Ar Agnesi Kleinu, grāmatžurnāla Benji Knewman redaktori, mākslas centra Zuzeum un Mūkusalas mākslas salona komunikācijas vadītāju, esmu runājusi tikai divreiz, taču jau pirmajā tikšanās reizē starp mums izveidojās patīkams un draudzīgs kontakts. Viņa ir atklāta un godīga, tieši tāpat kā viņas veidotais Benji Knewman jeb Bendžijs, kas ir vienīgais grāmatžurnāls Latvijā. Šī gada maijā iznāks jau 8. izdevums, intervijā Agnese atklāj, kas tam būs vēderā.
Ieva Ozoliņa: Kā tu sevi dēvē – par vizuālo žurnālisti, galveno redaktori vai kā citādāk?
Agnese Kleina: Atkarīgs kādā situācijā tieku uzrunāta. Man ir tā saucamais savs darbs, kas ir Bendžijs un viss ar to saistītais. Un tad vēl ir Zuzeum un Mūkusalas mākslas salons, ka savā ziņā ir saistīti. Bet ja man ir preses relīze no Mūkusalas, tad es esmu Mūkusalas komunikācijas vadītāja, ja no Zuzeum, tad Zuzeum vadītāja. Pēc būtības tas viss apkopojās kā visa veida komunikācija – žurnāls, preses relīzes, sociālie tīkli, jauni zīmolu, kā Zuzeum kustināšana un sildīšana, krekliņi ar latviešu valodas vārdnīcu. Tā ir kaut kādas ziņas nodošana tālāk.
IO: Kādi ir tavi pienākumi ikdienā Benji Knewman redakcijā, Zuzeum un Mūkusalas Mākslas salonā?
AK: Tās ir 3 Facebook lapas un 4 Instagram konti. Pienākumi atkarīgi no tā, kas katrā laika periodā vai dienā ir aktuālākais. Vai nu tā ir jaunā Bendžija tapšana, kas notiek šobrīd, aprīļa beigās vai maija sākumā viss jāsūta uz druku, lai maija beigās varētu atklāt astoto numuru. Bet varbūt tajā brīdī ir liels pasākums Zuzeum vai Mūkusalā ir jauna izstāde. Pēdējā laikā es šos darbiņus redzu kā stafetes skrējējus, kurus man jāvirza uz priekšu kā datorspēlē. Un lai to varētu kvalitatīvāk izdarīt, es esmu sapratusi, ka ir jāplāno tā – okey, šovakar es taisu tikai Bendžija lietas. Un tā nav tikai tekstu rediģēšana, bet tie ir arī krekli un džemperi, to ražošana, tirdzniecība, sūtīšana un sociālie tīkli. Tāpēc, piemēram, šovakar mēs šķirsimies, un es iešu mājās, man turpināsies Bendžija vakars. Visu laiku ir jāizvērtē, darot vairākus darbus vienlaicīgi, kurš pilnīgi noteikti nevar gaidīt un kurš vēl var pagaidīt rītdienu.
IO: Kurš no taviem stafetes skrējējiem ir sirdij vistuvākais?
AK: Bendžijs ir manējais tādā ziņā, ka es pilnībā viņu kontrolēju. Ar nevienu nekas īsti nav jāsaskaņo, nevis tāpēc, ka man tas nepatīk, bet tāpēc, ka es esmu radusi tā strādāt. Bendžija dizainerei Madarai pajautāju tikai, ko viņa domā, par kaut kādu manu jauno ideju. Šobrīd man arī ļoti interesē Zuzeum attīstīšana tāpēc, ka ir iespēja attīstīt veselu mākslas centru vai muzeju, sauc kā vēlies. Interesantākais ir tas, ka tā ir liela lieta, kaut vai es viņu tā neuztveru, jo jebkura lieta sākumā ir maziņa. Nike ražotājs arī no sākuma izdomāja, ka varētu braukt uz Japānu, iepirkt par salīdzinoši mazām ražošanas cenām kedas un Amerikā vienkārši pārdot tās no bagāžnieka. Man patīk tas, ka Zuzeum ir jauns zīmols, un turklāt tā ir vieta, uz kuru iet. Vietu es nekad neesmu attīstījusi, parasti tas ir žurnāls vai kaut kas, kas nosacīti ir gaisā. Vietai ir jābūt tādai, lai cilvēki grib atgriezties. Un ja tā vieta pati vēl tikai top arhitektūras ziņā, tad no vienas puses riktīgi interesanti, no otras riktīgs izaicinājums.
