Satiekamies ar Edgaru kādā mājīgā Vecrīgas kafejnīcā. Kamēr es pasūtu tasi kafijas, Edgars paņem karstu ūdeni.

Edgars Feščenko: Man vienmēr ir licies, ka Islande ir kaut kas neaizmirstams, kaut kas fantastisks. Pats biju bieži domājis, ka netieku nekur ceļot, ka viss ir baigi dārgi. Nezinu, kāpēc, bet ziemā ik pa laikam čekoju biļetes, lai gan cena bija skaidra – 200 eiro. Taču tieši pirms Ziemassvētkiem cena nokritās līdz 60 eiro. Man kontā bija tieši 60 eiro. Liktenis.

Jana Aizupe: Tik vienkārši? Kur tad ilgās sarunas ar vecākiem?

EF: Ar mammu es parunāju, viņa teica, ka tas ir galīgi traki, ka Islandē dzīve ir ļoti dārga, bet es zināju, ka viss beigās atrisināsies, jo braucu kopā ar Movement Spontaneous komandu, kas plānoja šo braucienu jau ilgi, tātad mammai mazāk jāuztraucas, ka iekritīšu kādā Islandes kupenā.

JA: Ko tad, ja man mamma neļauj?

EF: Es pat nezinu, kā es panācu atļauju. Piemēram, laist mani uz Itāliju viņa galīgi negribēja. Es veselus trīs mēnešus centos viņu pārliecināt. Viens no maniem argumentiem bija, ka man vēl nav 18 gadu, kas nozīmē, ka nekādos klubos vai bāros es nemaz netiktu iekšā, kas savukārt atturētu mani no visādām stulbām lietām. Apgrieztā loģika – no vecāku skatpunkta tagad ir pat drošāk ceļot, nekā tad, ja man jau būtu 18.

Svarīgi ir apzināties – ja tiešām vēlies kaut kur braukt un centīsies viņus pierunāt, tad ar laiku viņi sapratīs. Iesākumam gan iesaku atrast kādu grupu, piemēram, Movement Spontaneous vai draugus, ko ņemt līdzi.

JA: Movement Spontaneous – tiešā tulkojumā tā ir spontāna kustība. Izklausās labi!

EF: Jā, tā ir nevalstiska organizācija, kura rīko gan pārgājienus Latvijā, gan dažādus izbraucienus uz ārzemēm. Pašlaik darbojos tur kā biedrs, taču, kad sasniegšu 18 gadus, būšu jau valdes loceklis. Ja tevi interesē pārgājieni vai citas ceļojumu iespējas, vari sazināties ar mums feisbukā.

JA: Tātad esi īsts spontāno ideju cilvēks.

EF: Varētu tā teikt. Savu ikdienu gan cenšos saplānot, taču, ja mani apciemo kāda spontāna ideja, tad es tai ļaujos. Tā vienkārši ir interesantāk dzīvot, kad nekad līdz galam nezini, kur būsi pēc stundas vai divām.

JA: Ceļot pilnīgi vienam laikam nebūtu tā omulīgākā sajūta.

EF: Piekritīšu, ka, ceļojot grupā, nav tik liela uztraukuma, jo tu nekad nepaliksi viens, ja nu vienīgi kaut kur apmaldīsies, bet, esot vienam citā valstī, visa izdzīvošanas māksla gulstas vienīgi uz paša pleciem.

JA: Nu un kā? Sanāca izdzīvot?

EF: Praktiski jā, ja jau esmu te, bet teorētiski – nē, jo man pietrūka naudas. Tāpēc pirmā mācība: vienmēr paņem līdzi rezerves naudu! Atceros, ka par pēdējiem diviem eiro mājupceļā no Vācijas nopirku musli. Man pat nebija karsta ūdens, tāpēc ēdu sausu musli.

Runājot par ēšanas paradumiem, man Vācijā bija kāda situācija. Minhenē nolēmu paēst vakariņas. Man bija maz naudas, tāpēc vakariņot kādā restorānā es nevarēju atļauties. Bet man somā bija rīsi un griķi. Sausus jau negrauzīšu, jo nav jau muslis, tāpēc jāvāra vien būs. Jāpiemin, ka somā man bija pārnēsājamā plīts. Laikam būs jāuzvāra tie rīsi, domāju. Bet kur? Aizgāju uz parku, apsēdos zālē. Tur bija pilns ar cilvēkiem. Sapratu, ka es nemaz to plīti nemāku ieslēgt. Nu, ko darīt, bija jāskatās YouTube pamācības. Sanāca. Uzliku katliņu uz plīts un vārīju tos rīsus. Interesanti, kā tas izskatījās no malas – puika, kas vāra rīsus parka vidū.

