Latviešu izcilais dzejnieks Imants Ziedonis caur saviem darbiem aizvien turpina atgādināt, cik daudz brīnumainā un skaistā mums ir visapkārt. Sekojot dzejnieka garīgajam aicinājuma, fonds “Viegli” turpina Ziedoņa iedvesmas misiju. Izcilība, degsme, sūtība, stāja, veiksme, savpatība – tās ir vērtības, kuras Žanete Grende kopā ar visu fonda “Viegli” saimi ikdienā meklē, samīļo un izceļ saulītē.

Sallija Kļavkalne: Kāda bija jūsu satikšanās ar Imantu Ziedoni? Kā tā mainīja jūsu tālāko dzīves ceļu?

Žanete Grende: Kad mācījos vidusskolā, un vidusskolu es beidzu 1982. gadā, mēs žetonvakarā gatavojām tādu dzejas montāžu, kur bija daudz no Ziedoņa darbiem un arī Kalniņa mūzika. Atceros, mēs dziedājām “Dziesma, ar ko tu sācies”, un man šķiet, ka es gaisā jau jutu tādu dīvainu sajūtu. It kā kaut kam būtu jānotiek, tomēr es to nevarēju vēl saukt par atmodu. Tu it kā saproti, ka ir Padomju Savienība, kas radīja zināmu nolemtību, bet, skaitot Ziedoni un dziedot Kalniņa dziesmas, bija slepena brīvības izjūta. Es arvien vairāk un vairāk par to domāju, kad īsti sākās atmoda. Man šķiet, ka tā sākās ap 1975./1976. gadu, kad Ziedonis izveidoja “Dižkoku atbrīvošanas grupu” un brauca atbrīvot ozolus.

Un ko tu viņam padarīsi? Cilvēks brauca atbrīvot ozolus. Visi saprot, ko viņš ar to domā, neviens par to nerunā, visi smaida, bet man šķiet, ka tas bija sākums. Tā bija tāda smalka lieta, es teiktu.

Un kaut kā viņš man palika sirdī. Kad man bija 40 gadu jubileja, lūdzu savus biznesa partnerus uzdāvināt man 2 lietas – Ziedoņa kopotos rakstus un brīvu mēnesi lasīšanai. Man par lielu prieku, es dabūju abas šīs lietas. Kolēģi man arī lasīja priekšā dažādus fragmentus no šīm grāmatām. Mēs bijām pārsmējušies un arī pārraudājušies. Es biju tik priecīga un laimīga. Dzimšanas diena man ir 10. martā. 1. aprīlī es devos cauri Vērmanes dārzam, un pretī man nāca Imants Ziedonis.  Tad es sāku smaidīt un teicu: “Labdien, dzejniek!” Viņš apstājās un sāka runāties ar mani. Un tas viss nonāca līdz tam, ka mēs aizgājām dzert kafiju. Es, protams, biju sajūsmā un atliku visus plānus. Kad šajā sarunā Imants uzzināja, ka es esmu biznesmene, Imants teica, ka viņš visu mūžu esot gribējis būt tautsaimnieks, arī gribējis studēt ekonomiku, bet nav uzņemts, jo viņa tēvs ir bijis izsūtīts. Viņam piedāvāja studēt filoloģiju neklātienē. Ziedonis jau pirms tam bija sācis rakstīt, bet šīs studijas viņu pastūma dzejnieka, rakstnieka un publicista virzienā. Viņš vienmēr ir bijis cilvēks ar lielu mērogu. Atšķirībā no citiem dzejniekiem ir runājis par lielām tēmām. Un viņš man teica, ka grib uztaisīt biznesu, jo gribot pamēģināt, kā tas ir. Es teicu: “Imant, nu labi, ko darīsim?” Viņš atbildēja, ka vajadzētu uztaisīt viesnīcu tīklu “Skaisti”. Nopirkt skaistākās muižiņas skaistākajās Latvijas vietās un uztaisīt tūrisma aģentūru.  Es domāju: ko lai dara? Parunāju ar vienu draudzeni un nolēmu pamēģināt.

