Intervē: Mariss Priekulis
Fotoattēli no personīgā arhīva
Ir saulaini dzestra sestdiena, un ierastajā Zoom platformā tiekos ar Dāvidu Vilhelmu Freidenfeldu. Pašlaik viņa karjerā aizrit otrā nedēļa darbā Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā. Taču viņa ceļš uz mediju nozari aizsākās jau pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Ar Dāvidu runāsim par darbošanos YouTube un Young Media Sharks, mācībām ārvalstīs un Latvijā, kā arī par atgriešanos Zaķusalā.
Sāksim ar pašlaik aktuālu jautājumu – kā vispasaules pandēmija ir izmainījusi Tavu ikdienas dzīvi?
Kā jau lielai sabiedrības daļai – tās ir tās lietas, kuras valdība ir noteikusi kā aizliegtas. Pie vecvecākiem tiek braukts ciemos ievērojami retāk, nav bijuši ģimenes saieti, nav notikušas lielas ballītes. Tās ir tās lietas, kuras visvairāk pietrūkst.
Pievērsīsimies Tavai Youtube karjerai. Kopumā šajā sociālajā tīklā esi redzams divos kanālos – “Trendīgs Latvijā” un kopā ar savu brāli Danielu – kanālā “Brālis TV”. Pastāsti, lūdzu, par to, kad un kā aizsākās jūsu ceļš jūtūbā?
Tā bija mana iniciatīva, jo brālis pret šo ideju bija diezgan vienaldzīgs, lai gan interese viņam bija. Pats sākums vēl pirms “Brālis TV”, kad man bija iespēja filmēties bērnu raidījumā “Kas te? Es te!” Latvijas Televīzijā. Tur es ieraudzīju televīzijas burvestību, tas ir kaut kas interesants, foršs. “Brālis TV” bija pirmā platforma, kur sākumā visi video tika filmēti ar telefonu. Es sāku mācīties, jo tas man ļoti interesēja. Kā man daudzi ir teikuši – “Brālis TV” ļoti piestāvēja tas, ka es nebiju pratis to darīt, ka video filmēti ar telefonu un montēti ar Windows Movie Maker. Es iemācījos filmēt, runāt kameras priekšā, iemācījos montēt, tas deva to pirmo atspērienu. Liels paldies visai ģimenei kas ļāva man izpausties, jo tas saturs stāsta par viņiem, es tikai to veidoju.
Vispopulārāko video kanālā “Trendīgs Latvijā” šobrīd ir noskatījušies 100 544 cilvēku. Kā tieši tev radās ideja par veiksmīgo video “Latvia second/Latvija ielūdz Trampu”?
Tobrīd, 2017. gada sākumā, Donalds Tramps bija ievēlēts par ASV prezidentu. Vairāku citu valstu sarunu šovi jau bija izveidojuši šāda koncepta videoklipus. Tajā laikā Latvijā vēl nebija attīstījusies vakara sarunu šovu sfēra, tādēļ iedomājos, ka šo uzdevumu varētu uzņemties es. No pirmās idejas brīža līdz videoklipa pilnīgai izveidei pagāja tikai 24 stundas – no trijiem pēcpusdienai, cauri naktij, līdz nākamajai dienai, kad videoklips tika publicēts. Adrenalīna līmenis bija augsts, video satura un joku idejas bira viena pēc otras, tādēļ video tika ātri un veiksmīgi pabeigts.
Kanāla saturu veidoja divi brāļi – Dāvids un Daniels – bet kādēļ Brālis TV?
Nebiju par šo nekad iedomājies (smejas)! Tas droši vien bija labskanīguma dēļ. Nekad nebija doma, ka tas domāts par vienu brāli. Bet šobrīd es vairs nezinu, ko šis nosaukums nozīmē, tam ir daudzas nozīmes. Šobrīd tas simbolizē ģimenes albumu vai piedzīvojumu arhīvu. Ja atsāktu publicēt, nozīme mainītos.
Kā Tu nonāci līdz intro teicienam – “Labrīt! Labdien! Labvakar!”?
