Teksts: Zane Irbe
Ir tāds teiciens: “Ja tu nodarbosies ar savu hobiju profesionāli, tev nekad nebūs jāiet uz darbu!” Izvēlēties profesiju, kas reizē ir arī sirds lieta, ir liela laime. Intervija ar aktrisi Ievu Florenci-Vīksni atklāj interviju sēriju, kas iedvesmo turēties pie ticības, ka sapņi piepildās, ja dara un tic!
“Man šī šķiet labākā profesija pasaulē. Aktieri apgūst daudz iemaņu, kas noder attiecību veidošanā, apgūst veidus, kā uztvert pasauli. Šī profesija palīdz ieraudzīt dzīvi ārpus sava burbuļa, pārkāpt savas robežas, uzdrīkstēties un izprast pasaules dažādību,” ar sajūsmu saka aktrise Ieva Florence-Vīksne.
Mazliet par Ievu!
- Labākā grāmata, ko pēdējā laikā esmu izlasījusi, – Metjū Vilsons “Simbolu slepenā valoda” un J. Liepnieka “Mans nabaga pirāts”.
- Mīļākā brīvā laika pavadīšanas nodarbe – vingrot, dziedāt, spēlēt ģitāru, gleznot, rakstīt dzeju, spēlēt basketbolu vai gulēt. Katru reizi izvēlos, ko kārojas visvairāk.
- Jauniešiem novēlu darīt un īstenot savus sapņus! Lai pietiek gribas, spēka, veselības un mīlestības gan profesionālajā dzīvē, gan ģimenē un attiecībās!
Kā sākās tavs aktrises ceļš?
Pēc pamatskolas beigām izlēmu mācīties Rīgas 64. vidusskolā, kas pamatā ir matemātiķu skola. Tas nebija viegls laiks. Vienmēr esmu bijusi radoša, bet ar laiku man nācās atteikties no dažādām ārpusskolas aktivitātēm, jo prioritātei bija jābūt labām sekmēm galvenajos mācību priekšmetos. Skolas maiņa bija pareizs lēmums – iestājos Rīgas Kultūru vidusskolā, kur satiku savus domubiedrus un, cik interesanti, uzlabojās arī sekmes matemātikā! Šajā skolā bija obligāts noteikums – izvēlēties kādu radošu pulciņu, un es izvēlējos teātri! Lai gan tolaik man nebija tālredzīgu plānu, jo par profesionālu aktrisi nekad nebiju plānojusi būt, šis lēmums bija pagrieziena punkts.
Un tomēr tu par tādu kļuvi…
Jā, jo man ļoti labi gāja teātra pulciņā – to novērtēja arī pasniedzēja Indra Briķe, kas mudināja šo profesiju apgūt augstskolā. Gadā, kad absolvēju vidusskolu, Rīgas Kultūras akadēmija aktierus neuzņēma. Lai gads neietu zudumā, stājos Latvijas Kultūras akadēmijā Starpkultūru sakaros. Vēlējos studēt diplomātiju, vidusskolā mani aizrāva arī pētīt glezniecību, kādreiz biju domājusi kļūt par kuratori. Pēc gada Indra Briķe mani uzrunāja, lai noteikti nenokavēju iestāšanos aktieros. Vēl nedēļu pirms iestājeksāmeniem nezināju, ka to darīšu. Nebiju gatavojusies, bet pieteicos. Biju tā pārbijusies! Domāju – savus sapņus var piepildīt tikai izredzētie, ar mani tas nevar notikt. Atceros, kā mammai meloju un slēpos, lai viņa neuzzina, ka vēlos mācīties par aktrisi.
Kāpēc slēpies?
Mamma īsti nebija priecīga par domu, ka būšu aktrise, lai gan vienmēr atbalstīja manās izvēlēs, bet teica, ka tā nudien nav atalgotākā profesija. Arī Indra Briķe vienmēr stāstīja par grūtībām, ar ko šīs profesijas pārstāvji katru dienu saskaras. Tāpēc domāju – ja man neizdosies, neviens nekad man to nepieminēs. Un man patiešām izdevās! Mamma bija ļoti laimīga, jo tiku budžeta grupā. Tolaik mani vecāki nevarēja apmaksāt manas studijas, tāpēc tas bija liels prieks. Tētis priecājās arī tapēc, ka pats reiz gribēja būt aktieris.