Pati doma par to, ka varētu apbraukāt Latviju kopā ar Ziedoni un apskatīties Latvijas skaistākās vietas, jau vien šķita piedzīvojums. Un tā nu mēs braucām. Tas bija gadu pirms viņa saslimšanas 2004. gadā, mazliet pirms krīzes. Mēs izbraukājām Latviju, un toreiz Imants uzskatīja, ka  visskaistākā vieta ir Vidzeme, ap Gaiziņu. Viņš teica: “Tādas sarmas kā Vidzemē nav nekur citur.” Jā, tā viņš to stāsta! Tas bija brīnišķīgs ceļojums. Mēs arī iecerēto tūrisma firmu izveidojām, viņam pat bija vizītkarte – Imants Ziedonis, partneris. Un viņš bija tik laimīgs ar to vizītkarti! Starp citu, tā tūrisma kompānija strādā vēl joprojām, bet viesnīcu tīklu mēs neizveidojām, jo sākās krīze un Imants saslima. Faktiski pēc tam arī veselību neatguva. Es tādu veselu Imantu pazinu divus gadus. Vienu brīdi man bija ļoti grūti ar Imantu sarunāties, taču jāsaka, ka viņš ļoti cītīgi centās atgūt runātspēju. Viņš visu laiku bija darbīgs. Pat ja negāja ārā, viņš grieza ārā no veciem žurnāliem bildes, tādā veidā sarunājoties, cenšoties savu vēstījumu nodot caur zīmēm. Viņš arī sūtīja tās bildes pa pastu. Imants sāka domāt, kas būs tad, kad viņš aizies. Viņš man vienu dienu prasa: “Kā tu domā, kad es nomiršu, man būs muzejs?” Es viņam teicu, ka nezinu, kā muzeji veidojas, un nezinu, kāda ir kārtība, bet es varu pajautāt.

Tā kā Imants ir kultūras kanonā, tad viņam vajadzētu būt muzejam. To uzzinot, Imants saka – es negribu tādu muzeju kā ir Rainim vai Blaumanim. Viņš teica, ka viņam krīt uz nerviem tās muzeju tantes un nepatīk, ka muzejā neko nevar paņemt rokās. Viņš gribēja muzeju kā mūzu māju, kur cilvēki nāk, sarunājas, dzer tēju. Tā teikt – cilvēki ir atnākuši pie manis ciemos. Nu tā, it kā es būtu izgājis un tūlīt atnākšu. Imants mani mēģināja pierunāt to muzeju veidot, bet es teicu, ka no muzejiem neko nesaprotu. Vienā reizē es jau biju satikusi Renāru Kauperu, un mēs nolēmām veidot Mazo Kavalēriju. Domājām, ko mēs varam darīt krīzē, jo cilvēks vienmēr kaut ko var darīt pats! Nolēmām braukt uz laukiem pie jauniešiem, kaut ko sakārtot, padziedāt, paspēlēt futbolu. Es izstāstīju Imantam par šo kustību, viņš man teica, lai es iepazīstinu ar saviem domubiedriem. Es noorganizēju šo tikšanos, Imants pierunāja Renāru, ka vajag to muzeju taisīt. Nolēmām, ka muzeju vajadzētu taisīt Murjāņos. Aizbraucām uz turieni vasarā sešos no rīta. Saskatījāmies un nolēmām, ka jādara! Atradām cilvēkus, kas mūs atbalsta, un to Murjāņu māju nopirkām. Imants vēl bija dzīvs, viņš piedalījās visā tajā procesā. Es viņam lūdzu, lai viņš uzraksta grāmatu par to, kā viņš cēla to māju. Ja kāds cilvēks atnāk, tad tā viņam ir kā gids. “No Jāņiem līdz Murjāņiem” ir Imanta pēdējā grāmata. Vēl es lūdzu palīdzību, lai mēs varētu uztaisīt stratēģiju muzejam. Pirmajā reizē, kad aizbraucām uz nopirkto māju, iekurinājām kamīnu, sēdējām un domājām, ko tagad darīsim.  Renārs teica: darīsim to, ko mēs mākam, dziedāsim! Renāram jau bija “Mazais bilžu rāmītis” sarakstīts, uztaisījām nedēļu garu nometni, ierakstījām albumu “Viegli” un lauzām tādu iesīkstējušu stereotipu, ka albumus var ierakstīt tikai studijā.

Vecākā paaudze dara tad, ka vajag, bet jaunieši tikai tad, ja tas interesē. Tā interese ir tā sūtība. Ja tu dari to, kas interesē, tad tu nepiekūsti.

Mums bija tikai dators, 2 mikrofoni, bohēma. Nedēļas laikā albums bija gatavs, mēs sarīkojām tādu koncertiņu Murjāņos. Tā gaisotne bija brīnišķīga. Tad nolēmām, ka albuma prezentācija notiks toreiz vēl nepabeigtajā bibliotēkā Ziedoņa zālē. Sanesām krēslus un instrumentus, bija 600 skatītāju, televīzija to visu iemūžināja. Imants pats bija klāt, viņam ļoti patika. Tas bija liels solis no neformālas kustības nodibināt fondu. Tas bija garš ceļš. Kopumā tie bija 9 gadi, kas pagāja manās sarunās ar Imantu, un 8 gadi, kopš ir fonds “Viegli”.

