nesenajiem zaudējuma mirkļiem bija šī gada vasaras olimpiskajās spēlēs Parīzē, kad Latvijas 3×3 basketbolisti ieguva 4. vietu. Dāvids pēc spēles intervēja basketbolistu komandu – Franci Gustavu Lāci, Kārli Paulu Lasmani, Nauri Miezi un Zigmāru Raimo. Viņi intervijā sniedza atbildes žurnālistam par notikumiem spēles laukumā un emocijām. “To var labi ķidāt – kas ir pareizi un kas nav. Gan no sportistu puses, gan no manas puses, bet par viņiem – cepuri nost,” izceļ Dāvids.
Pie tam, pieminot raidījuma “Sporta studija” viesus, žurnālistam jābūt gatavam arī “izstūrēt no situācijas”, ja intervējamais nav īpaši runātīgs. Protams, ir gandarījums arī par to, ja izdodas iekļauties raidījumam paredzētajā laikā, tā kā tas ir strikti ierobežots, un aprunāties ar viesi maksimāli daudz.
To var labi ķidāt – kas ir pareizi un kas nav. Gan no sportistu puses, gan no manas puses, bet par viņiem – cepuri nost,
Dāvids ir filmas “Patrīcija” režisors. Pirms tās tapšanas viņš sākotnēji pats dokumentēja filmas galveno varoni – slēpotāju Patrīciju Eiduku. Producenti apšaubīja filmas nozīmīgumu, taču viņš ticēja filmas idejai. Filmēšanas procesu ietekmēja ārēji apstākļi, kā Patrīcijas tēva nāve, kas negaidīti padarīja filmu dramatisku. “Darbs televīzijā ir amatniecība, bet kino ir māksla,” Dāvids atzīst kā galvenās žurnālistikas un filmu veidošanas atšķirības, izceļot labas amatniecības nozīmīgumu sabiedrībai, “te gan jāpiemetina, ka laba amatniecība noteikti ir daudz vērtīgāka par švaku mākslu.”
Dāvids neslēpj, ka daba un lauki ir viņa sirdij tuvi. Sīkragā, ciemā Talsu novada Kolkas pagastā, viņš gan atpūšas, gan dara saimniecības darbus, gan kūpina zivis. Turklāt ir skaidrs, ka jāpriecājas par katru mirkli, pieredzot dažādus notikumus – nereti daudz kas notiek ārēju apstākļu, ko žurnālists nevar mainīt, sakritības dēļ: “Man patīk braukt un taisīt sižetus uz vietas. Tas ir tāds adrenalīns – plānot, skriet, ņemties, dabūt. Emocijas, ko var fiksēt, mani uzrunā.”