Atceros, ka 10. klasē man bija jāraksta recenzija par to, kas ir māksla, un toreiz sarakstīju eseju 2 lapu garumā, filozofējot, cik vien dažādi var izdomāt, bet laikam līdz galam atbildi nepasakot. Mākslai būtībā nav definīcijas, ir tikai dažādas interpretācijas un uztveres par to. Bieži vien cilvēki, skeptiski ieejot modernās mākslas muzejā, ir izbrīnīti un apšauba, kādēļ glezna, uz kuras ir pāris otas triepieni, tiek pārdota par diviem miljoniem, vai kāda gan māksla ir portretā, kas darināts, piemēram, no baložu kakām? Par laikmetīgo mākslu var uzskatīt tādu mākslu, kas tiek radīta laikmetam atbilstošā garā, un tā ļauj brīvi interpretēt mākslas darbu skatītājam pēc viņa ieskatiem.
Raksta: Monta Kaiva Konovalova
Laikmetīgais mākslas centrs KIM?, kura nosaukumā ietverts konceptuāls jautājums K.I.M.? – “Kas ir māksla?” ir viena no Latvijas radošākajām mākslas un laikmetīgās mākslas, (ja tā var teikt) – mekām, kas šogad svin 10 gadu jubileju, taču šādas organizācijas nebūt nepastāvētu bez izciliem cilvēkiem.
Pavisam nesen laikmetīgajam mākslas centram KIM? pievienojusies jauna izpilddirektore ar lielu pieredzi mākslas nozarē. Viņa ir lielisks pretstats Latvijai raksturīgiem stereotipiem, pierādot, cik daudz var sasniegt mākslas vēstures nozarē. Laima Ruduša ir beigusi mākslas vēstures studijas Bostonā un maģistrantūras programmā mācījusies nacionālajā un transnacionālajā programmā Minsteres Universitātē, Vācijā. Viņa ir ieņēmusi dažādus vadošus amatus laikmetīgās mākslas institūcijās Bostonā, Londonā un Rīgā. Viņa ir strādājusi Masačūsetsas tehnoloģiju institūta Lista vizuālo mākslu centrā, par mākslinieka Filisa Evena (Phyllis Ewen) asistenti kā arī vadījusi finanses un personālu eksperimentālajā privātgalerijā GALERIE8 Londonā. 2012. gadā viņa bija kuratora asistente Rīgas mākslas telpā. No 2013. līdz 2016. gadam strādāja par projektu vadītāju “Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā. Man bija tas gods parunāt ar Laimu par to kādas ir KIM? turmpākās ieceres, un vienkārši, kā tas ir būt aktīvam mākslas projektu vadītājam?!
Kā Jums labpatīk sevi dēvēt- par mākslas zinātnieci jeb mākslas vēsturnieci, kuratori vai tomēr KIM? izpilddirektori?
Tas ir ļoti interesants jautājums, jo ļoti bieži cilvēki sevi spēcīgi identificē ar savu profesiju. Es sevi noteikti identificēju ar KIM?, lai gan kādu brīdi attiecībās ar KIM? man bija pauze, bet tolaik es sadarbojos arī citos veidos ar KIM?, un, nu, atgriežos šeit. Ja man jautā, kā es sevi vairāk dēvēju, tad drīzāk par kultūras darbinieku un mākslas profesionāli. Tas izpaužas visdažādākajos veidos, jo, domājot tikai par vienu lietu kā mākslas vēsturniece vai zinātniece, – tas ir diezgan ierobežojoši, tāpēc man patiktu labāk sevi dēvēt par kultūras darbinieci.
KIM? nosaukumā ir ietverts jautājums: “Kas ir māksla?” Kas Ir Māksla Jums?
Māksla man? Varētu teikt, kas nav māksla, kā arī varētu teikt, ka māksla ir tas, kas ir izstāžu zālē, un varētu teikt, ka māksla ir tas, ko mākslinieks ir teicis. Māksla manā uztverē ir kaut kas multimediāls, un, runājot par to, kas ir māksla, es to sasaistu ar to, kas ir KIM? – tas ir kaut kas ar mugurkaulu, bet ar ārēju, brīvu formu.
