Talantīgais režisors Viesturs Roziņš atklāj, kāda bija divu jauniešu ikdiena, kad tie devās meklēt laimi Anglijā.
Darbs Anglijā ir pieejams bez receptes – tā nodomāju arī es un mana draudzene Ludmila, un pagājušajā vasarā sapratām, ka beidzot ir pienācis laiks mums izmēģināt šo dzīves terapiju, ko sauc par viesstrādnieku darbiem Anglijā. Man – neveiksme teātra mākslā un režisora profesijā, draudzenei – neciešams darbs online kazino, abiem kopā – rutīna, nekādu ietaupījumu, komunālā istaba un šaubas par perspektīvu Latvijā. Jāpiebilst, ka līdz ar depresīvajām izjūtām nāca klāt arī pagrimums attiecībās, jo man vienmēr nauda bija jāaizņemas no vecākiem vai “ātrajiem kredītiem”, savukārt viņai tas šķita dīvaini – kā pieaudzis cilvēks var nenopelnīt pat savai iztikai?! Līdz ar to netieši sanāca tā, ka mans mērķis braukt uz Angliju nozīmēja arī restartēt attiecības, bet viņai bija svarīgi sapelnīt daudz naudas.
Ceļa sākums
Ļoti daudz mūsu paziņu jau bija tur, un feisbuka lapā tā vien karsēja no ziņām, cik viņiem tur labi iet: dzīve izmainījusies, veikalā var nopirkt visu, ko kāro, nav jādomā par rēķiniem un galvenais – cilvēki tik labsirdīgi un smaidīgi, ne tā kā Latvijā. Aizņēmāmies naudu ceļam un pirmajām īres maksām un nolēmām braukt uz Anglijas vidieni – Dērbiju. Tā ir viena no latviešu visvairāk iecienītajām vietām Lielbritānijā, jo tur atrodas daudz ražotņu, tā teikt, pats Anglijas skurstenis. Iebraucām Anglijā pašā Jāņu vakarā. Mums bija sarunāta istabiņa īrēšanai, taču izrādījās, ka tā bija aizņemta, un mums nācās ievākties kabatas lieluma telpā pie Latvijas kristiešu pāra tādā kā pieliekamajā kabarī, kur ielien tikai čemodāni, sabāzti pa stūriem, un mūsu matracītis. Bet mēs bijām priecīgi, jo peļņa bija tuvu. Draudzene visu laiku atgādināja, ka taupīsim un krāsim. Cerība tuneļa galā, ka būs nauda, sagādāja milzīgu prieku. Tajā pašā vakarā satikām mūsu paziņu paziņu – latvieti V., kurš tur bija sasniedzis jau zināmu līmeni, viņš strādāja par darbā iekārtošanas aģentūras menedžeri.
Skaudrā realitāte
Latvietis V. mūs caur blatu iekārtoja cepumu fabrikā, kur nedēļā varot nopelnīt vairāk nekā 200 paundus. Fantastiski! Laime, kur tu rodies!? Pirms uzsākt darba gaitas, latvietis V. mums sadeva kaudzi ar papīriem, ko vajadzēja parakstīt. Tur bija līgumi, apliecinājumi, medicīniskā stāvokļa aptaujas (piem., vai tev nav blusas?) u. c. V. bija tik labs un mums rādīja vietas, kur kas jāķeksē un kā pareizi jāatbild, lai mūs apstiprinātu darbā. Viss beidzās ar kontroldarbu par darba drošību, kur arī visas pareizās atbildes uzzinājām no V. Pēc tam viņš ar mašīnu mūs izvadāja pa pilsētu, parādīja pakistāņu rajonu Normantonu, kur mīt viss globālais kokteilis – indieši, turki, arābi, ķīnieši. Ieraudzījām, ka Dērbijā ir veikals Riga’s Shop un ļoti daudz poļu veikalu ar latviešu produkciju, kur pieejamas gan Laimas konfektes, gan kefīrs un rupjmaize.
Tas notiek ar mums?
Piedzīvojums varēja sākties. Mums bija norīkotas nakts maiņas. Saņēmām drošības apavus, halātus un dzeltenas cepurītes, kur iestrādāta aizsardzība. Pēc darba drošības tādās cepurēs un zābakos jāstrādā visās Lielbritānijas fabrikās. Nostrādājām cepumu fabrikā 2 naktis, līmējot uz cepumu paciņām marķējuma uzlīmes, un mums paziņoja, ka darba vairāk nav. Gaidījām vienu, otru, trešo dienu, bet darbs neradās. Pēc kāda laika mums paziņoja, ka nakts maiņa ir vispār atcelta… Bijām samulsuši un nesapratām, ko iesākt, vērsāmies pie V., bet viņš atbildēja, ka tas tā neplānoti ir sanācis un viņš neko tur īsti nevar darīt. Arī citu darbu viņš nepiedāvāja. Mūsu skaitītājs jau bija sācis griezties
– rēķini, dzīvojot pie kristiešu pāra, tāpat arī ēdiens, kas bija jāpērk…
Cīņa vēl nav galā
Mēs nevarējām dzīvot un cerēt uz kaut ko. Bija jārīkojās. Ludmila uzmundrināja, ka Anglijā taču darbs ir uz katra stūra, un mēs nolēmām izprintēt savus CV, doties uz kafejnīcām, bāriem, veikaliem, saloniem, birojiem, aģentūrām un piedāvāt sevi. Jāpiebilst, ka mans CV bija ar dažādām izrādēm, ko biju veidojis un dalībām projektos, taču vienā brīdī sapratām, ka te Anglijā nevienu neinteresē tava radošā pieredze un izglītība, tāpēc maskējāmies par citiem cilvēkiem un pārrakstījām CV ar pieredzi pārdošanā, kraušanas un pakošanas darbos, lai mūs uztvertu kaut cik nopietni, taču arī tas nelīdzēja. Visi mūs tikai smalki atšuva, un tā vairākas nedēļas nostaigājām, meklējot reālu darbu.