Šo teicienu es esmu, manuprāt, no kāda aizguvis. Bet viens no tiem oriģinālajiem teicieniem, kas ir bijuši “Brālis TV”, ir “Ja Tu skaties “Brālis TV”, tad abonē un novērtē!”, vēl tādā ritmiņā, tā kā izdziedot. Tas bija pilnīgs mana brāļa izdomājums. Man tas sauklis patīk aizvien vairāk, jo šobrīd tas paliek vairāk edgy.
Kā uzzināju, tad ilgus gadus esi darbojies Young Media Sharks – kā Tu atradi ceļu uz šārkiem?
Darbojos “Brālis TV”, es tur izklaidējos, tas man deva platformu izpausties. Bija pusaudžu vecums, ar mammu biju pārvācies uz dzīvi Vācijā. 2016. gadā es pieteicos uz Young Media Sharks nometni Kuldīgā. Nometnei pieteicos no Vācijas un pieteikšanās veidlapā norādīju, ka esmu no šīs valsts. Sakarā ar to, ka tā bija starptautiska nometne, es domāju, ka, ja es norādīšu pieteikumā ārvalsti, man būtu lielākas iespējas iekļūt nometnē. Es nokļuvu nometnē, un tas bija profesionālās karjeras sākums.
Lielu savas dzīves daļu esi pavadījis ārzemēs, tādējādi bija nepieciešams mācīties tālmācībā – vai tā ir tik slikta, kā saka skolotāji?
Tālmācība ir tieši tik slikta vai laba, kā tu pats viņu padari. Manā gadījumā, kad es dzīvoju ārzemēs, es mācījos vietējā skolā. Problēma bija tad, kad es 17 gadu vecumā pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā. Vēl joprojām uzskatu, ka tas bija pareizs lēmums. Atgriešanās brīdī mācījos 11. klasē, bet es vēlējos turpināt mācības Latvijā 12. klasē. Piesakoties skolā, viņi pateica, ka derīgs ir 9. klases atestāts, kuru es ieguvu Latvijā. Tālmācībā bija iespēja uzsākt mācības Latvijā uzreiz. Nākamā pusotra gada laikā es izmācījos visu trīs gadu vielu, noķēru savus vienaudžus, draugus un pabeidzu vidusskolu ar viņiem kopā. Jā, nebija Ziemassvētku brīvlaika, bet viss tomēr izdevās.
Tagad sarunā pārcelsimies uz Zaķusalu, uz Latvijas Televīzijas augstceltni. Kā Tev radās doma par darbu LTV Ziņu dienestā?
Studēju multimediju komunikāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Šis kurss deva vispārīgu priekšskatu par mediju nozarēm, bija iespēja ieskatīties nozarēs, redzēt kopplānu. Žurnālistika ir tā nozare, kas mani uzrunāja. Darbs Latvijas Televīzijā bija iespēja. Vakanci ieraudzīju televīzijas mājaslapā. Trīs dienas es strādāju pie sava CV, aizsūtīju to. Man atnāca automatizēts e-pasts, bet nekas vairāk par to. Es netiku. Pāris mēnešus vēlāk parādījās vēl viena žurnālista darba vakance Ziņu dienestā. Es savu CV aizsūtīju vēlreiz, un man izdevās, mani paņēma, bet tas process bija diezgan ilgs. Divus mēnešus bija pārbaudes laiks – darba intervijas, testa dienas. Sevi bija jāpierāda, jāliek noticēt, ka viņiem ir vērts ar mani noņemties.
Jaunajiem, topošajiem žurnālistiem, kuri nāk strādāt uz televīziju, pirmais uzdevums ir ielu intervijas. Vai arī Tev tika piešķirts šāds uzdevums?
Jā, šāds uzdevums man bija, taču es gan liku visiem vilties, jo man uzdotais ļoti labi sanāca. Ielu intervijas es biju iepriekš veidojis arī Young Media Sharks organizācijā. Ar šārkiem es biju braucis veidot pasākumu atskatus, apkopojis cilvēku viedokļus. Šis ir aspekts, kas man nesagādā problēmas darbā televīzijā.