Kā Jūs nonācāt līdz tam ar ko nodarbojaties pašlaik?
Pirmo reizi es nopietni sāku mācīties mākslu, kad man bija 17 gadi. Tolaik es aizbraucu uz Ņūmeksiku, kur es mācījos vidusskolā, un tur es vienkārši izdomāju, ka tas, ko es vēlos darīt turpmāk, – ir mācīties mākslu. Tur man bija pavisam citāda pieredze nekā Latvijā. Es vispār neuzskatu, ka Latvijas pieredze manī personīgi attīstīja dziļu interesi par mākslu, jo šeit, Latvijā, mums liek zīmēt koku, un visi arī zīmē koku, bet Amerikā man deva vienkārši studio telpu, kur es varēju izpausties un strādāt jebkurā medijā, kurā vien es gribēju. Tā vispirms es sāku darboties kā māksliniece, un tā es sapratu, ka mākslas vide mani ārkārtīgi interesē, taču tad, kad bija jāsāk iet universitātē, es iestājos mākslas vēstures nodaļā, jo mani visvairāk interesēja darbu izcelsme, no kurienes nāk paši mākslinieki, un tad viss pārējais notika organiski. Mācoties mākslas vēstures departamentā, es sāku piestrādāt departamenta galerijā, un mans pirmais darbiņš bija būt kuratora tehniskajam asistentam – ar baltiem cimdiņiem iemācīties, kā karināt darbus. Īstenībā, tas bija ļoti vērtīgi, jo tur es iepazinos ar vairākiem māksliniekiem, un viena māksliniece mani uzreiz paņēma, kā viņas personīgo asistenti. Manos pienākumos ietilpa strādāt ar viņas arhīvu, dokumentēt viņas darbus, strādāju ar viņu kopā kā viņas labā roka, un no turienes es tiku strādām MIT Center of art, kur es rakstīju pieteikumus “grantiem”. Vēlāk no turienes es pārcēlos uz Londonu, kur es sāku strādāt kā direktores asistente ļoti mazā galerijā, un no šīs prakses vietas es ļoti ātri izaugu par pilnas pozīcijas darbinieku. Tad pēc 7 gadiem es pārcēlos uz Latviju, un gadu nostrādāju kopā ar Intu Šteimani Rīgas Mākslas telpā, un tad KIM? mani uzaicināja strādāt pie viņiem, kur es sāku strādāt kā projektu vadītāja, un tā arī es neesmu izkāpusi no tās vides.
Kādi ir Jūsu pienākumi kā KIM? izpilddirektorei?
KIM? izpilddirektora pozīcija – tā ir pozīcija, kas mēģina savilkt kopā pilnīgi visu un pārraudzīt to pilno programmu. Skatoties to, ko mēs darām un esam darījuši, un, kā tas atspoguļojas uz stratēģisko ievirzi, domājot, vai to ievirzi vajag mainīt, strādājot ar finansējuma piesaisti, ļoti dažādas lietas. Noteikti man pašai saistošākais šajā darbā ir tas, ka mākslas vidē ir tik plūstošas un radošas pārmaiņas, jo ir darbs ar projektiem. Es nevarētu strādāt vidē, kur visu laiku ir viens un tas pats, kaut arī darbības atkārtojas, projekti ir pavisam dažādi, un prasa pavisam citu pieeju katram. Tās pārmaiņas ir pats brīnišķīgākais!
Vai Jūs pati arī nodarbojaties ar mākslu?
Jā, dažreiz, bet ar gadiem mazāk (smejas). Darbojos dažādos formātos – rakstu dzeju, taisu multimediālas grafikas, bet tie man ir personīgi projekti. Man labāk interesē strādāt ar māksliniekiem, šīs vienkārši ir manas radošās pašizpausmes.
Latvijas sabiedrībai laikmetīgās mākslas izpratne ir vēl tādā kā Renesanses stadijā, daudzi to neizprot. Kādas ir tās galvenās atšķirības mākslas vidē, salīdzinot Bostonu un Latviju?