Tavā dzīvē tolaik ienāca arī kino.
Jā, pirms iestājos Rīgas Kultūras akadēmijā, nosūtīju savas bildes ar pieteikumu Latvijas Televīzijas seriālam Eņģeļu iela, un mani šai lomai tiešām arī izvēlējās. Tomēr skolai bija noteikums – ārpus studijām darbu šajā profesijā darīt nedrīkst. Pēc garām pārrunām un daudz dažādu līgumu, noteikumu parakstīšanas, es un arī citi studenti šo varēja apvienot, jo mūsu kursam tika pieņemti jauni noteikumi.
Kas tev aktiera profesijā šķiet pats aizraujošākais?
Aktieriem bieži ir jāieskatās dažādiem procesiem iekšpusē – senos vēstures, kultūras notikumos, cilvēka iekšējā pasaulē, attiecībās. Aktieri ir kā spoguļi, kas parāda pasaulei, cik dažādi varam justies, cik dažādas pieredzes ir iespējamas. Un šādā veidā aktieris var mainīt sabiedrībā valdošos uzskatus – tas ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi.
Vai vari nosaukt savas stiprās puses, talantus un prasmes, kas tev šajā profesijā ļoti noder?
Šis ir grūts jautājums… Man vienmēr šķitis svarīgi, lai manam tēlam notic. Lai tas, ko saku, ir īsti. Un cilvēki man tiešām to ir teikuši – ka manos tēlos ir dzīvība. Kolēģi augstu novērtē arī manas darba spējas, neatlaidību. Ja es kaut kam pievēršos, es tam nododos par 120 %.
Es ticu, ka cilvēkam nav ierobežojumu, mēs visu varam iemācīties, tikai jāsaprot, ko no dzīves vēlamies. Aktiera profesiju neapgūst četru gadu laikā skolā. Akadēmijā iemācāmies, kā mācīties, apgūstam konceptus, tālāk viss ir paša rokās, lai izveidotu un izkoptu savu individuālo, unikālo personību un spētu pielāgoties, iejusties jebkurā tēlā. Tieši tāpēc mūsdienās tēls vairs neiemieso kādas konkrētas īpašības. Ārējais tēls mūsdienās nav noteicošais, vai tiks piešķirtas kādas konkrētas lomas. Holivudas piemērs ne vienmēr strādā – ikviens var spēlēt skaistuļa lomu, jo par ārieni svarīgāka ir iekšējā pasaule, aktierim jābūt iekšēji spēcīgam un jārūpējas par savas unikalitātes izkopšanu.
Kura no visām lomām tev ir bijusi visgrūtākā?
Teātrī tā bija Stellas loma izrādē Kaisles vilciens. Neko no Stellas dzīves apstākļiem es tolaik vēl nebiju piedzīvojusi, tāpēc bija ļoti jāstrādā, lai šis tēlojums būtu ticams. Kino grūtākā man bija Janine loma filmā The Good Neighbor. Man bija jāapgūst britu akcents, un es divus mēnešus to mācījos ar pasniedzēju no Londonas zoomā. Filmēšanā piedalījās slaveni aktieri un producenti, es ļoti satraucos. Grūti tas bija arī tāpēc, ka nesen bija dzimis mans dēliņš, kurš kopā ar vīru bija man blakus filmēšanas laukumā. Es to paveicu, bet tas nebija pats vieglākais darbiņš.
Kas tev ikdienā palīdz pārvarēt profesionālos izaicinājumus – tikt pāri sliktajām dienām?
Es pierakstu savas domas un salīdzinu šos ierakstus ar senākiem pierakstiem – ne vienmēr ir tik slikti, kā pašam tajā brīdī šķiet. Tāpat palīdz savu draugu satikšana, būšana kopā ar savējiem. Palīdz daba, došanās aukstajās peldēs – tas “sazemē”. Tāpat esmu iemācījusies negaidīt, kad man kāds kaut ko iedos, – eju pati un daru. Tā ir liela pašdisciplīna, un saviem spēkiem nākas ik pa laikam noticēt atkal no jauna.