Autore: Elizabete Tīna Gulbe
Vai taisnība, ka jaunieši nelasa pietiekami vai arī nelasa vispār? Un kā ir ar tiem, kas lasa? Vai tiešām Z un mileniāļu paaudžu lasīšanas paradumi un tas, kā tie veidojās, ir tik atšķirīgi? Uz šiem un vēl citiem jautājumiem šovasar centās atbildēt sarunu festivālā “Lampa” diskusijā “Izrādās – viņi lasa!”.
5. jūlijā Cēsīs interesantu sarunu varēja klausīties “Bibliotopijas” teltī, kur LNB pētniecības un interpretācijas centra vadītājas Maijas Treiles vadītajā sarunā iesaistījās pētniece Ilze Jankovska, rakstniece Luīze Pastore un jaunieši Līva Pūka, Laura Trautmane un Markuss Rainers Kincs, kuri diskutēja par dažādiem lasīšanas ieradumu aspektiem.
Diskusijas sākumā tika apspriests, kādas grāmatas sarunas dalībnieki lasīja uzaugot un kādas grāmatas viņi lasa tagad. Šajā diskusijas daļā tika pievērsta liela uzmanība stereotipiem un aizspriedumiem, kādi šīm paaudzēm ir vienai pret otru lasīšanas ieradumu ziņā, piemēram, mileniāļu paaudze bija gatavi galvot, ka Z paaudze lasa vairāk fantāzijas grāmatas un nelasa tik daudz klasiku, lai gan, aprunājoties ar skatītājiem, secināja, ka Z paaudzei tomēr ir interese par grāmatām, kuras atzītas par klasiku.
Diskusijas laikā tika pieminēti arī pētījumu rezultāti par jauniešu lasīšanas paradumiem, kur izrādās, ka aptuveni 50% jauniešu lasa izklaides pēc, kamēr pārējie 50% lasāmvielā meklē pašizaugsmi un izglītību, kā arī 70% no jauniešiem izvēlas lasīt fiziskas grāmatas.
Vienā no diskusijas daļām varēja uzzināt, kādus grāmatu formātus patērē katrs diskusijas dalībnieks, un lielākā daļa teica, ka ir izmēģinājuši gan e-grāmatas, gan audio grāmatas, taču priekšroku dod fiziska formāta grāmatām.
Diskusijas laikā izskanēja viedoklis, ka grāmatu lasīšana nav tikai process, kur lasītājs var uztvert informāciju, bet to var padarīt par veselu estētisko piedzīvojumu, un ka teiciens “nevērtē grāmatu pēc tās vāka” var nebūt patiess. “Man vajag, lai tā grāmata arī ir skaista,” par grāmatu lasīšanu izteicās Luīze Pastore, uzsverot, ka nelasīs grāmatas ar nepievilcīgu vizuālo identitāti, jo lasīšana ietekmē arī to, kā cilvēks izskatās to darot. Tieši šis lasīšanas aspekts viņu iedvesmoja vidusskolas laikā lasīt, jo tas bija veids, kā vizuāli atšķirties no pārējiem skolas biedriem.
Diskusijas beigās padziļināti tika runāts par to, ka mūsdienās lasīšana var izvērsties par sāncensību. Ir cilvēki, kas ļoti ātri “iziet vairākām grāmatām cauri”, citi lasa vairākas grāmatas vienlaikus jeb iesāk lasīt jaunu grāmatu, nepabeidzot iepriekšējo, taču daudziem grāmatu lasīšana aizņem lielu piepūli un laiku, jo viņiem ir svarīgi iedziļināties grāmatas stāstā vai galvenajā atziņā, ko specifiskā grāmata spēj dot. Par šo tēmu izskanēja viedoklis, ka nevajag kaunēties par to, cik daudz grāmatu cilvēks konkrētā laika posmā spēj izlasīt, jo nav tāds noteiktais vai ideālais grāmatu skaits, kādu nepieciešams izlasīt. Lai spētu izlasīt grāmatu, nepieciešama koncentrēšanās, un ir atšķirība, vai tu lasi grāmatu kvalitatīvas vai kvantitatīvas lasīšanas pēc, jo tomēr ir svarīgi, vai lasītājs spēj atcerēties un saprast, par ko ir grāmata un kāds ir tās sižets. Nenoliedzami ir tas, ka starp cilvēkiem ir vajadzība salīdzināties, vai nu par to, cik grāmatas ir izlasītas, vai arī kādas grāmatas ir izlasītas, bet diskusijas eksperti uzsver, katram lasītājam patiks sava grāmata un tas ir atkarīgs no viņa dzīvesveida un interesēm.
Kopumā diskusijas saturs lika aizdomāties par dažādiem lasīšanas ieradumiem, un galvenokārt par to, kāpēc cilvēki vispār lasa un cik dažādi mēs tomēr esam. Nav tāda “ideālā” lasītāja, un, pat ja citi cilvēki var iedvesmot lasīt konkrētas grāmatas, ir svarīgi lasīt to, kas pašam patīk un turpina veidot interesi grāmatu pasaulē.