Šobrīd aizrit otrā nedēļa Tavā karjerā kopš sāki strādāt Latvijas Televīzijā. Kādas bija Tavas ekspektācijas par darbu televīzijā un vai tās ir īstenojušās?
Viss, ko es zināju, ir tas, ka es to vēlos. Es nedomāju, ka es no televīzijas kaut ko gaidu. Tas, ko es daru katru dienu, ir jēgpilni un es vēlos iemācīties to darīt profesionālāk. Šobrīd es katru dienu mācos no pārējiem kolēģiem, kas strādā jau gadiem. Mani ir pārsteidzis, cik daudz jauna es varu iemācīties televīzijā.
Kas ir tās lietas, kuras Tevi aizrauj televīzijas žurnālista ikdienā?
Man ļoti patīk tas, ka es varu veidot un stāstīt stāstus, kurus būs iespēja redzēt lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Es jūtos ļoti, ļoti priviliģēts šajā ziņā. Aizejot uz ofisu pulksten deviņos no rīta un atverot ziņu portālus, es varu izvēlēties un piedāvāt producentei, par ko man pašam interesētu izveidot sižetu. Šis koncepts man šķiet apbrīnojams, tas man ļoti patīk.
Esmu dzirdējis no vairākiem ilggadējiem televīzijas darbiniekiem, ka pirmais gads ir ļoti nozīmīgs. Ja pirmais tiek izturēts, tad darbs televīzijā ir turpmākos gadus ir teju vai garantēts. Piemēram, Reinis Ošenieks savu darbu televīzijā aizsāka kā rīta ziņu raidījumu viesu sagaidītājs, bet šobrīd, trīspadsmit gadus vēlāk, ir sabiedrībā pazīstams Latvijas Televīzijas Sporta redakcijas žurnālists un raidījumu vadītājs. Kādus profesionālos mērķus darbā televīzijā Tu vēlētos sasniegt pēc pieciem gadiem?
Daudzi man ir teikuši, ka uzsāk darbu televīzijā, lai iegūtu ierakstu savā CV. Tad viņi tur paliek strādāt. Manuprāt, galvenais iemesls, kādēļ cilvēki paliek Latvijas Televīzijā strādāt desmit, piecpadsmit, divdesmit, divdesmit piecus un četrdesmit gadus, ir tas, ka katra diena ir jaunumu un dinamikas pilna. Visu laiku ir kādi jauni pagriezieni. Šobrīd, pēc manām domām, par nākotni ir pāragri spriest. Es jūtu, ka turpmāko laiku es varēšu apgūt ļoti daudz jaunu lietu televīzijā. Domāju, ka, strādājot LTV, tik ātri neaptrūksies lietas, kuras mācīties. Ticu, ka šeit var nostrādāt visu dzīvi un visu neiemācīties.
Kāds ir Tavs mīļākais raidījums Latvijas Televīzijā?
Protams, ka “Panorāma”! Kā nekā – es strādāju “Panorāmai” (smejas).
Ko Tu ieteiktu jaunajam cilvēkam, kurš domā par savas karjeras veidošana mediju lauciņā?
Mazāk domāt, vairāk darīt. Protams, viss samēra robežās. Visu laiku ir jādarbojas, jāveido darbiņi. Sēžot mājās, tu nevari pierādīt, ko tu vari izdarīt. Nav būtiski kādā veidā – vai tā ir kāda reģionālā avīzīte, kurā ir parādījusies neapmaksāta prakses vieta vai arī tu sāc cept augšā savu YouTube kanālu, kurā tu stāsti stāstus vienu pēc otra. Varbūt tu teiksi, ka tas ir pa tukšo, bet tas nav pa tukšo. Tieši šādā veidā kādu dienu savu CV, ar savu pieredzi tu varēsi iesūtīt, piemēram, Latvijas Televīzijai vai citai mediju organizācijai.