IO: Ko tu darīji Vjetnamā?
AK: Es aizbraucu atpūsties. Ja tā būtu super atpūta, tad dators un telefons nebūtu līdz, vai arī es viņu nelietotu darba nolūkiem, ko es, protams, darīju. Mans darbs pieprasa, lai es redzētu, kā lietas notiek pasaulē, jo Bendžijs ir par un priekš pasaules, viņš ir starptautisks. Un arī Zuzeum ir veidots ar domu, ka mēs piesaistām starptautisku auditoriju. Lai rastos idejas, ir jāskatās ārpus sava tiešā lauciņa, protams, plus mīnus jāzina, kas tavā jomā notiek. Tieši tāpat kā es idejas Bendžijam neskatos citos žurnālos. Konkrēts piemērs ir topošais numurs, kurš atkal būs citāds savā formātā. Izmēra ziņā tāds pats, bet iekšpusē viņš būs izārdīts pa atsevišķām burtnīciņām. Es aizbraucu uz Liepāju pie saviem vecākiem, mans tētis ir gleznotājs un viņam ir bibliotēka ar grāmatām. Es vienkārši ieraudzīju kaut ko tādu, kas nekad agrāk tur nebija bijis – četri maziņi melnbalti mākslas albumiņi, izdoti 60. gados Padomju Latvijā, kurus viņam atdāvinājis cits mākslinieks. Un es sapratu, ka mēs taču varam tādā veidā taisīt topošo Bendžiju.
IO: Kad stājies augstskolā, tu netiki žurnālistos. Vai tu to uztvēri kā savas jomas nodevību?
AK: Tad tā bija vietējā mēroga traģēdija. Taču man nekad nebija sapnis iet uz žurnālistiem. Tas bija pieaugušo cilvēku uzlikts “Re, kur tu jau raksti (vidusskolā jau rakstīju), kur tad tu iesi? Noteikti uz žurnālistiem”. Neviens pat nejautāja, bet jau apgalvoja. Es priecājos, ka netiku uz komunikācijām, jo tiešā veidā jau tur nemācīja žurnālistiku, žurnālistika tikai kaut kādā brīdī atzarojās. Es nezinu vai tādā veidā var iemācīt rakstīt. Tehniski kaut kādas lietas jā. Jo jebkuru lietu var labāk iemācīties darot praksē, nu, labi izņemot ārstu, bet nevis tāpēc, ka neviens labprātīgi neliksies apakšā zem naža un neteiks “pamēģini uz mani”. Rakstīšanu var mācīties darot. Strādājot dažādos žurnālos, vienā kaut ko iemācījos, otrā.
IO: Ko tu ieteiktu zaļam gurķim kā man, kas sevī jūt potenciālu žurnālistikas jomā, bet to nestudē?
AK: Es ieteiktu neiespringt. Tajā ziņā, ka tu šobrīd tāpat kā savulaik es un visi pārējie cilvēki, var izdarīt tik tikai tāpēc, ka tu neesi redzējis pietiekami daudz. Un tāpēc ka es savos 35 neesmu redzējusi tik daudz kā 55 gados cilvēki, viņiem jau vispār viss ir skaidrs (smejas). To tu nevari ietekmēt. Forši taču, ka tagad ir 20 gadi, un tu daudz labāk pārzini vai sajūti savus vienaudžus. Ko es vai par mani vecāki cilvēki nevar izdarīt. Tu vari trenēties un skatīties intervijas kā cilvēki domā, dzīvo. Skatīties uz saviem vienaudžiem, jo viņus tu saproti. Pieredze un prakse ar laiku radīsies, jo tu darīsi. Tas viss krāsies tavā CV, portfolio un instrumentu kastītē.