Protams, ka Bostonā, tāpat kā Londonā šī vide ir daudz sakārtotāka, tur viss ir konkrēti ievirzīts un sistematizēts, lai mākslinieki varētu strādāt, un viņiem nebūtu jācīnās par savu vietu. Protams, viņiem ir jācīnās par saviem projektiem, bet nav tā kā Latvijā, ka viņiem būtu jācīnās par savu eksistenci. Šeit ļoti bieži es redzu, ka mākslinieki aiziet no mākslas, kas gan ne vienmēr nozīmē tādu nebūtību vai “failure” – dažkārt viņi vienkārši ir sevi izsmēluši vai ir beidzies kāds etaps. Tomēr vienlaicīgi Latvijā ir tāds enerģijas pulss, ka ir iespējams sasniegt daudz vairāk potenciāli domājot nekā tādās vidēs kā Bostonā, Londonā, Vācijā vai citās tāda izmēra vidēs, kur viss ir tik ļoti sistematizēts, jo šeit ir dota lielāka brīvība, šeit ir lielākas iespējas kaut ko mainīt.
Ko Jūs parasti sakāt tiem cilvēkiem, kuri neizprot laikmetīgās mākslas vērtīgumu?
Man liekas pats pirmais tādā sarunā ir likt viņiem saprast, ka viņiem drīkst būt savs viedoklis, jo tās pirmās emocijas no viņu puses bieži vien ir tas, ka viņiem ir bail, jo viņi nejūtas pietiekami gudri vai arī līdz galam to nesaprot. Bieži vien laikmetīgā māksla pozicionējas tieši kā tāds inteliģences patērētāja produkts (smejas), jo tā ir saistīta ar domām un pētniecību, un dažādu izpausmju izpēti, bet kas, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais, un to tagad redz KIM? jaunajā izstādē “Ļoti mazs lodziņš”, – tās ir tās interpetācijas, ko cilvēks izjūt, apskatoties mākslas darbus. Tās sajūtas ir vērtīgas un svarīgas, un tās drīkst paust un just, un tas nav jāietērpj komplicētos terminos. Protams, tāpēc man ir respekts pret laikmetīgo mākslu, jo tik bieži tas ir ilgāks izpētes projekts, kas nāk no dziļākām izpausmēm. Tas neieiet kaut kādos rāmjos, kas kādreiz bija tie nospraustie rāmji.
Ko es gribētu, lai citi saprot – cilvēki drīkst nākt ar savu pieredzi un ar savām iemaņām – piemēram, ja viņi ir baņķieri un matemātiķi, viņi savos mākslas darbos redzēs pavisam kaut ko citu, ko mēs ar māksliniekiem nesaskatām, un tas ir brīnišķīgi. Tas ir līdzīgi kā ar mūziku, – mums katram ir savs stāsts, kāpēc mēs klausāmies konkrētas dziesmas vairāk nekā citas. Tas taču nav tāpēc, ka mēs esam izpētījuši ko konkrētais mūziķis ir ielicis darbā no savas dzīves, bet drīzāk, kā tas darbs sasaucas ar mūsu dzīvi. Ja tas ir palaists pasaulē, tad mēs varam nākt ar savu ieskatu par to.
Vai kāpec mēs ejam uz Dziesmu svētkiem, – jo mums ir kaut kāda sajūta par to, kas ir latvietība vai ko nozīmē būt daļai no lielā, dziedošā kora, un, kāpēc daži no mums klausās Nirvanu vai The Daughter vai vēl nezin ko? Jo mums ir savas intereses, un, ja mums kaut kas pret kādu mūzikas darbu ir neizprotams vai negatīvs, tad mēs drīkstam tās paust, un tas pats ir arī ar laikmetīgo mākslu. Man arī īstenībā ļoti patīk, ka man bieži vien ir negatīvas sajūtas par konkrētu mākslas darbu, jo tad es uzreiz tam kritiski pieeju, un domāju, kāpēc tā ir, kas ir izraisījis to subjektīvo nepatiku un kā es to varu ietērpt kaut kādā sarunā un iekšējā dialogā? Tās sarunas un iekšējie dialogi arī ir tas visforšākais laikmetīgajā mākslā, un tāpēc, manuprāt, ir brīnišķīgi strādāt ar bērniem, jo viņi ne vienmēr prasa to, ko pieaugušie, sakot, kāpēc tas vispār ir mākslas izstādē, bērni liek mums padomāt. Savukārt visbrīnišķīgākais, strādājot ar pieaugušajiem, ir tas, ka laikmetīgā māksla liek padomāt viņiem citādāk. Ja mums būtu izstādītas gleznas, un visas gleznas būtu pavērstas uz priekšu pret sienu tikai ar muguriņām, tad varbūt tas liktu pieaugušajam padomāt, ka var taču uz lietu skatīties citādi. Varbūt tas liek padomāt arī par ikdienas darbiem citādi? Nav viens pareizs veids, un nav arī viena pareiza uztvere.