Pašā izmisuma brīdī, kad bijām gatavi jau krāsot ielas, meklēt lielveikalu atkritumos izsviestos maizes klaipus un ubagot, mums piezvanīja V. un teica, ka ir darbs puķu fabrikā. Vienīgi tas atrodas 5 kilometrus no mūsu īrētās istabiņas. Mēs atkal bijām uzlādēti un gatavi darboties.
Galvenais ir darbs
Puķu fabrika bija kā tāds milzīgs paviljons, kur visi cits pie cita saspiedušies stāv un krāmē uz konveijera savu puķi, lai beigās izveidotos pušķis.
Puķu fabrikā visu dienu jāstāv kājās, turklāt grozīties, atslābt vai sarunāties nedrīkst.
Šajā paviljonā strādā vairāki tūkstoši dažādu tautību cilvēku, un noteikumi ir drakoniski. Katru rītu pie ziņojuma dēļa ir saraksts ar cilvēkiem, kuri attiecīgajā dienā strādās. Iedomājieties, tu nostaigā vairākus kilometrus ar kājām un darbu vari arī nedabūt. No rīta tu atnāc, un, ja sarakstā nav tava vārda, tevi ar bļaustīšanos, kaušanos un lamāšanos aizdzen mājās. Cilvēki par darbu cīnās, un tas, kurš pie tā tiek, var justies laimīgs.
Kādu laiku tā bija mūsu ikdiena – cēlāmies agri no rīta, tad gājām piecus kilometrus uz darbu, cerējām, ka būsim sarakstā, tad smagajos “drošības” apavos vilkāmies mājās, kur mūs sagaidīja kristieši ar sarunām par Dievu un lekcijām par to, ka dzīvē jāmācās būt pieticīgiem. Mana draudzene izjuta milzīgu spiedienu no kristiešu puses, jo viņai likās, ka viņi māca, kā dzīvot. Draudzenei bija skaidrs mērķis, kāpēc būt šeit un ko sasniegt, bet te cilvēki “skalo smadzenes”. Mēs sākām strīdēties, jo es mēģināju aizstāvēt kristiešus, jo viņi jau it kā neko sliktu nedarīja, pat uzmundrināja. Patiesībā tai laikā mēs ar Ludmilu nenormāli daudz strīdējāmies, līdz pat tādiem brīžiem, kad nomelnojām viens otru, dūrām sāpīgākajās vietās un runājām par šķiršanos.
Strīdi un atsvešināšanās
Pēc kāda laiciņa šie kristieši atrada man vēl vienu darbu, jo darbs puķu fabrikā bija ļoti neregulārs. Tas bija apkopēja darbs fitnesa centrā. Man bija jāmazgā dušas un jāberž podi, ko bagātie briti bija „aplaimojuši”. Sajūtas bija briesmīgas, jo mētājos uz grīdas, biju puteklis un ikviens, kas vēlējās, man pameta papīru, nosvieda vecas apenes vai nolamāja, ka mazgāju brīdī, kad kāds “varenais” sporto, – tā bija realitāte.
Mana ikdienas ģeogrāfija – puķu fabrika, fitnesa centrs un mazā istabiņa, kur mēs ar draudzeni emocionāli kļuvām arvien tālāki, tālāki un tālāki…. Tad, kad mēs nestrādājām, mēs strīdējāmies, lādējām likteni un šķīrāmies. Viņa visu laiku runāja par naudu, un es sapratu, ka darīšu visu, lai Ludmilai nauda būtu, ka atdošu viņai visu naudu, ko sapelnīšu fitnesa centrā, jo viss, ko sapelnījām puķu fabrikā, aizgāja par īri un lēto ēdienu (cīsiņi un mazie jogurti bija vienīgais, ko varējām atļauties).
Atpakaļ uz Latviju!
Taču diemžēl sanāca tā, ka fitnesa centrā man nemaksāja vispār, priekšniece bija aizbraukusi uz ārzemēm un man naudu neskaitīja. Tad izvērtās arī lielākais strīds mūsu starpā, kur patiešām šķita, ka tas nebeigsies labi. Mani tik ļoti bija nomocījis darbs, pazemojums, emocijas, ka es izskrēju no īrētās istabas Dērbijas ielās un gāju, kur acis rāda, draudzene skrēja man līdz, un vienā brīdī mēs apstājāmies un klusējot sapratām, ka o vairs nespējam izturēt un ir jāatgriežas Latvijā, ka šī nav mūsu vieta. Jābrauc un jādara Latvijā lielas lietas, jāgāž kalni!
Ar tādu sajūtu pēc divu mēnešu emigrācijas atgriezāmies mājās un radījām autorlugu “Dērbijas vergi” par mūsu izjūtām, attiecībām un darbu Anglijā. Luga vēlāk kļuva par izrādi Goda teātrī, izpelnījās milzīgu atzinību un šobrīd apbraukā Latvijas skolas, savā ziņā aicinot jauniešus padomāt, vai nauda ir vienīgais, kas mums dzīvē ir vajadzīgs. Mūsu stāsts beidzās laimīgi – esmu kopā ar Ludmilu, nesen viņu bildināju, drīz precēsimies. Briesmīgākā vasara mūsu mūžā bija patiešām briesmīga, bet tajā pašā laikā deva ļoti daudz iedvesmas.