Ir jājautā sev – ko es varu ietekmēt? Lai būtu laba sajūta un gandarījums, tu vari savākt māju. Tad ieraugi savu darba rezultātu, ka kaut kas ir izdarīts un tev ir sanācis. Tev uzlabojas garastāvoklis un uz lietām ir mierīgāks skatījums. Mani 2 centi.
IO: Par padomu?
AK: Jā (smejas).
IO: Kāds ir process, kurā izvēlaties, kurš vārds tiks iekļauts jūsu latviešu skaidrojošajā vārdnīcā?
AK: Vārdi ir no dzīves, tie, kas ir aktuāli tajā brīdī, vai arī saprotam, ka komplektam kaut kas pietrūkst, šobrīd vārds tētis. Jo bija tikai mamma un mamma. Vismaz 2 reizes cilvēki ir prasījuši, vai nevar uztaisīt skaidrojumu tētim. Mēs, protams, atbildam, ka pēc pasūtījuma netaisām. Tam mums nav resursu.
Vārdi ir tapuši dažādos veidos. Sākuma tie bija tikai priekš Instagram, tad uztaisījām plānotāju, kurā bija Zuzānu kolekcijas gleznas. No gleznām uztaisījām pastkartes ar skaidrojumiem. Līdz ar to skaidrojumi tapa skatoties uz konkrēto gleznu, piemēram, bestselleri klusums un niķītis. Pēc tam vārds pagulēt tapa sarakstoties Facebook ar čali. Mēs runājām par to, ka varētu pagulēt, un viens no mums atbildēja – that’s always a good idea. Un es teicu: “O, to vajag likt uz krekla.” Žurnālistiem, rakstošajiem, filmu veidotājiem vai arī reklāmniekiem savā darbā ir jāpārvērš dzīve citādā formātā gan ejot uz izstādēm, gan vērojot cilvēkus. Un, strādājot tieši pie Bendžija, jau kādu laiku mans hobijs ir vērot, kā cilvēki dara lietas, lai pēc tam to iztulkotu caur Bendžiju un atdotu viņiem atpakaļ. Tā tiek noiet aplis.
IO: Kā tiek izvēlēts, kurš vārds rotās kādu no apģērbu līnijas produktiem?
AK: Mums ir ļoti mazs kolektīvs – es pārsvarā. Mēs arī neesam kreklu apdrukas firma, kuriem ir vesels katalogs. Viņiem ir fails, uz kura klik, klik un uztaisās krekliņš. Mums viss ir ierobežotā daudzumā, tāpēc mēs atlasam, kurus vārdus liksim. Ja mēs redzam, ka cilvēkiem patīk, un joprojām tam ir pieprasījums, mēs viņus nost neliekam, piemēram, klusumu, niķīti un mammu. Un tad laiku pa laikam pieliekam kaut ko jaunu kopā ar jaunākā Bendžija izlaišanu. Pārsvarā tas viss ir bijis vienreizējs. Mēs viņus uztaisījām, palaidām, pārdevām un parasti zinām, ka tam nebūs lielāka pieprasījuma. Lielāks pieprasījums ir tad, kad uzraksts ir latviski un vēl pateikts, ka tas ir latvian way of communication. Tad visiem to vajag. Rīgas krekli tiek taisīti jau gadus astoņus un joprojām viņus pērk.
IO: Tad tagad kopā ar jauno Bendžiju būs arī jauna apģērbu līnija?
AK: Jā, būs krekliņi ar mazo uzrakstiņu, kur kaut kas būs rakstīts par mākslu, jo astotajam numuram mēs iedvesmojāmies no mākslas albuma. Es jau nevaru sagaidīt. Noteikti pati nēsāšu krekliņu tāpēc, ka uzraksts ir latviešu valodā. Un viņš ir par mākslā strādājošo cilvēku tēmu, kad iznāks tu redzēsi. Atceries manus vārdus (smejas).