Nav pareizi domāt labi un slikti kategorijās, bet kādi ir tie kritēriji, kā Jūs atšķirat vāju mākslas darbu no spēcīga?
Protams, ir kaut kādi universālie kritēriji, it īpaši kādreiz mākslas vidē bija vieglāk teikt, ka ir tādi universālie kritēriji, taču tas ir ļoti atkarīgs no māklslas vides, jo tās var būt atsķirīgas. Arī laikmetīgajā mākslā nav tikai viena vide, ir dažādi projekti. Man personīgi tie kritēriji ir saistīti ar to, ka darba pamatā ir pārdomāts koncepts, kā arī man ir ļoti spēcīgas sajūtas pret cilvēkiem, kuriem ir estētiski skaisti darbi, kas nāk no automātiska radošuma, kas nav pat ietērpjams racionalitātē, bet, ja tas ir darbs ar racionālu piesitienu, tad ir svarīgi, ka tur ir bijušas dziļākas pārdomas, tāpēc mākslas akadēmijas ārvalstīs ir ļoti balstītas sarunās, jo māksliniekiem vienmēr ir jāprezentē savs darbs un par to jārunā.
Ja KIM? piešķirtu vienu miljonu, ko Jūs ar to iesāktu?
Es ļoti gribētu risināt permanentas telpas jautājumu, kad nebūtu jādomā par īri. Gribētos, ka ir drošība nākotnei un ir sakārtotas un institucionalizētas primāras lietas. Gribētos attīstīt un ielikt finansējumu padagoģiskajā aspektā, dizainā. Gribētos, ka KIM? varētu piedalīties jauno mākslas un kultūras darbinieku profesionālā attīstībā. Mākslai finansējums vienmēr tiks piešķirts, bet gribētu, lai tas arī tiek piešķirts mākslas izglītībai.
KIM? arī šogad organizēja Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas Biennālē. Kādas vēl ir KIM? projektu ieceres tuvākajam laikam? 
Šogad KIM? aprit tieši 10 gadi. Šo 10 gadu laikā ir norisinājušies daudz projektu. Līdz šim KIM? ir bijis 2 dažādās telpās. Pie mums ir braukuši ārvalstu mākslinieki un kuratori, mums ir svarīgi parādīt viņiem kvalitāti kāda ir šeit. Šo desmitgadi mēs negribam svinēt ar lielu giga ballīti, bet gan ar izglītojošām diskusijām un turpināt veidot izstādes.
Vai Jūsuprāt māksla var padarīt cilvēci labāku?
Protams! (smejas) Esmu utopisks ideālists, bet domāju, ka kultūra noteikti var uzlabot dzīves kvalitāti. Sociāli aktīva māksla mani ļoti interesē, bet vispār māksla kā tāda uzlabo pasauli.
Kas Jums ir mīļākie mākslinieki?
Ja no visas pasaules māksliniekiem, tad Roberts Raušenbergs no 60ajiem gadiem – tur nav baigi dziļās konceptuālās domas, bet darbos viņam ir automātisms un skaista estētika, kas mani ļoti uzrunā. Ar šiem darbiem viņš spēj mainīt apkārtējo vidi. Bet no laikmetīgākiem māksliniekiem man ļoti patīk Roni Horn – tas ir kaut kas minimālistiskāks, bet man sirdij tuvs.
Vai Jums ir vēl kaut kas piebilstams? Varbūt kāds ieteikums topošajiem mākslas vēsturniekiem?
Domāt kritiski, spēt saskatīt starp rindiņām un tāpat kā māksliniekiem, arī vēsturniekiem novēlu izkāpt no rāmjiem!