JA: Vai Latvijā arī varētu tā brīvi rīsus vārīt?

EF: (Smejoties par jautājumu.) Latvijā es rīsus parkā nevārītu, jo man ir mājas ar normālu plīti un virtuvi, bet nu citā valstī tomēr ir vieglāk, jo esmu pārliecināts, ka nesatikšu tur nevienu pazīstamu cilvēku.

JA: Bet būt pilnīgi svešā vidē, starp nepazīstamiem cilvēkiem… Izklausās baisi.

EF: Jo vairāk baidīsies, jo vairāk negatīvās enerģijas piesaistīsi.

JA: Kā ir ar drošību? Tava mamma neuztraucas, ka pazudīsi kaut kur Eiropā?

EF: Vasarā nolēmu doties uz Itāliju, kur vēlējos izmēģināt ceļot ar stopiem. Bari lidostā obligātajā drošības pārbaudē personāla darbiniece īpaši cītīgi sāka pārmeklēt manu somu. Domāju, ka meklē manu plastmasas nazīti, parādīju to, bet nē, tas nebija īstais. Tad viņa izvilka ārā lukturīti. Skatījos, kā viņa to ieslēdz, kā izslēdz, bet nekādi nevarēju saprast, kas lukturim vainas. Pēkšņi viņa iebļaujas un atrauj rokas no lukturīša, un tad es atcerējos. Mana mamma domāja, ka ir laba ideja iedot man līdzi lukturīti, kurā iekšā ir iebūvēts elektrošoks, un es biju galīgi par to aizmirsis. Nedomājot ne sekundi, es pieskrēju klāt un mēģināju atvainoties, teicu, ka tas bija izslēgts, ka tā tam nevajadzētu notikt un ka nevajadzēja to tā spaidīt. Tikai pēc tam es sapratu, ka tas ir ierocis, kas ir aizliegts lidostā. Tad viņi apgāza manu somu otrādi un sāka pārbaudīt pilnīgi visas mantas. Tur bija mana paštaisītā zobu pasta, uz kuras iepakojuma nebija uzraksta, kas izskatījās ļoti aizdomīgi un nelegāli. Mani aizveda pie policijas, atņēma manu lukturīti, atņēma manu plastmasas nazīti un līmlenti.

JA: Kas vainas līmlentei?

EF: Man bija tieši tāds pats jautājums, un es pieļāvu kļūdu, to pajautājot. Ja kāds ir dusmīgs, labāk ciest klusu, bet nē, man taču vajadzēja zināt. Tad policists paņēma līmlenti, pielika man to pie mutes un teica: “This is why.” Jautājumus es vairs nejautāju.

JA: Kā tu tā saņēmies uzvilkt mugursomu uz pleciem un doties ceļojumā?

EF: Sākšana ir 50% no visa ceļa. Domāju, ka katram cilvēkam ir kāda valsts, kur vienmēr ir gribējies aizbraukt. Piemēram, man tā ir Norvēģija, bet līdz šim vēl nav sanācis tur būt.

JA: Vakar biļetes uz Oslo maksāja 10 eiro.

EF: Nopietni? Kā es to varēju palaist garām, bet, lūk, pierādījums, ka vienmēr var dabūt lētākas biļetes un nauda nav īstais iemesls, kas attur tevi no ceļošanas.

Piemēram, Google nesen izveidoja platformu, kur var apskatīt lētākos lidojums. Kas tev ir jāizdara, tas ir jāieraksta google flights meklētājā, un gatavs. Silti iesaku paskatīties arī WizzAir un RyanAir kompāniju piedāvājumus. Daudzi lidojumus meklē skyscanner.com, bet to es izmantoju retāk.

JA: Cik daudz mantu ņemt līdzi?

EF: Vienam vislabāk ir ceļot tikai ar rokas bagāžu, bet, ja nolem doties uz Islandi, kur ēdiens ir krietni dārgāks, iesaku sapirkties pārtiku Latvijā un salikt to čemodānā. Ja braucat ar grupu, tad paņemiet vienu čemodānu uz visiem, lai mazāk jāmaksā.

JA: Bet parasti tu ceļo tikai ar mugursomu.

EF: Jā, tā man patīk vislabāk. Esmu guvis lielu pieredzi no pārgājieniem, kur iemācījos paņemt tikai svarīgākās lietas, lai nepārbāztu somu.

JA: Kur atrodi naktsmītnes?

EF: Esmu mēģinājis gulēt teltī, kā arī bez telts, iekarinot šūpuļtīklu, apsedzoties ar lietus pārvalku. Tas ir lētākais variants. Kempingi ir drošāka vieta nekā mežs, bet mežā nakšņot arī nav nemaz tik slikti.