IO: Ko tu domāji vienā no intervijām apgalvojot “Visas labās lietas nāk mazās porcijās”?
AK: Šādi atbildēju uz jautājumu – kādēļ Bendžijs neiznāk biežāk. Es teicu, ka 2 reizes gadā, ir absolūti gana. Tā vēl joprojām ir taisnība. Mūsdienās viss jau ir saražots, neko īstenībā vairāk nevajag, izņemot zāles. Bet ja runā par patikšanas, nevis vajadzības lietām – žurnāliem, drēbītēm, aksesuāriņiem – visas šīs lietas ir par daudz. Pieražot kaut ko klāt tikai tāpēc, ka vienas vienības cena būs mazāka, ja tu ražosi 1 000 nevis 100, ir pilnīgi lieki. Un tādēļ, ja mēs kaut ko taisām, kas attiecās arī uz Bendžija pasauli, mums viss ir mazā tirāžā. Mums ir starptautiskais izplatītājs, tas kurš atbild par Bendžiju Amerikā. Un šiem izplatītājiem viss ir tādā ačgārnā veidā jau no seniem laikiem. Lielie izdevēji tai skaitā Vogue saražo ļoti daudz žurnālus, kaut gan zina, ka nekad nepārdos tik daudz vienības, divu iemeslu dēļ – ja tu ražotu, piemēram, 10 000 žurnālu, bet zini, ka pieprasījums ir tikai 500 vai 1 000, tad tev vienmēr vienas vienības žurnāla cena būs mazāka. Otrkārt, lai tu varētu pateikt reklāmdevējam tad, kad viņš tev prasa kāda ir žurnāla tirāža – 10 000. Mūsu izplatītājs teica, ka vajadzēs no konkrētā Bendžija numura, neatceros precīzi, bet ap 2 000 kopijām. Un no tiem 2 000 viņi pārdeva 400. Tā viņi dara ar visiem žurnāliem. Visi zina, ka vēsturiskie pārdošanas dati ir tik, bet vienmēr tiek pieražots plusā, kas tālāk aiziet makulatūrā. Ar katru numuru es arvien precīzāk skatos, cik mēs reāli sadrukājam, lai nekas lieks apkārt nemētātos. Mēs neko nemetam ārā, vienkārši tie pāris simti, kas paliek no katra numura, tiek atdoti skolām, aktīvām klasēm.
IO: Kādēļ komandas izvēlē svarīgs aspekts ir gaume?
AK: O, ko tik es neesmu teikusi! Tas ir absolūti praktiski, ja tā gaume, tas nenozīmē, ka viņa ir vienāda, bet ja viņa kaut kādā ziņā saskan, tad par katru lēmumu nebūs ķīviņš, it īpaši, tas gan ir neprofesionāli, ja tas sākās ar man patīk, man nepatīk. Tā nevar domāt par lietām, īpaši, ja tu gribi kaut ko nokomunicēt, un tu zini, ka attiecīgajai auditorijai tas strādā caur šādām krāsām, formām. Tu gribi nodot ziņu un tu runā tādā valodā, kā auditorija tevi saprot. Ja man ar Madaru, grafisko dizaineri Bendžijam, nesaskanētu lielos mērogos sajūtas, tad mēs noteikti nestrādātu kopā. Veidojot katru jauno numuru, viņai ir mainījušās sajūtas, un tās atspoguļojās Bendžija maketā. Madara tieši šajās dienās man sūta maketus jaunajam laidienam, un es jau redzu, ka viņa ir redzējusi kaut ko jaunu un makets man rada kaut kādas citas sajūtas. Bet man tas patīk, tāpēc ka visā kopējā mūsu universā tas ierakstās. Mums kopējā sajūtu gamma sakrīt. Tāpēc mēs varam mierīgi strādāt. Madarai nav nekāda stresa par to, ka man nepatiks. Viņa vienkārši dara tā, kā viņa jūt, man šī sajūta ir tuva, un līdz ar to mums ar to sadarbību ir gandrīz kā pa sviestu. Jo ir tā savstarpējā uzticība. Tādēļ ietaupās laiks, un vispār pats process ir patīkamāks.
