Lampiņu virtenes, kas līkumoti ievij grāmatu plauktus, satraukti vakara organizatoru soļi, rietoša saule aiz loga un autoru manāmais satraukums, pāršķirstot printētās lapas ar saviem garadarbiem – tāda aina paveras, ierodoties neilgi pirms Akustiskā prozas vakara sākuma Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē.
Raksta: Annija Cibuļska
Foto: Anete Zatirka
22. martā LU bibliotēkā pulcējās gan publicēti prozaiķi, kuri jau ir ieguvuši atpazīstamību sabiedrībā – Vilis Kasims, Laura Vinogradova un Rvīns Varde, gan arī jaunie autori – Māra Ulme, Paula Kukle, Marta Sofija Trence. Muzikālās pauzes piepildīja apvienība “Aptiekas bēru ansamblis”, Ance Jankovska un Artūrs Krišjānis Goba. Skatītājiem un klausītājiem bija iespēja baudīt unikālas uzstāšanās, humoristiskus stāstus, šokējošus un negaidītus notikumu pavērsienus, trakulīgu mūzikas izpildījumu, un arī džeza toņus, kas izteiksmīgi papildināja piezemēto telpas apgaismojumu un māksliniecisko vakara noskaņu.
Par savu pieredzi ar Akustisko prozas vakaru stāsta pasākuma galvenā organizatore, LU Vācu filoloģijas studente Signe Viška:
‘’Pati pirms diviem gadiem piedalījos AkProzā kā dalībnieks – tā toreiz bija mana pirmā lielā iespēja uzstāties plašākam klausītāju lokam, kas man tobrīd likās kā milzīgs notikums, liels solis manā literārajā esībā, kaut kas nereāli svarīgs. Biju traki uztraukusies, rokas trīcēja, trūka elpas, bet es zināju – šis tiešām ir kas nozīmīgs. Tā manā prātā lēnām ieperinājās doma, cik episki būtu pašai kādreiz šo organizēt.’’
Signes ieguldījums pasākuma tapšanā ir milzīgs, un aizrautība, ar kādu viņa to organizē, ir acīmredzama, un arī viņa pati uzsver, ka:
“Ja cilvēki tajā, ko dara, redz dziļāku jēgu, tas visam uzreiz piedod citu garšu un enerģiju.”
Atskatoties uz notikušajiem prozas vakariem, organizatore dalās ar sajūtām:
‘’Ir vesels piedzīvojums redzēt, kā cilvēki, īpaši jaunie autori, pārvar sevi un pirmo reizi iepazīstina plašāku publiku ar sevis radīto. Tā katrreiz ir jauna maģija – redzēt drebošas rokas, bet skaidri dzirdēt katru vārdu un just, kā šie vārdi piezemējas un aizķeras kaut kur dziļāk. Un šī vārdu un stāstu aizķeršanās klausītājos arī ir tas lielais notikums, kas dzīvo tālāk cilvēkos vēl labu laiku pēc akustisko vakaru izskaņas.’’