SK: Kādas ir jūsu 3 svarīgākās Imanta vērtības, kas vijas cauri viņa personībai, daiļradei? Ko no tām var mācīties sabiedrība?

ŽG: Viena no idejām, kuru Imants vēlējās, lai mēs turpinātu, ir cilvēku cildināšana, apbalvošana, tāpēc mums ir apbalvojums “Laiks Ziedonim”. Mēs meklējām zinātniekus, tautsaimniekus, jauniešus, kedaiņus, cilvēkus, kas dzīvo literatūrā. Protams, visi šie cilvēki ir izcili, bet tā otrā sadaļa – viņiem ir vērtības. Tas, ka viņi ir savpatīgi. Man šķiet, ka šo vērtību mūsu sabiedrība ne visai pieņem. Cilvēki baidās būt savpatīgi, bet tie, kas izceļas vai rīkojas citādi, ir liela vērtība mūsu sabiedrībā.

Manuprāt, vēl svarīga ir sūtība – darīt to, kas patīk. Vecākā paaudze dara tad, ka vajag, bet jaunieši tikai tad, ja tas interesē. Tā interese ir tā sūtība. Ja tu dari to, kas interesē, tad tu nepiekūsti. Tā ir liela izmaiņa sabiedrībā, kas ir apsveicama. Es daru to, kas man patīk, un es nepiekūstu. Tas ir prieks. Imants jau teica – dzīves jēga ir prieks. Arī degsme, kad tu par kaut ko iestājies. Imants vienmēr, ienākot telpā, “kā iet?” vietā prasīja – par ko jūs cīnāties? „Ko tu dari?” vietā – ko tu radi? Jaunrade Imantam bija ļoti būtiska. Muzejs ir par jaunradi, par sevis un pasaules izzināšanu un latviskumu. Tas nav par Imantu, tas ir par idejām. Iešana apkārt Latvijai arī ir muzejs. Imants “Leišmalītes” ievadā raksta: “.. un kādu dienu apkārt ies ceļš. (Tam tā jābūt).” Domāts darīts. Nākamajā gadā mēs būsim apgājuši apkārt Latvijai, lai gan sākumā tas šķita neticami. Un tas ir muzejs. Viņš uzskatīja, ka 2/3 no laika ir jāpavada, meklējot labo un skaisto.

SK:Kas ir jūsu dzinulis, kas liek aktualizēt, kopt un attīstīt Imanta idejas?

ŽG: Vispirms jau tas ir prieks to darīt un arī pienākums un atbildība. Kāpēc es sākumā to negribēju uzņemties? Tāpēc, ka es zināju – ja pateikšu jā, tad tas ir uz mūžu. Tu nevari apsolīt un neizdarīt Ziedonim. Tos pirmos gadus mēs nezinājām, ko darīt. Tas, kā ir veidojies muzejs, ir ļoti interesants gadījums, kuru iespējams kādreiz analizēs, kā tas ir noticis. Pirmkārt, muzejs tapa, cilvēkam dzīvam esot, kad viņš pats pasaka, kā vajadzētu rīkoties. Kad es kļuvu par kultūras ministri, tad ļoti iestājos par bibliotēkas celtniecību. Man tā bibliotēka ir ļoti tuva. Mani aicināja nākt par ministri, lai es nāku pabeigt bibliotēku. Es aprunājos ar Imantu, un viņš mani iedrošināja. Tas bija ļoti sarežģīti. Visuma kārtībā noliek tevi vietā, kur tev jābūt. Es biju kultūras ministre, kad bija jārīko Imanta bēres. Es to posmu novērtēju kā likteņa dāvanu, arī bēres. Tas viss klājās viens virs otra. Tad es sapratu to, kā tauta mīl Imantu, tas bija prātam neaptverami. Un tad tā atbildība kļūst vēl lielāka. Kad beidzu kļūt par ministri, sapratu, ka joki ir beigušies. Es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, studēju muzeoloģiju doktorantūrā. Tur es iemācījos, ka tas muzejs, par ko runāja Imants, ir vismodernākais muzejs, kāds vien var būt. Tas ir pārvirzījies no priekšmetu kulta uz to, ka muzejam jārunā ar cilvēku. Vēl mēs pārrunājam to konceptu ar 40 Imanta draugiem, kurus saucam par “Imantologiem”. Šajās sarunās izkristalizējās tas, ka Imants ir bijis ļoti daudz kur Latvijā, Ziedoņa muzejs ir ceļš, un – Imants ir nenotverams. Muzejs pašlaik ir akreditēts, un tas arī attīstās.