IO: Mana šī brīža aktualitāte ir godīgums. Vai tev ir viegli būt godīgai pret sevi?
AK: Būt godīgam pret sevi nevienam nav viegli, tikai varbūt ar laiku tas kļūst vieglāk. Godīgs pret sevi var attiecināt būtībā pret jebko. Ja runā par profesionālo dzīvi, tad es daudz biežāk pasaku nē, nevis jā uz piedāvājumiem, e – pastiem. Piemēram, es nevaru reklamēt kaut kādas lietas savā Instagram tev tai skaitā, ja es tām lietām vai zīmoliem neticu, tie nav manējie. Apsolītais par vienu bildīti būtu viegla nauda, bet es atsakos no piedāvājuma, jo es vienkārši nevaru un negribu melot. Tas ir godīgums pret sevi un citiem. Kad es pasaku nē, man uzreiz ir miers, jo nebūs jādara kaut kas, kam es pati neticu. Godīgums pret sevi personīgajā dzīvē ir grūtāk īstenojams. Piemēram, godīgi sev pateikt, ka attiecības, kurās esi, nestrādā, ir grūti. Cilvēki vēlas, lai sanāk, arī es tajā skaitā, tādēļ mēs bieži vien mānam sevi. Godīgums ir labs veids, kā sevi trenēt. Jo vairāk tu patiesumu un godīgumu sevī attīsti un praktizē, jo vieglāk paliek. Nav jātērē enerģija, lai tēlotu. Labāk izskatos kā lūzeris vai esmu vienatā, nekā destruktīvās attiecībās.
IO: Benji Knewman 8. izdevums tiks atklāts maijā. Kas būs šajā izdevumā?
AK: Bendžijs būs izjaukts. Un kad viņš iznāks tu redzēsi, ka viņš nav izjaukts tikai tāpēc, ka es redzēju mākslas albumu pie tēta, bet tāpēc, ka tas viss perfekti saslēdzās ar to, par ko Bendžijs vispār ir. Reāli viņš jauc ārā, bet nevis tāpēc, lai izjauktu un atstātu, bet tāpēc, lai izjauktu, paskatītos, kas ir iekšā, un saliktu atpakaļ. Bendžijs to dara ar mums visiem. Man ļoti patīk, ka visur ir loģika. Pēc tam jautājumi patīk, nepatīk atkrīt. Var nepatikt, bet ja tu paskaidro kāpēc tas tā ir, kādēļ ir tāds logo, kādēļ ir tādas krāsas, tad vairāk jautājumu nav.
Mēs apskatījām dažādu laiku gleznas, kurās ir gleznota Rīga. Un fotogrāfs pēc gleznas gāja un skatījās, kur tas ir, un nofotografēja. Gala rezultāts ir glezna toreiz un tagad. Starp citu tas atgādināja, ka es tās fotogrāfijas neesmu vēl dabūjusi. Jāraksta autoram, mums taču vairāk nav laika. Viens džeks stāstīja par savu pieredzi ar pirmajām kožļenēm, kas ienāca deviņdesmitajos gados. Nointervējām Signi Baumani, latviešu animācijas režisori. Viņa dzīvo Ņujorkā un jau cik gadus ir Kino Akadēmijas sastāvā un balso par Oskariem, taču intervija ir par viņas multfilmām, kuras ir ļoti personīgas.
IO: Kādi ir tavi plāni šim gadam? Maijā iznāks nākamais Bendžijs un pēc tam?
AK: Zuzeumā būs Rīgas mākslas biennāle. Tā norisināsies no jūnija līdz oktobrim. Kaut ko tādu mēs un organizatori arī darām pirmo reizi. Tas ir liels notikums. Izdosim jau devīto Bendžiju, rudenī būs jau 4 gadi. Un droši vien vēl vis kaut kas. Lietas uz priekšu baigi neplānoju, jo tehniski viss pats saplānojas.
Raksta autore: Ieva Ozoliņa