Teksts: Zane Irbe
Ir tāds teiciens: “Ja tu nodarbosies ar savu hobiju profesionāli, tev nekad nebūs
jāiet uz darbu!” Izvēlēties profesiju, kas reizē ir arī sirds lieta, ir liela laime.
Otrajā intervijā rakstu sērijā “Sirds lietu darot” ar savu pieredzi dalās rakstniece, kinoproducente un izdevēja Lelde Kovaļova. “Visas šīs profesijas vieno radošums. Man ir svarīgi izstāstīt stāstus, radīt
produktus, kuri iedvesmo un aicina domāt,” atzīst rakstniece.
Mazliet par Lindu!
- Mīļākais gadalaiks – vasara.
- Sapnis, ko gribas piepildīt, – piektā romāna nonākšana pie lasītājiem un jauna
kinoprojekta producēšana. - Vasaras garša – uzpūtenis ar pienu, kuru gatavoja laukos, kur pavadīju brīvdienas.
- Hobiji, no kuriem nekad neatteikšos, – treniņi sporta zālē ar svariem un grāmatu
lasīšana. - Vēlējums visiem 2024. gadā – mīlēt sevi un tuvākos. Atcerēties, ka svešu bērnu
nav.
Vai šīs profesijas apguvi skolā?
Lai gan man ir bakalaura un maģistra grāds audiovizuālajā mediju mākslā, uzskatu,
ka ne rakstniecību, ne spēju veidot labas kinofilmas nevar iemācīties skolā. Studijas ir
noderīgas, ja pasniedzēji ir strādājuši industrijā, var dalīties ar praktisko pieredzi un
ieteikumiem. Vienlaikus kinoskolās ir iespēja uzņemt savu pirmo kino, izmantojot
skolas piedāvātos resursus – kino tehniku, telpas, veidojot komandu ar kursabiedriem
utml, tomēr tas negarantē darbu kino industrijā. Kino ir diezgan nežēlīga profesionālā
vide – daudzas garas darba stundas, konkurence, nepārtraukta nepieciešamība aizraut
skatītāju un rakstīt labus scenārijus, kuri interesēs producentus, tomēr, ja tas ir dzīves
aicinājums, tad ir jādodas šajā virzienā. Rakstniecībā vados tikai pēc viena principa,
ko reiz dzirdēju kādā intervijā, – rakstīt var iemācīties, tikai daudz lasot un daudz
rakstot.
Vai vienmēr esi profesionāli izpaudusies šajās jomās?
Esmu strādājusi arī citās nozarēs – loģistikā, biroja darba vadībā, agrā jaunībā esmu
bijusi arī pārdevēja un apkopēja, tāpēc arī citas profesijas man nav svešas. Tiesa,
aptuveni 25 gadu vecumā es sapratu, ka dzīvē ir jādara tas, kas aizrauj un interesē.
Cilvēks, kurš dara to, kas viņam patiešām patīk, spēs konkrēto darbu izdarīt labi vai
pat izcili. Esmu pat secinājusi, ka slikts klientu serviss pārsvarā ir uzņēmumos, kuros
strādā cilvēki, kuri negrib darīt konkrēto darbu. Mums nekad nevajadzētu doties uz
darbu ar sajūtu, ka nevēlamies to darīt. Reizēm dzīvē apstākļi tā liek rīkoties, tomēr es aicinu vienmēr tiekties darīt tās lietas, kuras aizrauj. Agrāk vai vēlāk, bet piepildīt
savus sapņus. Nekad nav par vēlu! Īpaši mūsdienās, kad stereotipi par to, kas jāpaveic
līdz konkrētam vecumam, ir teju pilnībā izzuduši.
Vai jau bērnībā atceries sevi ar plašu iztēli?