SK: Kā, jūsuprāt, jaunieši mūsdienās uztver un saprot Imantu Ziedoni?

ŽG: Tas būtu jāprasa jauniešiem. Man liekas, ka tā Renāra ideja bija ļoti interesanta. Imants bija rakstījis vienā savā rakstā, ka jaunieši mūsdienās labāk lietas uztver caur mūziku. Tas ir brīnišķīgi, mums tikko bija 5 koncerti, un tur bija tik daudz jauniešu un bērnu! Un viņi dzied līdzi tās dziesmas. Faktiski tā ir dzejoļu skaitīšana mūzikas pavadībā. Protams, liels nopelns ir arī Renāram un Goran Goram, Māriņai un pārējām personībām, jo tā mūzika ir tā, kas saista. Saliekot kopā, izveidojas brīnišķīgs salikums. 1.–4.klases bērni vienmēr zina “Krāsainās pasakas”, lai arī tās nav tikai bērniem, bet viņi zina tos tēlus. Tie ir mūžīgi. Studenti savukārt atklāj epifānijas.

Galvenais ir prieks. Imants vienmēr teica – dzīves jēga ir prieks.

 

Muzejā bija tāds atgadījums, ka mizgrauži nograuza 8 kokus, mēs bijām sabēdājušies, ka tie koki jāņem nost, bet tad sākām domāt, kā mēs to varētu pārvērst par labu esam. Kokos ievietojām skaņu ar 8 izvadiem, tur var klausīties Imanta balsi, kur viņš stāsta savu dzeju, epifānijas, dažādus stāstus, cilvēki pie tiem kokiem pavada daudz laika, rekords ir 6 stundas. Jaunieši nāk arī vakaros ar guļammaisiem, guļ un klausās. Tātad viņiem tur kaut kas patīk. Ziemā mēs braucam pie jauniešiem, nākamgad tieši “Ideju pavasarī” mēs aicināsim jauniešus pievērsties saviem muzejiem, lai saprastu, ko uzlabot. Tātad nevis kritizēt, bet aiziet un parādīt savu lietu. Man ir ļoti labas domas par jauniešiem, viņi ir daudz gudrāki, nekā mēs bijām vidusskolā. Jā, mazliet citādi, bet es domāju, ka mūsu paaudze ir daudz zaudējusi, jauniešiem ir visas iespējas.

SK: Kā plānojat Ziedoņa mantojumu kopt nākotnē?

ŽG: Mēs nupat ieguvām muzeja valsts akreditāciju, tas nozīmē, ka valsts akceptē, ka mēs glabāsim muzeja mantojumu – gan Murjāņu mājas, gan būtiskās nacionālas nozīmes lietas, ar tādu domu, lai tās būtu arī pēc 100 gadiem. Lai cilvēki pēc laika redzētu, kas te bija, kā viņi dzīvoja. Otrs aspekts – skaistajam ir jāpalīdz parādīties. Skaistums reizēm ir jāparāda. Teiksim, paskatoties uz lielo Londonas grāmatu tirgu – uz turieni dodas autori, kurus ved vai kuri dodas paši. Ja autors ir nomiris un viņu neviens neved, tad viņa tur nav. Bet mēs iestājamies par mūsu mīļo Imantu!

Man personīgā sajūta ir tāda, ka viņš nekur nav aizgājis, vienkārši mēs tā ar to dzīvojam. Domājam par to, ko varētu rādīt pasaulei. Kopā ar “Jumavu” esam iztulkojuši “Krasainās pasakas”, arī epifānijas, kuras ir tulkošanas procesā. Tas gan ir diezgan sarežģīti, jo viņš runā mums saprotamos tēlos, bet ne visi viņus saprot.

Esam iztulkojuši 3 izdotos diskus, drīzumā būs nodrukāti dzejoļi angļu valodā kā dziesmas, kopumā vairāk nekā 30 dzejoļu un 10 dziesmas. Mūsdienās grāmatas izkāpj no saviem vākiem un dzīvo vēl paralēlo dzīvo, jo ir arī tehnoloģijas, mājaslapa, kurā ir notis un bibliotēka.

Vienmēr atceros, ka Imants uzsvēra: “Ir svarīga 2 lietas – griba un providence. Kā tas tur beigās būs, tas ir providences jautājums.”