Jā, spilgti atceros, ka bērnībā spēlējos lauku mājas pagalmā un pati režisēju savas
melodrāmas, kurās gan spēlēju galvenās lomās, gan domāju, kā tās tiks filmētas un
kur būs galveno varoņu dzīvesvietas. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka
patiesībā es negribēju kļūt par aktrisi vai režisori. Tolaik es nezināju par
kinoproducenta profesiju, kas precīzi raksturoja to, ko es patiesībā gribēju darīt
kinonozarē – gan organizēt filmēšanas procesu, gan ietekmēt to, kāds stāsts nonāks
pie skatītājiem. Mana stiprā puse ir komunikācija un organizācija, kas ir ļoti būtiskas
iemaņas producentam.
Kā nonāci līdz romānu rakstīšanai?
Mani vienmēr ir aizrāvuši detektīvi un mistērija, tomēr galvenais iedvesmas avots
bija mans pirmais stāsts Bezvēsts pazudušās, kuram ticēju tik ļoti, ka nepadevos arī
tad, kad izdevniecība manu pirmo manuskriptu noraidīja. Ja es tolaik būtu
padevusies, šobrīd nebūtu bijis ne veiksmīgs seriāls divās sezonās, ne lasītāju atzinība
un nākamie romāni.
Kā radās doma no grāmatas lapusēm stāstu virzīt līdz TV ekrāniem?
Patiesībā no sākuma mēs kopā ar vīru (kinorežisors Vlads Kovaļovs) gribējām filmēt
seriālu par šo stāstu, bet Latvijā tolaik nebija šādas iespējas, jo nebija vēl tā saucamo
platformu, kurās šādi seriāli varētu tikt izrādīti. Kad bija uzrakstīts romāns un tas bija
pirktāko grāmatu topos, kāds kolēģis no industrijas mani pārliecināja, ka man jādodas
ar piedāvājumu pie Tet, jo raksturoja šo uzņēmumu, kā ļoti mūsdienīgu un
ieinteresētu veidot ļoti kvalitatīvu audiovizuālo saturu. Tā izrādījās patiesība, un
šobrīd mēs sadarbojamies kino ražošanā jau trešo gadu.
Tev kā rakstniecei labāk patīk skatīties filmas vai par to pašu stāstu lasīt
grāmatas?
Es vairāk lasu grāmatas, tomēr manā profesijā ir būtiski arī sekot līdzi jaunākajiem
kino veikumiem. Es nekad negribētu kļūt vecmodīga tādā aspektā, ka pārstātu
interesēties par jaunumiem, tendencēm un radošajām iespējām. Piemēram, nesen sāku izmantot TikTok platformu, lai stāstītu par mūsu kino. Vienmēr vēlos attīstīties,
apgūt jaunas lietas un paplašināt redzesloku.
Kā pie tevis atnāk stāsti, tēli?
Smejos, ka varoņi atnāk manā prātā, apsēžas, noliek savus čemodānus un nedodas
prom, kamēr stāsts nav izstāstīts.
Vai tici iedvesmai? Vai tomēr tas ir darbs – sēžam un strādājam.
Kinonozarē varu apsēsties pie galda un strādāt, tomēr rakstniecībā tas tā nenotiek.
Man ir vajadzīga iedvesma, lai es varētu rakstīt. Protams, arī pašdiciplīna ir būtiska.
Pazīstu talantīgus autorus, kuru darbi varētu būt fantastiski un atzīti plašam lasītāju
lokam, bet viņi jau vairākus gadus tikai plāno to dienu, kad sāks rakstīt. Pieļauju, ka
šī diena var arī nepienākt.
Kas ir tavas profesionālās dzīves lielākie izaicinājumi?
Es gribētu, lai mani darbi kļūst novērtēti un atzīti arī ārvalstīs, tomēr tas nav tik
vienkārši, kā man šķita bērnībā, kad agrā vecumā sapnis par Holivudu šķita tik reāls.
Tomēr es turpinu domāt globāli un zinu, ka jāstrādā, cik vien labi iespējams. Katram
nākamajam projektam jābūt labākam par iepriekšējo – tas ir mans mērķis.